Šonedēļ “Pagrabā” skan Jelgavas alternatīvā mūzika. “Manā kaktiņā” kļuvis pavisam spoži, jo tur viesojas režisors, aktieris un mūziķis, kas savā sirdī mūžam jauns. Žurka paspējusi noķert jelgavnieku, kas mūziku nes plašajā pasaulē. Un no “Skaņu debesīm” līst aplausu lietus par godu nozīmīgam muzikālajam projektam.
[rubrika] Mans kaktiņš
– Vai atceries, ka kādreiz esi rakstījis “Pagrabam”?
Jā un nē, vairāk atceros, ka kopā ar Hugo Jakobi taisījām zīni “Ziws” par Jelgavas mūzikas dzīvi. Bijām tāds savdabīgs mūzikas ziņu rupors. Kaut ko laikam “Zemgales Ziņām” arī uzrakstīju.
– Vai grupa “Frontline”, kurā muzicēji deviņdesmitajos, joprojām eksistē?
Laiku pa laikam mums uznāk sentimenta uzplūdi, un tad kaut ko pačubinām, bet neko vērā ņemamu kopš tā laika neesam izdarījuši. Kaut kas pa šiem gadiem ierakstīts, bet liela daļa ierakstu ir pazuduši. No tiem, kas saglabājušies, vienas dziesmas kaverversija ir iekļauta Edgara Šubrovska taisītajā Māra Šverna izlasē (albums “Brāļi un māsas”, 2014 – red.) un vēl viena Ginta Mauševica veidotajā “Jelgavas alternatīvās mūzikas izlasē 1991–2017”.
Vienā brīdī mums nāca uzrāviens, atjaunojām veco sastāvu un uzspēlējām festivālā “Laba daba” un vēl šur tur. Tad arī ierakstījām pāris gabalus, bet, kad sākām montēt, sapratām, ka īsti vairs nav tas. Vecajā grāvī nevar iekāpt. Visticamāk, jātaisa kaut kas jauns, citādi tāds veterānu rokenrols vien sanāktu (smejas). Būtībā šobrīd tas viss ir palicis tādā jaukā atmiņu starojumā.
Savulaik muzicēšana mums sākās kopā ar klasesbiedru Ivo Šabovicu. Vienu brīdi grupā bijām divi līderi, kas neparko nevarēja sadzīvot. Tad mums bija divas grupas – “Stieple” un “Frontline” –, kurām sastāvs bija viens un tas pats, tikai atšķīrās vokālisti. Tagad pēc daudziem gadiem varētu teikt, ka esam labākie čomi, un, ja mēs kaut ko muzikāli uztaisām, tad primāri viens otram arī rādām. Būtu kādreiz vairāk smadzeņu bijis, varbūt joprojām aktīvi muzicētu. Tajos laikos jau katrs savu ceļu gāja, kā prata, un mums tas bija diezgan raibs dzīves posms, kā jau piederas deviņdesmito gadu kultūrai.
– Pats joprojām muzicē?
Kādu laiku savus muzikālos centienus īstenoju grupā “Gaujarts”, piespēlējot perkusijas. Strādājot izrādēm kopā ar labu draugu komponistu Miku Frišfeldu, arvien vairāk sāku iesaistīties arī muzikālā materiāla producēšanā. Tas mani rosina darboties patstāvīgi, pēc seniem laikiem pieslēdzu atkal “Korg” sintiņu, notrausu putekļus gičai. Pašmērķis jau nav muzicēt, bet ir sajūta, ka niez nagi, un ir vēlme kaut ko darīt. Manā gadījumā lielāko daļu laika aizņem radošais process ar studentiem un teātri. Radošais darbs, ja vien tas ir godīgs, paņem ļoti daudz enerģijas un laika. Man ir svarīgi uztaisīt tā, lai ir pa īstam un ir forši, nevis tikai pazīmēties, ka es kaut ko varu izdarīt.
