Reklāma vēsta, ka, gatavojot zupu, mērci vai citu ēdienu, neatkārtojamu garšu iegūsim, ja pievienosim buljona kubiciņus.
Reklāma vēsta, ka, gatavojot zupu, mērci vai citu ēdienu, neatkārtojamu garšu iegūsim, ja pievienosim buljona kubiciņus. Un tad uz mājinieku jautājumu, kas šodien tiks likts galdā, atliek godprātīgi nolasīt uz produktu iesaiņojuma rakstīto.
Ēdiens labi smaržo un izskatās? Protams, jo tam pievienoti dabiskajiem identiski aromatizatori un krāsvielas. Un garšo arī? Lieliski, jo šodien vakariņas pagatavotas no maltodekstrīna, nātrija glutamīna, nātrija inozīna, maltodekstrīna, emulgatora un nātrija guanila. Un vēl no citām vielām, kas kodētas ar burtu E. Par sausajām zupām un pārtikas piedevām vaicājām Latvijas Lauksaimniecības universitātes Uztura katedras docentam Viesturam Rozenbergam.
Sarunu sākam ar attēla apskatu, ko pasniedzējs mēdz rādīt saviem studentiem, – uzraksts čehu valodā uz 2000. gadā iegādātās sausās zupas paciņas vēsta – “bērniem līdz 3 gadiem lietot nav ieteicams”. V.Rozenbergs skaidro – šādi pusfabrikāti satur glutamīnskābi, kas ir minētā aizlieguma iemesls. Tiesa gan, šādu uzrakstu uz produktu iesaiņojumiem tagad vairs neieraudzīsim.
Ķīnas restorāna sindroms
Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados rietumu tūristi devušies ekskursijā uz Ķīnu, kur apmeklējuši arī restorānus. Lai gan alkoholu ēstuvēs nav lietojuši, kājas mājupceļā atteikušās klausīt. Galva skaidra, reibuma nav, bet – jāstreipuļo. Pirmajā publikācijā tas tika nosaukts par Ķīnas restorāna sindromu. Vēlākos pētījumos izrādījās, ka glutamīnskābei ir tā saucamā neirodeģeneratīvā iedarbība. Tāpēc tiek precīzi reglamentēts, cik lielā daudzumā šo vielu var lietot. Latvijas pārtikas rūpniecībā glutamīnskābi – garšas pastiprinātāju – izmanto bieži, piemēram, tā ir gandrīz visās desās, čipsos, kečupos, sausajās zupās –, faktiski tur, kur ir maz gaļas, bet vajag izteiktu tās garšu. Ir vesela grupa garšas pastiprinātāju, Latvijā izplatītākais ir E 621, proti, nātrija glutamāts.
Pasaulē tiek diskutēts par iespējamo pārtikas piedevu kaitīgumu. Mediķi rūpējas par cilvēku veselību, bet uzņēmēji – par biznesu.
Tas gan nenozīmē, ka pārtikā nevarētu lietot sausās zupas (to saturā vairāk nekā 10 procentu ir sāls), kas, jāatzīst, daudzus vilina ar zemajām cenām. Tūrisma pārgājienos sausie pusfabrikāti noder itin labi, taču, runājot par pārtikas piedevu kaitīgo iedarbību, V.Rozenbergs kā mediķu, zinātnieku un uzņēmēju strīda vidusceļu redz Čehijas zupas piemērā, kad uzraksts aicina pasargāt no neveselīgām vielām bērnus, īpaši agrīnajā bērnības periodā.
Vai jābaidās no E?
Vērīgākus pircējus var mulsināt daudzie E burti ar dažādiem cipariem uz pārtikas preču iesaiņojuma. Uztura speciālists stāsta, ka pārtikas piedevas (to ir ap 1500) var dalīt vairākās grupās. Aplams ir uzskats, ka visas ar E burtu apzīmētās vielas ir kaitīgas. Taču arī uzskats, ka visas Latvijā un ES atļautās pārtikas piedevas ir nekaitīgas, patiesībai gluži neatbilst. Interesanta situācija izveidojusies ar alumīnija piedevām. Krievijā tās ir aizliegtas. Pirms pāris gadiem saistībā ar ES direktīvām Latvijas skolās un bērnudārzos tika aizliegts izmantot alumīnija galda piederumus, katlus utt., jo zinātnieki izpētījuši, ka noteikts alumīnija daudzums organismā vecumā var veicināt dažādas kaites, piemēram, Alcheimera, Parkinsona slimību. Interesants šķiet fakts, ka Latvijā, piemēram, aizliegti šie trauki, taču atļautas alumīnija piedevas pārtikā. Vai var apgalvot, ka pie mums nevienā mājā bērnam netiek gatavots ēdiens alumīnija katliņā? Līdz ar to bērns saņem alumīnija dubultdevu. Arī veikalos alumīnija trauki ir nopērkami.
Daudzās valstīs aizliegtas vairākas krāsvielas, piemēram, viela ar apzīmējumu E 123, kas satur slāpekli un nav ieteicama bērniem. Slāpekli saturošās krāsvielas var izraisīt alerģiju un pat astmu. Tāpēc lielveikalos (arī Jelgavā) pircēju uzmanību saista uzraksts pie atsevišķiem saldumu plauktiem, kas vēsta, ka konfektes “nesatur slāpekļa krāsvielas”.
Latvijas prece – vai labāka?
