Jelgavnieki ir praktiski ļaudis – diezin vai atradīsies otra tāda pilsēta Latvijā, kur cilvēki, gluži vai kādas neredzamas globālās pozicionēšanas sistēmas vadīti, cauri māju pagalmiem savu ikdienas gaitu īsināšanai veikli atrod tuvāko ceļu no punkta A uz punktu B. Ja nu vienīgi «sistēma» novirzījusi pāri zaļajai zonai – tad gan sanāk mazliet paminstināties, jo kāds taču ir šo zaļumu izveidojis un iekopis. Tomēr – pēdu pa pēdai, un, skat, kopīgiem pūliņiem celiņš arī zaļajā vietā gatavs…Tradīcijā ir spēks – to apliecina gan pilsētas labiekārtotāju nebeidzamie centieni gadu no gada atjaunot zaļumu izbradātajās vietās, gan arvien jauni «GPS lietotāji», kas laikam jau šo sistēmu kaut kādā veidā iegūst mantojumā. Lūk, vakarrīt pie Spīdolas ģimnāzijas. Pulciņš puišu nekļūdīgi izvēlas pareizo leņķi virzienam, kas varētu vest uz tuvējo veikaliņu otrpus ielai. Pāris meitenes ar velosipēdiem pa taisno ierullē Raiņa parkā. Bet kāda dāma augstpapēžu kurpēs, nogaidījusi, līdz mašīnas nemaisās pa kājām, no parka puses mierīgi šķērso divas ielas malu zaļās zonas un dodas skolas virzienā…«Pie skolām vajag elektrisko ganu,» nosmej kolēģis, kad atstāstu pārdesmit metru attālumā no pārejas īsā laika un attāluma nogrieznī redzēto. Varbūt tiešām? Bet tad droši vien jāgādā tāds pa visu pilsētu, no luksofora līdz luksoforam, jo pieaugušie jau tāpat ir aplamās sistēmas varā. Taču kur tad liksies, piemēram, autovadītāji, kas savas mašīnas novietojuši atļautās vietās Pētera, Pasta vai dažā citā ielā un nekā citādi kā pāri zaļajai zonai uz ietves nevar nokļūt? Sarežģīta būšana, kuru risināt laikam gan spēs tikai tāda mēroga projekti kā patlaban pārveidotajā Raiņa ielā. Bet līdzās tam tomēr derētu arī ielāgot, ka pat uzstājīgais GPS tikai piedāvā variantu – izvēle vienmēr paliek mūsu pašu rokās.