Tā kā maizi lielākoties pelnu ar balsi un audio lietām, tad, protams, man ir sava skaņu studija, pamatā uz vokālu balstīta. Joprojām ir arī bungu komplekts. Vienīgi tagad ir tāda pensionāru pieeja – kad būs laiks, tad… (smejas). Kādreiz bija tā, ka atliec visas mācības un darbus malā, jo vajag giču patrinkšķināt. Tagad tikai, kad viss ir apdarīts, varu tam pievērsties.
– Filmā “Jelgava 94” esi iejuties kasešu vīra ampluā, bet savukārt Jāņa Joņeva grāmatā ir pieminēts fakts, ka deviņdesmitajos tu strādāji policijā.
Jā, pēc skolas sāku strādāt policijā. Tolaik valstī bija diezgan pamatīga krīze, nebija gandrīz nekādu resursu, bet es spēlēju disenes. Vienīgais, kas man traucēja dzīvot, bija fakts, ka mani tūlīt ņems armijā. Tādēļ neatlika nekas cits, kā iet strādāt uz policiju. Tas bija deviņdesmito viducis, diezgan traks laiks. Iekšlietu struktūrā bija tāda fenomenāla situācija, ka vecie miliči bija prom, un nebija, kas ar badītiem karo. Tad ņēma no vidusskolas jauniešus. Es pusgadu staigāju pa Jelgavu ar steku pie sāniem, neko īsti nezinot par likumdošanu. Ko kolēģi pateica, ko drīkst un ko ne, tās arī bija visas manas zināšanas un sajēga. Astoņpadsmitgadīgam čalītim tas ātri iegrozīja smadzenes un apgrieza spārniņus.
Darbs policijā atvēra acis uz šķietamu visatļautību un lietām, starp kurām robežu kā pusaudzis ne vienmēr apzinies. Līdz tam jau jūra bija līdz ceļiem – trakas ballītes, kāpšana torņos ar aliņiem un kas tik vēl ne. Kādreiz, kad bija obligātais militārais dienests, mēdza teikt, ka armija puišeļus uztaisa par vīriešiem. Nevaru spriest par armiju, bet policija ļoti ietekmēja manu pasaules skatījumu, izveidoja attieksmi pret disciplīnu un salika diezgan krietnus rāmjus.
– Ilgus gadus esi strādājis arī radio. Kā tas sākās?
Sākumā bija Zemgales radio, kur mēs kopā ar Jāni Vugulu īstenojām savus sapņu raidījumus. Vairākas stundas nedēļā runājām un klausījāmies viens otru, protams, tas viss notika par velti.
Tolaik ar “Frontline” daudz braukājām uz Rīgu, iesaistījāmies pagrīdes mūzikas apvienības “Tornis” aktivitātēs. Bija festiņi un pasākumi, taču rīdzinieki vienmēr bija tādi lecīgāki, koncertos dabūja labākās vietas. Pārējie kaut kādā ziņā tika uzskatīti par lauķiem, tādēļ mums nekas cits neatlika, kā apvienoties un sākt taisīt pašiem savus pasākumus. Tā diezgan cieši sadraudzējāmies ar Madaru Štramdieri no kādreizējās grupas “Nāves instinkts”. Viens no mūsu kopīgajiem kvēlajiem sapņiem bija uztaisīt pašiem savu radio.
Ap 2000. gadu tāds draugu bariņš aizbraucām uz Franciju strādāt celtniecībā. Dzīvojām nekurienē kalna galā Alpos un darījām vienkāršu fizisku darbu. Tā bija laba iespēja sakārtot galvu un saprast, ko gribas. Kad pēc pusgada atgriezos, Madars jau bija paspējis uztaisīt radio, kur arī, likumsakarīgi, nobāzējāmies. Sākumā tas bija radio KNZ, pēc tam “Naba”. Tolaik mums bija svarīgi visus dūšīgi pārspļaut, tādēļ, kamēr citas radiostacijas sāka ēteru septiņos vai astoņos, mēs sākām sešos! Es biju uzņēmies būt par rīta cilvēku, un tā es to Rīgu modināju. Vispār tas bija murgs, gads pagāja tādā kā transā. Pēc tā sapratu, ka vairs nekad negribu būt rīta cilvēks (smejas).
