Viena no jomām, kurā Latvija nevar lepoties ar panākumiem un tālredzīgas politikas realizāciju, ir izglītība.
Viena no jomām, kurā Latvija nevar lepoties ar panākumiem un tālredzīgas politikas realizāciju, ir izglītība. Lieku reizi to pierādīja nesenā pagātnē notikušais skolotāju streiks, kura dēļ demisionēja iepriekšējā izglītības un zinātņu ministre Silva Golde. Viņas vietā daudziem par pārsteigumu Tautas partija (TP) izvirzīja jauno, taču politisko rūdījumu guvušo Māri Vītolu. Kā steidza paziņot «Latvijas ceļa» priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, M.Vītols jau sen ticis gatavots šim amatam un TP izvēle nav nejauša. Tas, iespējams, arī atbilst patiesībai. Par to liecina līmenis, kādā jaunais ministrs ir apguvis teorētiskās nostādnes, runājot par valsts izglītības sistēmu un tās problēmām. Tas gan vēl negarantē viņa praktisko varēšanu, jo daudzi izcili teorētiķi dzīvē izrādījušies vāji ieceru realizētāji.
Taču vēlēšanās komunikēt visur un vienmēr atšķir M.Vītolu no saviem kolēģiem. Šķiet, viņš būs ņēmis vērā savu vecāko darbabiedru kļūdas un izprot, ka ceturtā vara var gan kalpot politiķa vai ministrijas atbalstam. Var arī darboties pret, un tad strādāt paliek grūtāk. Un tas nav tikai politisko reitingu dēļ. Tik jaunam politiķim, kāds ir M.Vītols, būtu ļoti neizdevīgi sanīsties ar presi – tas noteikti ierobežotu viņa turpmākās karjeras attīstības iespējas, kam pašlaik visi apstākļi ir ļoti labvēlīgi.
Ir mums Latvijas politikā negatīvas komunikācijas piemēri. Kaut vai tā saucamā pedofilijas skandāla iniciators Edvīns Inkēns vai izbijušais premjers Vilis Krištopans. Ir arī pozitīvi sabiedrisko attiecību piemēri – Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, kura nevainojamais kontakts ar masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem ir bieži balstījis viņu neveiklās situācijās, piemēram, konfliktā ar kādreizējo ekonomikas ministru Laimoni Strujēviču. Tomēr ceturtās varas lomu pagaidām atbilstoši novērtē retais politiķis.
Par M.Vītolu to nevarētu sacīt. Konceptuāla iestāšanās par pēc iespējas plašāku dialogu kā samilzušo problēmu risināšanas veidu paaugstina jaunā ministra popularitāti un palielina atbalstītāju pulku. Viņš ir paziņojis, ka visas reformas jāizskaidro, ka tām jābūt tālejošām, visaptverošām un pārdomātām. Ministrs saprot, ka viņa ilgu un sekmīgu noturēšanos amatā vislabāk var sekmēt tiešs atbalsts ministrijas darbam lauku rajonos. Tāpēc viņš ir izteicis vēlēšanos uzsākt dialogu ar profesionālajām organizācijām un skolotāju arodbiedrībām, lai to iegūtu. Situācija arī vairs nav tik nelabvēlīga. Skolotāji ir daudzmaz samierinājušies ar gaidāmo darba algu paaugstināšanu. Lielais sašutuma vilnis ir pāršalcis pāri, aizraujot līdzi iepriekšējo ministri.
Tomēr jaunā ministra priekšgājēji ir pacentušies atstāt krietni darāmā. Daudzi augstskolu pasniedzēji un vidusskolu pedagogi ir devušies vai dosies pensijā, tādēļ vērojams mācībspēku trūkums. Arī jaunos var saprast: asistenta peļņa «uz papīra» ir tikai 75 lati, bet valsts profesors pirms nodokļu samaksas saņem veselus 420 latus. Nevienam jau neskauž, taču nav radītas secīgas atalgojuma kāpnes, tāpēc pirmie nevēlas gaidīt nez cik gadus, lai kļūtu par pēdējiem, bet dodas, piemēram, uz vispārizglītojošām skolām, jo tur maksā vairāk. Vītols par to nebaidās runāt, cerams, nebaidīsies arī ko darīt lietas labā. Ambīciju viņam netrūkst. Izskanējis pat viedoklis, ka jaunību viņš cenšas kompensēt ar autoritatīvu darba stilu. Šo pārmetumu, šķiet, ir saņēmuši gandrīz vai visi TP ministri. No vienas puses, viņiem ir no kā mācīties, no otras – bez iniciatīvas iekustināt kaut cik aptverošas reformas šodienas Latvijā ir nereāli.
Ir viena tēze, kuras aktualitāti ir grūti pārvērtēt. Proti, Vītols ir deklarējis, ka galvenais Latvijas izglītības uzdevums ir iemācīt bērnam pareizi mācīties. Ja atmiņa neviļ, tad šī doma no tik augstas tribīnes valstī izskan pirmoreiz. Tā palīdz izprast mūsu izglītības sistēmas apšaubāmo racionalitāti. Nav svarīgi, lai katrs skolēns nakts vidū zinātu, kurā gadā tika sagrauta «Neuzvaramā armāda», bet gan to, kur jebkurā laikā var atrast informāciju par to. Krustvārdu mīklu minētāji to ir sapratuši. Viņi nemācās enciklopēdijas no galvas, viņi tās mācās lasīt. Iestājeksāmenos atklājas paradoksi, kurus visi atzīst par smieklīgiem, un tos nekautrējas publicēt lielākie dienas laikraksti, taču neviens nevēlas meklēt šīs problēmas cēloni. Nav jēgas pārblīvēt skolēnu smadzenes ar informācijas megabaitiem, ja viņi nezina, ko ar to iesākt un kur tā būs nepieciešama. Ar to es nedomāju profesionālo izglītību, kur katrai apgūtajai novitātei skolēns vai students atradīs praktisku pielietojumu.
Arī Vītola domas par profesionālo izglītību nemaz nav peļamas. Viņš piedāvā ar laiku profesionālās mācību iestādes pakļaut vienas ministrijas (domājams, Izglītības un zinātnes) administrācijā. Kā iespējamo izņēmumu viņš min Aizsardzības akadēmiju gan tās nozares specifikas dēļ, gan arī tamdēļ, ka NATO integrācijas kontekstā šī mācību iestāde no Aizsardzības ministrijas spētu saņemt daudz pienācīgāku finansējumu, nekā to var cerēt Vītola vadītās ministrijas paspārnē. Zinām taču, ka aizsardzībai atvēlētie līdzekļi tiks palielināti ar katru gadu. Šī ministra iecere ļautu samazināt profesionālo mācību iestāžu administrēšanas izdevumus. Ministrs arī izteicās, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, sevišķi Rīgā un sevišķi – pedagoģisko. Ar šādām domām viņam būs grūti iemantot popularitāti, taču būs iespējams kvalitatīvi uzlabot izglītības sistēmu kopumā, racionāli izmantojot pašreizējos finansu resursus. Arī pats Vītols atzīst, ka nauda ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Cerams, ka viņš pats šo mērķi skaidri redz un apzinās. Laiks rādīs. Ar ministra M.Vītola sabiedrisko attiecību menedžmentu un komunikācijas spējām pagaidām viss ir kārtībā. Kā būs ar darbaspējām – redzēsim.
