Ilgajiem un sīvajiem investitūras strīdiem (par to, kam ir tiesības iecelt un kontrolēt baznīcas amatpersonas) galu darīja Vormsas (pilsēta Vācijā) 1122. konkordāts.
Ilgajiem un sīvajiem investitūras strīdiem (par to, kam ir tiesības iecelt un kontrolēt baznīcas amatpersonas) galu darīja Vormsas (pilsēta Vācijā) 1122. konkordāts. Tika rasts kompromiss: Vācijas imperatoram tika aizliegts izsniegt prelātiem viņu amata reliģisko simboliku, toties valdnieks drīkstēja pasniegt prelātam amata zīmes, kas simbolizēja pēdējā tiesības uz laicīgo varu. Tādējādi imperators tika atzīts par prelāta virsvaldnieku šajā pasaulē. Pelnīt ar amatu izdāļāšanu nu varēja abi – kā laicīgais, tā reliģiskais «priekšnieks». Tas, kā konflikts tika atrisināts, gan bija mazāk nozīmīgi nekā tas, ka imperatoru vara no šā brīža tika ievērojami ierobežota. Kā šodien cilvēki pārspriež vietējās un pasaules politikas jaunumus, tā tajā par visbiežāko pārrunu objektu krogā, klosterī un pilī kļuva tieši abu varu savstarpējie ķīviņi, intrigas utt.
Lai nostiprinātu baznīcas varu, 12. gadsimtā pāvesti pamazām iedibināja caurcaurēm birokratizētu pārvaldi, kurai līdzīgas nebija nevienai laicīgajai varai Eiropā. Birokrātija vispirms kalpoja kā naudas nosūkšanas instruments.
Attīstītajiem viduslaikiem raksturīgs arī izglītības uzplaukums. Mainījās izglītības būtība, bet ar laiku – arī mācību procesa saturs un auditorija. Klosteri XII gadsimtā atteicās izglītot cilvēkus «no malas». Taču ap šo brīdi jau radās kāda alternatīva – izglītību bija iespējams iegūt arī baznīcas skolās, kas pamazām izvērtās par Eiropas būtiskākajiem izglītības centriem. 1179. gadā pāvests izdeva pavēli, saskaņā ar kuru ikvienai baznīcai bija jāizdala līdzekļi viena skolmeistara algošanai. Viņam par brīvu bija jāmāca visi – kā nabagie, tā izredzētie. Ja iepriekšējā gadsimtā vārds «izglītība» saistījās ar lasītprasmi un spēju noturēt dievkalpojumus, tad tagad skolēni apguva Vergīliju un citēja Ciceronu.
Par izglītības «nabu» šajā gadsimtā kļuva Parīzes baznīcas skola. Tā varēja lepoties ar to, ka tur darbojās tā laika harismātiskākā un pretrunīgākā personība Pjērs Abelārs (1079 – 1142). Pie Abelāra studenti nemitīgi plūda no visām Eiropas malām. Klīda leģendas, ka viņš bija tik aizrautīgs skolotājs, ka, savu pretrunīgo uzskatu dēļ saņēmis aizliegumu nodarboties ar skološanu franču zemē, uzkāpa kokā un lejā sanākušajiem studentiem noturēja lekcijas no turienes. Tad viņam aizlieguši skolot no «franču» gaisa, bet Abelārs iesēdies laivā un turpinājis skolot savus studentus, kas drūzmējušies abos upes krastos. Abelāra slavas dēļ Parīzē apmetās daudzi citi pasniedzēji, un tur pieejamās mācības kļuva daudzveidīgākas un progresīvākas. Parīzes baznīcas skola pamazām pārauga universitātē, kas specializējās humanitārajās zinātnēs un teoloģijā. Pāvests Inocentijs III, kas bija studējis Parīzē, topošo universitāti nodēvēja par krāsni, kas cep maizi visai pasaulei.
Inocentijs III par pāvestu tika ievēlēts 1198. gadā 37 gadu vecumā un tika uzskatīts par spējīgāko un sekmīgāko no visiem viduslaiku pāvestiem. Inocentijs zem pāvesta kroņa vēlējās apvienot visu kristīgo pasauli un tajā iedibināt Gregora VII formulēto «pareizo kārtību». Šim pāvestam nozīmīga loma bija arī Baltijas tautu likteņos, bet tas jau ir nākamā gadsimta stāsts.
