«Ja nekas negrozīsies, mūsu tauta vēl pastāvēs gadus piecdesmit, varbūt simts,» runājot par mūsdienās diemžēl diezgan tipiskajām mazajām un nestiprajām latviešu ģimenēm, par darbspējīgo tautiešu izceļošanu uz ārzemēm, viesojoties Jelgavā, sprieda akadēmiķe un politiķe Janīna Kursīte. Šis skumjais nākotnes redzējums gan nav bijis par šķērsli tam, lai zinātniece veiktu izcilus darbus, pētot latviešu folkloru un citas garamantas. Jo ir taču cerība, ka kaut kas grozīsies. Nu ar saimniecisko lejupslīdi lietas iekustējušās, gan ne uz labo pusi, tomēr dzīve spiež sakārtot savu valsti. Vai tu tādā brīdī esi gatavs mest visu pie malas un nepiedalīties šajā spēlē? 2008. gadā apmēram seši tūkstoši devušies prom no dzimtenes, daļa pat deklarē, ka uz neatgriešanos. Starp tiem, kas vairs nedomā atgriezties, piemēram, ir Dace Daine – meitene, kura pirms gadiem septiņiem «Zemgales Ziņās» apbrīnojami veiksmīgi vāca kopā tolaik daudzskaitlīgo jauno žurnālistu pulciņu. Dace stāsta, ka tagad viņai ļoti labi klājas Londonā. Viņa lielā finanšu uzņēmumā vadot starptautiski nozīmīgus projektus. Meitene, šķiet, iztiek bez akadēmiskiem grādiem. Iztiek arī bez sentimenta par dzimteni. Latvija viņai neko neesot devusi. «Nekad, nekas, nekur, neko» – nobrieduši cilvēki ar tādiem vārdiem nemētājas. Domāju, arī Dacei nāks cits briedums un citas domas. Iespējams, tieši no piespiedu trimdiniekiem Rietumos, tāpat kā atmodas laikā, atbalstu saņems nacionāli spēki, kas iestājas par tādu Latviju, no kuras cilvēkiem negribēsies aizbraukt. Pagaidām gan kopumā iet bēdīgi, bet dabas vērotāji zina teikt, ka pirms saullēkta esot visaukstāk.
