Vācijas impērija XIII gadsimtā Barbarosas mazdēla Frīdriha II (1212 – 1250) valdīšanas laikā piedzīvoja savu galu.
Vācijas impērija XIII gadsimtā Barbarosas mazdēla Frīdriha II (1212 – 1250) valdīšanas laikā piedzīvoja savu galu. Kā personība Frīdrihs – pēc daudzu ieskatiem – bija fascinējošākais viduslaiku valdnieks. Viņš prata sešas valodas, bija izglītības aizgādnis, pašrocīgi sarakstīja apcerējumu par medībām ar piekūniem, kā arī piekopa visai ekstravagantus un nežēlīgus «izmēģinājumus», ķidājot cilvēkus, piemēram, lai noskaidrotu fizisku nodarbību ietekmi uz gremošanas procesu.
Frīdrihs apdraudēja pāvestu varu Centrālitālijā, un tie lūkoja Barbarosas mazdēlu sakaut. Pāvesti pārcentās: tā vietā, lai Frīdrihu izslēgtu no baznīcas un gāztu no troņa, pret viņu tika izsludināts krusta karš – pirmoreiz klaji politisku iemeslu dēļ.
Frīdrihs tiecās valdīt Austrumu despotisma garā, ar dekrētu nosakot, ka svētuma apgānīšana ir pat viņa izdoto likumu vai pieņemto lēmumu apspriešana. Tomēr, tā kā ķeizars vairāk uzturējās savā Dienviditālijas monarhijā, Vācijā arvien vairāk pastiprinājās firstu savstarpējā kaušanās un savu zemju nodošana mantojumā vairākiem pēcnācējiem, līdz gadsimta beigās Vācijas karte līdzinājās bilžu mīklai un – kā vēlāk izteicās Voltērs – Svētā Romas impērija vairs nebija nedz svēta, nedz Romas, nedz arī impērija.
Pēc Frīdriha nāves vesela virkne pāvestu turpināja krusta karu pret imperatora mantiniekiem, kuri tika nokristīti par «odžu dzimumu». Par priekšstāvi šajās cīņas tika izraudzīts viens no Francijas karaļnama prinčiem – Anžū Kārlis. 1268. gadā Kārlis sakāva Frīdriha II pēdējos vīriešu kārtas mantiniekus un iekaroja Sicīliju, kuru pēc tam aplika ar tik smagu nodokļu nastu, ka 1282. gadā sicīlieši sarīkoja dumpi – «Sicīliešu vakarēdienu».
Sicīlieši troni piedāvāja Aragonas karalim, kurš bija aprecējis Frīdriha II mazmeitu. Lai stātos tam ceļā, Anžū Kārlis un toreizējais pāvests pierunāja Francijas karali Filipu III (1270 – 1285) uzsākt krusta karu pret Aragonu. Karš beidzās ar pilnīgu neveiksmi pāvesta «frontei» un Fīlips III tajā zaudēja dzīvību.
XIII gadsimtā pāvestu vara bija redzami pieaugusi. Pakāpeniski pāvesti piesavinājās tiesības izvirzīt savus kandidātus lielākajai daļai baznīcas amatu, kā arī iemantoja tiesības kontrolēt mācību saturu un izglītošanas procesu Parīzes universitātē. Tomēr, iesaistoties ilgstošās politiskās cīņās, pāvesti pamazām savu varu zaudēja. Filips IV Francijas līdzšinējo pāvesta atbalstīšanas politiku kardināli mainīja. Toreiz Francija bija jau pietiekami spēcīga un šis lēmums baznīcai izrādījās liktenīgs. Krusta kariem beidzoties, nevajadzīga kļuva arī līdzekļu vākšana svētajiem karagājieniem un pāvesta prestižs krietni vien mazinājās. Pāvesta varenības gals pienāca Bonifācija VIII valdīšanas laikā
(1294 – 1303), kas pagāja nepārtrauktos ķīviņos ar Anglijas un Francijas karaļiem. Strīdu kulminācija bija Filipa IV lēmums sodīt vienu franču bīskapu par nodevību. Tāpat kā senākajā cīniņā starp Gregoru VII un Henriju IV, pāvests gribēja mēroties spēkiem ar laicīgo varu, tomēr piedzīvoja sakāvi. Karalis pat uzdrošinājās viņu apsūdzēt ķecerībā un apcietināt. 1303. gadā Bonifācijs tika sagūstīts un tajā pašā gadā –acīmredzot pārdzīvojumu dēļ – jau gulēja kapā. Tā kā klīda baumas, ka Bonifācijs savu priekšgājēju ar viltību pierunājis atteikties no amata un neilgi pēc tam to noslepkavojis, laikabiedri viņam uzrakstīja šādu nekrologu: pāvesta tronī viņš ielavījās kā lapsa, valdīja kā lauva, bet nomira kā suns.
Pēc Bonifācija nāves pāvesti pārvērtās par Francijas karaļu bandiniekiem un tādi palika gandrīz visu XIV gadsimtu.