– Kā tu nonāci līdz lellēm?
Tas bija likumsakarīgs un no manis pat īsti neatkarīgs pasākums. Tolaik radio rīta šovā mums vienmēr nāca ciemos cilvēki, un vienā no raidījumiem bija pasniedzēja no Kultūras akadēmijas. Es jau pirms tam biju runājis visādas reklāmas, un Madars mani saukāja par aktieri. Pasniedzēja izstāstīja uzņemšanas nosacījums, un es nolēmu, ka jāpamēģina. Tā tas izvērsās nopietnā karjerā. Man togad palika 25 gadi, kas, aktieros stājoties, ir pēdējais vilciens. Nezinu, ar ko man tas izdevās. Uz uzņemšanu biju ieradies pēc festivāla “Sinepes un medus” nobļautu rīkli un stipri švakā kondīcijā, nevarēju neko nodziedāt, bet kaut kā tur viņus visus uzjautrināju, un mani paņēma.
– Un vēlāk jums tapa radošā mākslinieku apvienība “Umka.lv”, kas ar leļļu izrādēm apceļoja pasauli.
Jā, sākās ar to, ka akadēmija uzaicināja viesmākslinieku no Ukrainas, kurš bija specializējies tieši eksperimentālajā teātrī. Viņš parādīja instrumentus, un tas mūs ļoti piesaistīja. Varētu pat teikt, ka par to satrakojāmies, un tā izveidojās “Umka”. Bijām neliela grupiņa, kas dzīvojām pēc tāda rokgrupas principa, taisījām izrādes pieaugušajiem, diezgan nihilistiskas, melno humoru pārbagātas. Mūs ātri vien gribēja izformēt, bet paveicās, jo tolaik Teātra institūts ielika mūs “Homo Novus” festivāla programmā. Tur mūs pamanīja slovēņi un vācieši, un sākām braukāt pa Eiropu. Tajā pašā laikā Latvijā par mums īsti nelikās ne zinis. Ar lielu prieku mūs uzņēma visos leļļu festivālos, bijām tāds kā leļļu rokenrols, baigie spicie čaļi. Vēlāk ar izrādi “Show your Face” trupa izbraukāja Amerikas lielākās teātra skatuves.
– Pēdējais jautājums ir tāds filozofisks – kā tu domā, kāpēc ir cilvēki, kas paliek mūžam jauni un savas jaunības vērtības nenodod, un ir tādi, kam jaunības notikumiem nav nekādas nozīmes?
Varbūt tiem otriem savas patiesās vērtības īsti nekad nav bijušas skaidras (smejas). Ja nopietni, mans ceļš visu laiku ir bijis saistīts ar jauniešiem, ar cilvēkiem, kas ir jaunāki par mani. Akadēmijā es biju vecākais kursā, tas pats, arī strādājot Jelgavas teātri. Man jauniešu dzīves uztvere un vērtības vienmēr bijušas pazīstamas un aktuālas. Ja cilvēkam visu laiku ir mūžīgā neapmierinātība ar visu, un man tāda ir, tad, kamēr misiju neizpildīs, tikmēr miera nebūs! Vienalga, kurā jomā tas būtu, es meklēju jaunus ceļus, man miera nav.
Ģirts Šolis
Aktieris un režisors – “Dirty Deal Teatro”, Latvijas Leļļu teātris, radošā apvienība “Umka, lv”, Latvijas Nacionālais teātris, Liepājas teātris, Jelgavas Jaunais teātris u.c.
Vairākas “Spēlmaņu nakts” nominācijas
Latvijas Kultūras akadēmijas absolvents un pasniedzējs
Mūziķis – “Frontline”, “Gaujarts”
Ētera balss – TV6, radio “Naba”, radio KNZ, Zemgales radio, Latvijas Radio u.c.
