Maza, maza sieviņa gāž lielu vezumu. Uzmini nu! Mīklas atminējums – Ināra Gaile.
Maza, maza sieviņa gāž lielu vezumu. Uzmini nu! Mīklas atminējums – Ināra Gaile.
Vēl “Ziņu” transports nav ieripinājis sētā, kad žiperīgs smaids atklāj mājas saimnieces vitālo iedabu. Zīles – tā sauc mājas un meža stūri, sakoptu un dāsni mierīgu vietu. Bet mānīgi mierīgu. Pēdējo desmit gadu laikā liksta pēc likstas nākušas šajā pagalmā.
Lapenē kā uz burvju mājienu galdā tiek celtas bērzu sulas, apelsīnu šķēles, pīrāgi, salāti un vistu stilbiņi. Zilajās debesīs putni dzied dziesmu, kā dziesmu svētku kopkorī. Acis vēro zilo vijolīšu tepiķi, bet ausis dzird vistas lielīšanos par izdētu olu. Saimnieces skrējiens pāri pagalmam uz virtuvi liecina par ierastu dzīves tempu, kas nozīmē pat vairāk nekā teicienu “laiks ir nauda”. Laiku ar naudu nevar izmērīt. Nauda ir nopelnāma, laiks ir piepildāms. Naudu var aizņemties, laiku ne. Pagaidām nav vēl atvērta neviena stundu un dienu skaitīšanas banka. To vislabāk var saprast cilvēks, kas desmit gados bēres piedzīvojis gandrīz tikpat bieži kā dzimšanas dienas.
Ceriņzars un cepure
“Šeit dzīvojam piektā paaudze, ja skaitām arī manus mazbērnus,” stāsta Zīļu saimniece. “Vecaistēvs šo māju sāka celt 1924. gadā. Viņa stādītās egles un ozoli izauguši. Nesen atradu fotogrāfiju – divi cilvēki baltos kreklos strādā, ceļ māju.”
Pirms gadiem desmit māja degusi. Ugunsgrēks viņā saulē paņēmis Ināras mammu. “Mamma dūmos nosmaka, tēvs jau pirms tam bija kopjams, bet pēc šīs nelaimes palika pilnīgi paralizēts. Māju atjaunojām ļoti īsā laikā. Bijām iegādājušies materiālus citai vajadzībai.” Ēka gan ir stipri mazāka, nav vairs ne lielās goda istabas, ne citu telpu. Bijušajā pieliekamajā iekārtota virtuvīte, viena dzīvojamā istaba, kur Inārai vietas pietiek. Cik tad vienam cilvēkam vajadzīgs? Pagājušā gada rudenī sieviete zaudēja arī vīru. Vainīgs bija ērces kodiens. Pēc mātes, tēva aiziešanas mūžībā un brāļa traģiskās nāves bija pienākusi kārta dzīvesbiedram.
Nāve pa šo pagalmu strādājusi kā zāles pļāvējs. Pagalmā aiz sētas ir arī divas kapu kopiņas – tur ir karā zaudēto tuvinieku pēdējā atdusas vieta. “Vācietis esot šāvis uz krievu zaldātu, bet trāpījis manai vecaimātei, bojā gāja arī tēva māsa. Šeit apraka. Kad atgriezušies pārējie, ieraudzījuši divas kopiņas, uz vienas bijis uzlikts ceriņzars, uz otras – cepure. Nolēma, ka te viņiem arī jāpaliek, uzliktas apmalītes, žogs. Mums tā ir svētvieta.”
Dakteri neticīgi noņem brilles
Ināra Gaile ir sieviešu invalīdu biedrības “Zvaigzne” dalībniece. Nekas viņas stājā vai attieksmē gan nerāda, ka sieviete ir otrās grupas invalīde. Par savām kaitēm viņa runā tikpat viegli kā par bērzu sulu tecināšanu pavasarī. “Lai būtu daudz sulu, kokam jāatrod āderīte, jāpavēro bērza saknes, svarīgi, lai urbums būtu pret austrumiem vai dienvidiem un tapiņa jāliek no zaļa koka, tas kokam veselīgi,” viņa pamāca redakcijas lielo sulu tecinātāju Hari. Tieši tādā pašā balss intonācijā Ināra pastāsta par vairogdziedzera audzēju, kas izoperēts pirms divdesmit gadiem, savu nieru kaiti, kas viņai trīs reizes mēnesī liek doties pie ģimenes ārsta, bet reizi mēnesī braukt pārbaudīties Rīgā, par to, ka viņu grib likt pie mākslīgās nieres. “Kad dakteri paskatās manā slimības vēsturē, viņi neticīgi noņem brilles. Man reiz jau bija otrā grupa, tad iedeva trešo, bet tagad pirms gada atkal atjaunoja otro.” Dārzs ir uzrakts, sēta sakopta, malka saskaldīta, pirtiņa puscelta. Kas to visu dara? “Pēc vētras malkas mežā netrūkst. Ņemu mazo rokas zāģīti un zāģēju. Šī visa pašas gādāta. Dārzu ar lāpstu šogad viena uzraku, citgad – divatā ar vīru. Uz manu dzimšanas dienu maija beigās ik gadu ēdam savus salātus, redīsus. Kā būs šogad, nezinu. Pavasaris aizkavējies. Bet par to pirtiņu un saimniecības ēku – ja būs nauda, celšu tālāk. Cik pašai būs spēka, cik bērni palīdzēs. Šī vieta ir jākopj un jāmīl.”
Sarkankrūtītis notekcaurulē
Salīdzinoši nomaļajā stūrītī laiku pa laikam aizdārdina arī kāds transporta rīks. “Jātaisa būs sēta. Kad atbrauc mazbērni, var kļūt bīstami. Reizi te bija kā tai dziesmā: “… omnibuss, omnibuss, iebrauc manā dārzā kluss, izbraukā tur tomātus, redīsus un burkānus…” Jā, iebrauca taisni manos kāpostos.”
Ināras kundze atceras vētras laiku. “Todien domāju – jānoskrien līdz kapiem. Gāju cauri mežam, un tajā tāda dzīvība, kādu līdz šim nekad nebiju redzējusi, – stirna, lapsa, zaķis. Visi skrien, satraukušies. Zvēri nāca tuvu mājām. Sarkankrūtītis noslēpās notekcaurulē. Šeit arī palika dzīvot. Vienudien sētā saskaitīju septiņu sugu putnus. Te mums bijis visādi – stirna apbērnojusies, netālu bija mazi zaķēni. Bet toreiz pirms vētras, atgriezusies no meža, uzrakstīju dzejoli.”
Ināras Gailes kontā esot 58 dzejoļi. Visvairāk rakstīti bijušajam dzīves draugam. “Vakarā neskatos televīzijas programmas. Izņemot ziņu raidījumus, vēl šo to, bet katrā ziņā ne seriālus. Man nav laika. Mūsu dzimtā visas bijušas rokdarbnieces. Vecāmāte auda, mamma tamborēja, adīja, es arī izvēlējos līdzīgu profesiju. Esmu trikotāžas izstrādājumu tehnologs, protu visādus ar trikotāžas ražošanu saistītus darbus. Tagad pa vakariem adu, ketelēju, uzrakstu kādu dzejoli, eju uz deju mēģinājumiem. Kad mani pirms vairākiem gadiem aicināja dejot, atteicos, bija jākopj tēvs, bet pagājušajā rudenī Maija (deju kopas vadītāja) aicināja atkal. Tas man ļoti palīdzēja tikt ārā no krīzes. No 15 dejotājām puse esam atraitnes.
