Šis gadsimts radis izpausmi vispirms jau neskaitāmos romānos, kas visbiežāk romantiskā veidolā ietērpuši gandrīz vai katru pēdu zemes, par ko krustojušas zobenus lielākas un mazākas varas.
Šis gadsimts radis izpausmi vispirms jau neskaitāmos romānos, kas visbiežāk romantiskā veidolā ietērpuši gandrīz vai katru pēdu zemes, par ko krustojušas zobenus lielākas un mazākas varas. Cīņa par varu un teritorijām ir būtiskākā šā gadsimta iezīme.
Pēc tam, kad 1066. gadā savas pretenzijas uz Anglijas troni pieteica un arī to ieguva Normandijas hercogs Vilhelms, Anglijā arvien vairāk nostiprinājās politiska stabilitāte. Kaut arī Vilhelma Iekarotāja pēcteči turpmākos gadsimtus varas deķi neatlaidīgi vilka katrs uz savu pusi, Anglijā pamazām veidojās spēcīga nacionālā monarhija. Vilhelma dēls Henrijs I (1100 – 1135) uzsāka karaļa galma specializācijas procesu. Galminieki ne tikai dzēra, ēda un nodevās trakām uzdzīvēm, bet arī uzņēmās profesionālu atbildību par finansu un tiesu lietām. Kā ļoti būtisks Anglijas vēstures posms vērtējams Henrija I mazdēla Henrija II (1154 – 1189) valdīšanas laiks. Vispirms jau tādēļ, ka karalis sagāja ragos ar baznīcu jautājumā par baznīcas un laicīgās tiesas kompetenci. Tolaik baznīctēvu noziegumi tika izskatīti vienīgi baznīcu tiesās. Pat dievbijīgie slepkavas visbiežāk tika cauri ar soda naudu. Abu varu grandiozās cīņas kulminācija bija karaļa bijušā drauga un pēc tam niknākā ienaidnieka Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Beketa noslepkavošana, ko iniciēja karaļa dusmu izvirdums: četri bruņinieki, noklausoties sprediķi, cik slikts ir Bekets, nolēma karali «atbrīvot» no šīs «nastas»… Cerēto rezultātu nebija, un Bekets kļuva par svēto, bet karaļa iecere pilnībā realizējās tikai 16. gadsimtā līdz ar angļu baznīcas reformāciju. Henrijs II tomēr turpināja reformēt laicīgās tiesas sistēmu un valsts administrāciju kopumā. Pēc viņa nāves šī mašinērija darbojās nevainojami. Henrija dēls Ričards I Lauvassirds (1189 – 1199) savā valdīšanas laikā Anglijā uzturējās sešus mēnešus, jo piedalījās krusta karagājienos vai veica militāra rakstura operācijas kontinentālajā Eiropā. Pateicoties tēva veiksmīgi iedibinātajai nodokļu politikai, dēls divkārt spēja savākt milzīgas summas – vienu reizi, lai organizētu krusta karagājienu, otru reizi, lai izpirktu sevi no gūsta, kurā tas bija kritis atpakaļceļā.
Atšķirībā no Anglijas 12. gadsimtā Francijas karaļi pārvaldīja tikai Parīzes tuvīno apkārtni, bet pārējā Francija atgādināja no dažādiem atgriezumiem šūtu segu: katra ar savu grāfu vai hercogu.
Bet Vācijas impērija pamazām plīsa pa visām vīlītēm. Būtiskāko impērijas glābšanas mēģinājumu veica Frīdrihs I Barbarosa jeb Sarkanbārdis (1152 – 1190), kas Vāciju nodēvēja par «Svēto Romas impēriju». Barbarosa, vēlēdamies savai senču zemei Švābijai pievienot «kādu gabalu», par upuri neveiksmīgi izvēlējās Ziemeļitāliju. Abas zemes šķir Alpu kalni, un tās pārvaldīt vienlaikus izrādījās neiespējami. 1176. gadā kaujā pie Leņano Ziemeļitālijas pilsētu koalīcija «Langobardu līga» pār Vācijas impērijas karaspēku svinēja izšķirošo uzvaru.
Savukārt no Spānijas varenības 12. gadsimtā vēl nebija ne vēsts, taču, sākot ar 1100. gadu, kristieši pamazām, bet neatlaidīgi sāka atkarot musulmaņu ieņemtās teritorijas un no četrām spāņu kristiešu karalistēm – Navarras, Portugāles, Argonas un Kastīlijas – nepārtraukti nodarbojās ar «rekonkistu» – Pireneju pussalas atkarošanu.
Jaundibinātās kristiešu valstis, kas izveidojās pēc asiņainajiem slaktiņiem pirmā krusta kara laikā, bija tikai šaura mazapdzīvotu koloniju josla gar Sīrijas un Palestīnas piekrasti. To atkarošana musulmaņiem bija tikai laika jautājums. 1144. gadā krita valstiņa, kas atradās kristiešu teritorijas pašos ziemeļos. Lai zaudēto atgūtu, 1147. gadā sākās otrais krusta karš. Kristiešu karotāji uz Austrumiem devās Francijas karaļa un Vācijas imperatora vadībā, taču viņiem trūka vienotības, lai izcīnītu kaut cik vērā ņemamas uzvaras. Šajā laikā vietējās musulmaņu zemes apvienoja sultāns Saladins, kura rokās tobrīd atradās Ēģipte un 1187. gadā krita arī Jeruzaleme.
Rietumi alka revanšu. 1189. gadā sākās trešais krusta karagājiens ar Frīdrihu Barbarosu, Francijas karali Filipu Augustu un Ričardu Lauvassirdi priekšgalā. Krustnešiem karošana tomēr neveicās – galvenokārt tāpēc, ka vadoņi atkal ķildojās savā starpā.