“SDI Media Latvia” – filmu un animācijas filmu ieskaņošana un dublāžas režija
Dīdžejs
[rubrika] Skaņu debesis
Alternatīvā Jelgava
Mūzikas kluba “Melno cepurīšu balerija” paspārnē nupat izdota pirmā un vienīgā “Jelgavas alternatīvās mūzikas izlase 1991–2017”. Tas ir dubultdisks, kurā apkopoti 46 skaņdarbi. Konkrētais laika nogrieznis izvēlēts tādēļ, ka ar 1991. gadu ir datēts pirmais ieraksts, kas saglabājies mūziķu personīgajos arhīvos.
Ideja par šādu izlasi radusies jau sen. No darbiem brīvajā laikā ierakstu apkopošanai veltīti divarpus gadu. Sākumā bijusi iecere par vienu disku, taču procesā atklājušās nezināmas lietas un nekad nedzirdēti ieraksti, kas arī prasījās tikt iekļauti izlasē.
Apkopoto ierakstu kvalitāte ir diezgan atšķirīga, jo daļa skaņdarbu ierakstīti pašu spēkiem mājas studijās vai lenšu magnetofonos. Klausītāji aicināti nesabīties no kvalitātes, jo tas pieder vēsturiskajam skatījumam, alternatīvās mūzikas tendencei deviņdesmitajos. Klausoties var pievērst uzmanību gadiem, kad veikts ieraksts, un novērot, ka kvalitāte aug.
Izlases veidotājs Gints Mauševics uzsver, ka muzikālā apkopojuma mērķis ir saglabāt alternatīvās mūzikas ierakstus, lai tie nepazustu. Tas ir kā apliecinājums, ka alternatīvā mūzika Jelgavā ir bijusi un turpina pastāvēt. Savā ziņā izlase ir atbalsts mūziķu videi Jelgavā, kas var kalpot arī par iedvesmu jaunajiem mūziķiem – turpināt šī mūzikas žanra attīstību.
Izlasei mērķtiecīgi ir radīts diezgan oriģināls vizuālais noformējums, galveno uzsvaru liekot uz to, lai tas labi saderētos ar alternatīvo stilu. Mūzikas diski ir iestiprināti vairākās kārtās salocītā brūnā kartonā, uz kura nodrukāta informācija par grupām un to dalībnieku fotogrāfijas. Līdz ar to izlasei ir ne tikai audiāli, bet arī vizuāli vēsturisks saturs.
Prāvākā daļa muzikālo vienību šodien vairs neeksistē, lai gan tām varētu būt bijis krietni liels potenciāls. To apstiprina fakts, ka grupu dalībnieki bijuši aktīvi dažādos mūzikas projektos. Daļa joprojām muzicē, tikai citos sastāvos vai spēlē cita stila mūziku.
Cerams, izlase kļūs par iedvesmu atjaunot senos kontaktus, un, iespējams, rudenī izdosies noorganizēt arī Jelgavas alternatīvo grupu koncertu.
[rubrika] Žurkas ala
Hugo Jakobi, “Sonarworks” pārdošanas speciālists, “Undergroundmusic.lv” dibinātājs, reiz “Imbecile Hog” vokālists
– Kā atceries laiku, kad aktīvi muzicēji vienā no Jelgavas alternatīvajām grupām “Imbecile Hog”?
Tas bija ļoti aizraujošs laiks – iespēja attīstīt sevi, iegūt jaunus draugus, būt saprastam, izrauties no vienmuļās ikdienas. Dzīve mums bija tik jautra, cik jautru paši to radījām, un ar muzicēšanu bija iespēja izdarīt kaut ko vairāk. Viena lieta ir klausīties un teikt, ka “Nirvana” – tas ir forši, cita lieta ir pamēģināt to darīt pašam. Vēl jo lielāks izaicinājums to darīt ir tad, ja īsti nemaz neesi profesionālis. Man nebija nekādas muzikālās izglītības. Vienīgā pieredze ar mūziku bija korī “Skali”, no kura mani izmeta par to, ka nemācēju uzvesties un laikam arī dziedāt (smejas).
– Kāpēc tieši alternatīvā mūzika?
