Bijušās jelgavnieces gleznu izstāde Ģ.Eliasa muzejā ir svētki tradīcijas respektējošas un smalkas reālistiskas mākslas cienītājiem.
Bijušās jelgavnieces gleznu izstāde Ģ.Eliasa muzejā ir svētki tradīcijas respektējošas un smalkas reālistiskas mākslas cienītājiem
Kaut arī gleznotāja Vita Merca kopš deviņdesmito gadu sākuma teju vai katru gadu rīko darbu izstādes (dažkārt pat divas gadā) Rīgas, Valmieras, Ventspils un Jūrmalas galerijās, tomēr ekspozīcijas Jelgavā bijušas plašākās un aptverošākās. Šķiet, dzīves laiks mūsu pilsētā bijis ļoti nozīmīgs un rosinošs, ja jau viņa šeit atkal un atkal atgriežas (kas ir sevišķi patīkami un pat glaimojoši). Iepriekšējo reizi tas notika 2001. gadā, kad gleznotāja svinēja piecdesmito dzimšanas dienu.
Vēl viena jubileja
Lai gan tas nekur netika skaļi vēstīts, tomēr šogad aprit 30 gadu, kopš V.Merca beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, kļūdama par diplomētu profesionālu gleznotāju. Tā vien liekas, ka, viņasprāt, šis fakts ir vairāk atzīmējams nekā sakrātie gadi tarbiņā un dižošanās ar tiem. Tādēļ viņa parūpējusies arī par bagātīgu katalogu ar Ingrīdas Burānes ļoti izsmeļošiem ievadvārdiem un perfekti iespiestām gleznu reprodukcijām (apgāds “Nordik”) tikpat lieliskā izkārtojumā (mākslinieks Rihards Delvers).
Patiesi, gadu skaits ir tikai akmentiņu daudzums dzīves rožukronī (lai gan arī tie svarīgi, kādreiz pat ļoti), būtiskākais ir paveiktais. Manuprāt, V.Mercas labo darbu birums ir ārkārtīgi liels – spēj tik uzlasīt un priecāties. Vai katra viņas glezna ir izcila glezniecības paraugstunda tiem, kas mīl tradīcijās iezemētu reālistisko mākslu smalksmalkā izpildījumā.
Mirkļa mūžība
Ar mākslinieces daiļradi izstādē varam iepazīties 20 gadu robežās. Vecākais darbs “Pēdējais sniegs” datēts ar 1987. gadu. Ja salīdzinām to ar šā gada veikumu, jākonstatē, ka būtiskākais gleznotājas rokrakstā un izpildījumā palicis nemainīgs. Tiesa, astoņdesmito gadu gleznās dominē pelēcīgie toņi, kam kautri pieskaņojas zilās, zaļās, dzeltenīgi brūnās un violetās nokrāsas, tomēr tāda pati krāsu gamma ir arī 2007. gadā tapušajā intīmi monumentālajā gleznā “Ziemas vakars Latgalē”. Varbūt mainījies skatpunkts, bet, iespējams, tomēr pareizāk būtu teikt, ka V.Merca arvien lielāku uzmanību velta telpai, kas kļūst jo pilnīgāka. Bet arī tas nebūs precīzi sacīts. Māksliniecei ir svarīga krāsa, caur kuru atklājas gaisma, tās netveramība, mainīgums. Viņa it kā cenšas satvert mirkļa mūžīgumu. Mirklī kļūst redzama mūžība. V.Mercas darbos krāsa saplūst ar citu toni, atdalās no tā un meklē jaunas variācijas. Dažkārt klusajās dabās, īpaši ziedu gleznojumos, realitātes aprises iezīmē tikai zīmuļa ievilktās līnijas, citādi mūsu priekšā būtu nebeidzama krāsu simfonija. Šajās realitātes un nosacītības robežās parādās V.Mercas pasaules uztveres modelis – nekas nav pastāvīgs, ilglaicīgs, viss nepārtraukti pārveidojas, kaut arī šo vai citu skatu redzam vakar un šodien un noteikti skatīsim arīdzan rīt. Mēs, akli un nejūtīgi būdami, nespējam uztvert mainīgās vissmalkākās nianses. Tam nolūkam arī ir mākslinieks, kas atver mums acis, dara mūs jūtīgākus. Tādēļ V.Mercas gleznās ir tik plāna krāsu kārtiņa, caur kuru jaušama audekla faktūra, tādēļ māksliniece nepārtraukti iet dabā. Viņa ir viena no tiem nedaudzajiem gleznotājiem, kurai joprojām ir svarīgi būt tās vidū. V.Merca elpo līdz ar dabu, izteic tās mistērijas, kas atklājas vienīgi burvim. Cik mūžīga un mainīga ir daba, tik mainīga savā nemainīgumā ir V.Merca.
Var iebilst, ka pēdējā desmitgadē viņas gleznas kļūst arvien krāsainākas, kas apliecina mākslinieces gara vitalitāti, un ka darbi izpildījumā top arvien vieglāki, taču tikai paši tuvākie varēs apliecināt, ka tā viņa paslēpj dzīves dramatismu un apliecina sevi kā cilvēku, kas atraujas no realitātes smagmes un paceļas gara padebešos. Nekas nebeidzas, viss turpinās.