Latvija jau vairāk nekā piecus gadus cenšas pielāgoties ES direktīvām, tāpēc V.Rozenbergs uzskata, ka sauklis, kas aicina pircējus iegādāties Latvijas preci, ir zaudējis nozīmi. Mūsu ražotājiem taču jāievēro ES direktīvas un Latvijas Republikas Ministru kabineta (MK) noteikumi. Jāņem arī vērā, ka Latvijā ļoti daudzi uzņēmumi pieder ārzemniekiem, no ārzemēm tiek ievestas daudzas izejvielas. Runājot par pircēju uzticību izpelnījušos “zaļo karotīti”, uztura speciālists vērš uzmanību uz to, ka šī preču zīme piešķirta, piemēram, arī čipsiem, kurus nevar uzskatīt par veselīgu ēdienu: “Tā kā par “zaļās karotītes” piešķiršanu jāmaksā, turklāt par katru izstrādājuma veidu atsevišķi, pieļauju, ka mazais ražotājs, cepdams vairāku veidu maizes un smalkmaizes, nav spējīgs samaksāt piecdesmit latu par katru produkcijas veidu, līdz ar to pēc cilvēka veselībai draudzīgas tehnoloģijas gatavots produkts paliek bez minētās zīmes, taču šī maksa noteikti ir “pa kabatai” lielajiem uzņēmumiem.
Tomāti – vai īsti?
LLU docents stāsta, ka daudzi pārtikas lietotāji jauc ģenētiski modificētos organismus un no tiem pagatavoto pārtiku. Par to tiek daudz diskutēts, speciālistu viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram, veselībai nekaitīga ir modificētā ciete (tai ir izmainīta molekula).
Cita lieta ir ģenētiski modificētā pārtika. To zinātnieki pēc potenciālās bīstamības dala vairākās grupās. Viskaitīgākā (lasīt “potenciāli”, jo zinātniski kaitīgumu pierādīt ir grūti) varētu būt tā, kurā ietilpst ģenētiski modificētie organismi, piemēram, ģenētiski modificēti tomāti, jogurts, kurā ir dzīvas ģenētiski modificētas baktērijas. Otrajā grupā ietilpst pārtikas produkti, kuros ir jau pārstrādātas olbaltumvielas no ģenētiski modificētiem organismiem, piemēram, maize no ģenētiski modificētas labības, sojas milti.
Trešajā, visnekaitīgākajā, grupā ir produkti, kas iegūti no ģenētiski modificētiem organismiem, bet kuros nav pārstrādāto olbaltumvielu. Tā varētu būt augu eļļa, kas iegūta no ģenētiski modificētas izejvielas, tajā nav slāpekli saturošās vielas, kas varētu būt bīstamas.
“Diemžēl ģenētiski modificētās pārtikas kaitīgums ir grūti pierādāms. Piemēram, ģenētiski modificēti produkti visbiežāk tiek saistīti ar ļaundabīgo audzēju. Tā kā vēzis cilvēka organismā dažādu faktoru iedarbībā attīstās apmēram divdesmit gadu laikā, kā lai pierāda, kas veicina, ietekmē šo slimību,” spriež V.Rozenbergs.
Ko darīt?
Fakti liecina, ka tieši ASV iedzīvotāji, kas uzturā lieto tā saucamo “fast food” (ātros ēdienus), visvairāk cieš no aptaukošanās. Savukārt Lielbritānijā plāno ieviest resnuma nodokli. To paredzēts iekasēt no ēstuvēm, kas piedāvā dažādas ātrās uzkodas.
LLU uztura speciālists aicina ikdienā pēc iespējas atturēties no pusfabrikātiem, bet lietot dabīgos produktus. Atmetīsim slinkumu! Desas vietā nopirksim svaigu gaļu, to samalsim un pagatavosim mājas kotletes, nomizosim un izvārīsim kartupeļus! Margarīna vietā iegādāsimies sviestu, turklāt nemeklējot mīkstāko. Pagājušā gada rudenī MK pieņēma noteikumus, kas nosaka, kas ir sviests, proti, produkts, kurā piena tauku saturs nedrīkst būt mazāks par 82 procentiem (uz iepakojuma jābūt skaidrai norādei – sviests).
Bet gāzētā bezalkoholiskā dzēriena vietā bērniem labāk uztaisīt “zaptsūdeni”! V.Rozenbergs min zinātnieku hipotēzi, ka krāsainie gāzētie dzērieni, kas satur fosforskābi un ortofosforskābi, saista organismā kalciju un neļauj attīstīties bērnu kauliem, respektīvi, skeletam. Otra problēma, kurai zinātnieki pievērš uzmanību, saistīta ar legālās atkarības izraisīšanu. Atspirdzinošie dzērieni, kas satur kofeīnu, veicina atkarību, kas, protams, ir izdevīga ražotājam. Uzmanības vērts fakts, kā radies dzēriena “Coca – Cola” nosaukums. Ražošanas sākumā, pagājušajā gadsimtā, pie šā dzēriena, izrādās, tika pievienots… kokaīns.
Arī derīguma termiņš uz produkta iepakojuma pircējam nav palīgs, jo patērētājam nav zināms pārtikas preces ražošanas datums. ES direktīvas prasa uz iepakojuma norādīt tikai produkta realizācijas datumu, līdz ar to īstais preces vecums no pircēja tiek slēpts. Nav noslēpums, ka pie direktīvu un noteikumu izstrādes netiek aicināti speciālisti, zinātnieki. Tāpēc biznesa intereses pretsparu saņem tikai ar patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju darbību, un mums, “ierindas” pircējiem, atliek vienīgi apelēt pie šo organizāciju aktivitātes, cīnoties pret biznesa interesēm, proti, veselība pret naudu vai – gluži otrādi – nauda pret veselību.