Kad man bija aptuveni četrpadsmit, vecāki ļāva braukt uz Rīgu pie brālēna. Vienu reizi viņš aizveda uz Krāmu ielas Krāmeni, un tas uz mani atstāja nopietnu iespaidu. Vēlāk Priekuļos bija basketbola nometne, kur paralēli notika arī viens no pirmajiem skeitborda čempionātiem. Tur skanēja “The Exploited”, “Dead Kennedys”… Es todien nekur tālāk neaizgāju, atvērtu muti stāvēju un klausījos. Tā sāku lēnā garā pankot. Vēlāk ar Ģirtu Šoli regulārāk braukājām uz Krāmeni, sāku iet arī pie viņa uz “Frontline” mēģinājumiem un domāju – vai pats arī kaut ko tādu varētu? Ģirts teica, ka noderētu muzikālā dzirde, ko ātri pie klavierēm arī noskaidrojām. Un viss. Tālāk jau bija tikai domubiedru jautājums un apstākļu sakritības. Kādā koncertā iepazinos ar Gintu, un, tā kā mums muzikālās intereses bija līdzīgas, izdomājām, ka pašiem jātaisa tā mūzika, kas patīk. Grupā piespēlēju arī giču, bet brīvi spēlēt tā arī neesmu iemācījies.
– Kas bija tas dzinulis, kas lika celties no dīvāna un iet ārā meklēt mūziku?
Cilvēkam ir jādara tas, kas patīk! Es vienmēr esmu biji aktīvs, ļoti daudz nodarbojos ar sportu. Iesaistījos arī skolas aktivitātēs. Ģirts, pabeidzot vidusskolu, nodeva manā pārziņā skolas radio. Nevaru iedomāties, ka nebūtu kaut ko darījis, vienkārši sēdējis mājās. Mēs visi tolaik cits citu atbalstījām, meklējām iespējas, gājām uz priekšu. Tas bija veids, kā kvalitatīvi pavadīt laiku. Nezinu, vai tajā brīdī par to aizdomājos, bet dienā, kad pienāca mēģinājums, čakli visiem zvanīju un atgādināju. Meklējām, kur spēlēt koncertus; ja nevarējām atrast, taisījām paši. Spēju pašorganizēties un būt disciplinētam man iedeva sports, jo tur bija režīms. Vēlāk mūzikas aktivitātēs tas ļoti noderēja.
– Kā tapa projekts “Undergroundmusic.lv”?
Ievēroju, ka Latvijā nav tādas vietas, kur apskatīties, ko cilvēki ir darījuši astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā. Vai tiešām tad nekas nav noticis? Pašam bija sakrāta diezgan liela mūzikas ierakstu, zīnu, publikāciju un plakātu kolekcija, tādēļ nolēmu ar to dalīties. Man likās būtiski parādīt, ka daļa Latvijā zināmu mūziķu ir nākuši no “underground” vides. Tas nekas, ka tie ir neprofesionāļi, bet vēsture ir parādījusi, ka nereti no tiem izaug īsti profesionāļi. Man vienkārši likās negodīgi, ka tas viss aiziet aizmirstībā. Vienlaikus sāku domāt arī par to, kā varu palīdzēt jaunajām grupām. Liekas, tas varētu būt mans ieguldījums mūzikas laukā.
– Ar ko nodarbojies tagad?
Ar mūziku strādāju ikdienā – Latvijas uzņēmumā “Sonarworks”. Ražojam programmatūru ierakstu studijām, mūzikas profesionāļiem. Nupat Lasvegasā prezentējām jauno konceptu “SoundID”, kas piedāvā personalizētu mūzikas klausīšanos jebkuram mūzikas lietotājam jebkurā vietā. Tā ir iespēja mūziku dzirdēt tieši tā, kā mūziķis to ir iecerējis un ierakstījis studijā.
Brīvajā laikā spēlēju disenes – festivālā “Laba daba”, Mākslas akadēmijas karnevālā, Jelgavā, klubā “Melno cepurīšu balerija”. Spēlēju tādu mūziku, kas man pašam patīk!
