Pēc tam, kad 1303. gadā pēc pārciestā pazemojuma nomira pāvests Bonifācijs VIII, baznīcu skāra varas krīze, kas bija tikpat smaga un ilga kā tā laika krīze ekonomikā.
Pēc tam, kad 1303. gadā pēc pārciestā pazemojuma nomira pāvests Bonifācijs VIII, baznīcu skāra varas krīze, kas bija tikpat smaga un ilga kā tā laika krīze ekonomikā. Pirmais tās posms tiek dēvēts par Babilonas gūstu un ilgst no 1305. līdz 1378. gadam. Šajā laikā pāvesta varas centrs atradās nevis Romā, bet Aviņonā, un pāvests bija spiests rēķināties ar Francijas karaļu interesēm. Tiklīdz pāvesti atskārta, ka šiem karaļiem pavēlēt nevar, viņi saprata, ka samērā izdevīgi tos glaudīt pa spalvai. Pēc 1305. gada profranciskā sistēma tika ieviesta tik plaši, ka līdz 1378. gadam lielais vairums kardinālu un arī paši pāvesti bija francūži…
Aviņonas laikā tika radīta stabila pāvesta varas finansiālā bāze, kuras pamatu nodrošināja visas Eiropas garīdznieku maksātie nodokļi. Uzdzīve mēra laikā sita augstu vilni. Pāvests Klements VI (1342 – 1352) paziņoja, ka zināmos politiskos apstākļos par bīskapu varot iecelt pat ēzeli, savukārt savu nemitīgo nodošanos miesaskārībai attaisnoja ar to, ka izvirtību viņam ieteikuši ārsti.
Tajā pašā laikā, mēra, bada un reliģiska fanātisma dzīti, cauri Eiropai krustu šķērsu plūda milzīgi bari baskājainu svētceļotāju. Nemitīga lūgšanu skaitīšana tika pārvērsta par apmātību. Daži dievbijīgi ļautiņi pat mēģināja izskaitļot, cik asins lāšu zaudējis krustā sistais Jēzus, jo tieši tik reižu viņi gribēja skaitīt tēvreizi. Pārspīlētākais un šaušalīgākais reliģiskais rituāls vēlajos viduslaikos bija flagelācija. Sievietes, apvienojušās reliģiskās kopienās, regulāri šaustīja sevi ar raupjām ādas siksnām, mezglainām virvēm un pat ķēdēm.
Kāda jauna meitene, kura dzīvojusi Polijā un iestājusies tamlīdzīgā kopienā 1331. gadā, drīz vien ieguvusi smagus iekšējo orgānu bojājumus un 11 mēnešu laikā kļuvusi par pilnīgu kropli. Pirmās mēra epidēmijas laikā (1348. un 1349. gadā) ticīgie veseliem pulkiem soļoja cauri visai Ziemeļeiropai, dziedot un viens otru slānot ar pletnēm, tā domādami novērst šķietamās Dieva dusmas.
«Publika» pieprasīja, ka pāvesta sēdeklim atkal jābūt Romā. 1377. gadā Svētajā pilsētā «pilnīgi un galīgi» atgriezās Gregors XI. Taču nepagāja ne gads, kad Gregors mira un kardināli tās pašas «publikas» iespaidā par pāvestu ievēlēja itāli, kurš pieņēma Urbāna VI vārdu. Kardināli kļūdījās… Urbāns VI ar joni gribēja piespiest pie zemes visu franču kardinālu baru. Tie savukārt pēc dažiem mēnešiem sanāca kopā un iepriekšējās pāvesta vēlēšanas pasludināja par nebijušām. Par pāvestu viņi iecēla savu cilvēku, kurš sevi nosauca par Klementu VII. Nu Eiropa bija aplaimota ar diviem pāvestiem vienlaicīgi: viens, sasaucis pilnīgi jaunu kardinālu kolēģiju, mierīgs sēdēja Romā, bet otrs ar saviem piekritējiem «nogruntējās» Aviņonā. Sākās tā dēvētā Lielā shizma. Francija un valstis, kas atradās tās ietekmes sfērā (Skotija, Kastīlija, Aragona), par pāvestu atzina Klementu, savukārt pārejā Eiropa par katoliskās baznīcas īsto un vienīgo galvu uzskatīja Urbānu. Trīs gadu desmitus Eiropa nolūkojās komēdijā, kurā pāvesti viens otru apkrāva ar lāstiem, bet starptautiskie mūku ordeņi sadalījās divās viena otru apkarojošās nometnēs. Tikko viens kādas partijas pāvests bija devies labākos medību laukos, tā vietā nāca nākamais – itālis vai francūzis (atkarībā no pāvesta sēdekļa atrašanās vietas). 1409. gadā abu nometņu prelāti sapulcējās Pizā, lai darītu galu ieilgušajai nejēdzībai. Tika atcelti abi pāvesti un ievēlēts jauns. Taču… nedz itāļu, nedz franču pāvests sapulces lēmumu neakceptēja, un abu politiskie sabiedrotie bija gana spēcīgi, lai katrā nometnē no jauna tiktu iedibināta zināma kārtība. Kļuva vēl jautrāk: pēc 1409. gada viens otru ar lāstiem apkrāva ne vairs divi, bet gan veseli trīs konkurējoši pāvesti…
