Pēc Francijas sakāves un Napoleona gāšanas Eiropas valdnieki un ministri 1814. gadā sapulcējās Vīnē, lai Eiropu veidotu pēc uzvarētāju ģīmja un gribas.
Pēc Francijas sakāves un Napoleona gāšanas Eiropas valdnieki un ministri 1814. gadā sapulcējās Vīnē, lai Eiropu veidotu pēc uzvarētāju ģīmja un gribas. Risināmos jautājumus izlēma četrinieks: Austrija, Krievija, Anglija un Prūsija, pārējiem kongresa dalībniekiem ļaujot īsināt laiku ballēs, medībās, dinejās, pastaigās un teātra izrādēs. Eiropas «atjaunošanas» pamatbauslis bija sistēmas «atgriešana» vecajās sliedēs – kā pirms Francijas revolūcijas. Tiesa, vēsture divreiz vienu un to pašu ceļu nemēro nekad, un arī sociālās un ekonomiskās pārmaiņas, kādas veicināja franču revolūcija, padarīt par nebijušām nebija iespējams.
Skandināvijā atkal nostiprinājās Zviedrija, pakļaujot Dāniju un Norvēģiju, bet Somija palika Krievijas sastāvā. Beļģiju pievienoja Holandei, jauno valsti nosaucot par Nīderlandi. Polijas «kažoks» tika saplēsts starp trīs valstīm: lielāko daļu paņēma Krievija, Austrijai pievienoja Galīciju, bet Prūsijai – Austrumpomerāniju un daļu no Saksijas un Varšavas hercogistēm. Vācijā un Itālijā ar nelielām izmaiņām tika atjaunotas veco feodālo valstiņu robežas.
1815. gadā trīs monarhi – Krievijas, Prūsijas un Austrijas – parakstīja «Svēto monarhu un tautu savienību», kuras pamatuzdevums bija turpmāk Eiropā nepieļaut Francijas revolūcijai līdzīgas nekārtības. Par Eiropas žandarmu nr.1 kļuva Krievija, kas, piepalīdzot sabiedrotajiem, izveidojās par galveno nacionālās atbrīvošanās un revolucionāro kustību apspiedēju.
XIX gs. vidū itāļu tauta dzīvoja astoņās stipri nošķirtās valstīs. Itālijas ziemeļi – Lombardija un Venēcija – piederēja Austrijai, bet trīs hercogistes – Perma, Modena un Toskāna – bija Austrijas atkarībā. Ap Romu pletās pāvesta valstiņa, bet lielākās itāļu valstis bija Sardīnijas un Neapoles karalistes. Jau gadsimta sākumā Itālijā veidojās inteliģences kustība par itāļu valstiņu apvienošanu un atbrīvošanos no austriešu jūga. Nacionālās vienības ideja pamazām pārņēma arī buržuāzijas aprindas un plašas tautas masas. Pret apvienošanos, protams, iestājās pāvests un augstākā garīdzniecība, ko austrieši labi prata piekukuļot. XIX gs. vidū par apvienošanos bija spēcīgākā itāļu valsts Sardīnija un tās karalis Emanuels II. Viņa uzdevumā diplomātiskajās kaujās pirmais iesaistījās Sardīnijas premjerministrs Kamillo Kavūrs, kas panāca Francijas atbalstu cīņā pret Austriju. 1859. gadā sākās karš par Itālijas apvienošanu. Francija un Sardīnija austriešus sakāva, tomēr Napoleons III slepeni izlīga ar Austriju un Sardīnijai pievienojās tikai Lombardija. Par nacionālās atbrīvošanās cīņas iedvesmotāju kļuva Džuzepe Garibaldi, kura vadītajam korpusam bija lieli nopelni austriešu sakāvē. Cīņas turpinājās. Modenā, Parmā un Toskanā sākās tautas sacelšanās, kas beidzās ar atbrīvošanos no saviem valdniekiem un pievienošanos Sardīnijai. Garibaldi ar savu vienību devās atbalstīt sacēlušos Neapolē. Pēc tam, kad viņš ieņēma Sicīliju, Neapoles un Sicīlijas karalis pameta troni un valsti. 1861. gadā Turīnā sanākušais visu Itālijas apgabalu parlaments proklamēja Itālijas karalistes nodibināšanos un pasludināja Emanuelu II par Itālijas karali.
1866. gadā Itālija noslēdza savienību ar Prūsiju, lai patriektu austriešus no Venēcijas. Kaut arī itālieši bieži kaujās zaudēja, prūšu atbalsts bija izšķirošs – Venēcija tika pievienota Itālijai. Romā joprojām valdīja pāvests Pijs IX, bet jau 1870. gadā pāvestu pilsētā iegāja itāliešu karaspēks. Pāvests tika ierobežots Vatikānā, bet Eiropas politiskajā dzīvē ienāca jauna apvienota nacionālā valsts.
Vācija pēc Vīnes kongresa bija sadalīta 38 valstīs, no kurām lielākās bija Austrija un Prūsija, kas savā starpā nepārtraukti plēsās par vadošo vietu vācu zemēs. Vācijā nebija ne vienotas politikas, ne naudas, ne armijas, ne tirgus.
1862. gadā par Prūsijas kancleru kļuva apdāvinātais un neatlaidīgais politiķis Oto fon Bismarks, kas par savu mērķi izvirzīja Vācijas apvienošanu Prūsijas vadībā. Bismarks paziņoja: tā notiks, bet nevis ar runām vai parlamenta lēmumiem, bet gan ar dzelzi un asinīm. Prūsijā tika ieviesta vispārējā karaklausība. 1864. gadā Prūsija ar Austrijas palīdzību sakāva Dāniju un pārņēma vācu apdzīvotās provinces Šlēsvigu un Holšteinu. Divus gadu vēlāk Prūsijas kara mašīna jau vērsās pret Austriju, un pusotra mēneša laikā tā tika sakauta un padzīta no Vācijas savienības. 1870. gadā sākās trešais karš par Vācijas apvienošanu – franču un prūšu karš. Franči zaudēja kauju pēc kaujas, līdz vācu gūstā nonāca pat Napoleons III. Monarhija Francijā sabruka, un Vācija ieguva Elzasu un Lotringu. 1871. gadā Versaļā visu vācu valstu valdnieki proklamēja Vācijas impēriju un Prūsijas karali Vilhelmu I pasludināja par Vācijas ķeizaru. Vācijas politiskā apvienošanās bija noslēgusies.
