Miķelis Kaldurs Francijas revolūcijas iedegtā lāpa arī pēc Napoleona krišanas un Burbonu varas restaurācijas nenodzisa un turpināja traucēt Eiropas monarhu labsajūtu.
Francijas revolūcijas iedegtā lāpa arī pēc Napoleona krišanas un Burbonu varas restaurācijas nenodzisa un turpināja traucēt Eiropas monarhu labsajūtu. Spānijā pēc Vīnes kongresa, tāpat kā daudzās citās Eiropas zemēs, iestājās feodāli absolūtā reakcija. Valstī tika likvidētas visas pārmaiņas, kas bija veidojušās 1808. – 1814. gada nacionālās atbrīvošanās kara laikā. Karalis Ferdinands VII atcēla konstitūciju, un vara no jauna nonāca aristokrātijas un katoļu garīdzniecības rokās. 1820. gadā sākās armijas sacelšanās Rafaela Riego vadībā. Opozicionāri paziņoja par konstitūcijas atjaunošanu un inkvizīcijas likvidēšanu. Tika atjaunotas vairākas demokrātiskās brīvības, konfiscētas klosteru zemes un likvidētas ģildes. Bailēs no jaunas revolūciju sērgas Eiropas policija – «Svētā savienība», ko bija noslēgusi Krievija, Austrija un Prūsija, – 1822. gadā nolēma iejaukties Spānijas norisēs. 1823. gadā tajā iebruka Francijas spēki, revolūcija tika nežēlīgi apspiesta un atjaunots vecais režīms. Divdesmito gadu sākumā līdzīga revolūcija norisa Portugālē un arī tā piedzīvoja līdzīgu likteni.
Pienākot ziņām no Spānijas, 1820. gadā revolūcija sākās Itālijā – Neapolē un Pjemontā. To vadīja slepenā karbonāru biedrība, kas bija izveidojusies jau Napoleona karu laikā. Arī Itālijā sacelšanās sākās armijā – daļās, kuras vadīja karbonāri. Neapolē revolucionāri ātri svinēja uzvaru un karalis Ferdinands bija spiests paziņot par konstitūcijas ieviešanu. Arī šoreiz Eiropas policija bija modra un vēlēja Austrijas karaspēkam apspiest revolūciju.
1821. gadā sacelšanās sākās Grieķijā, kur četrus gadsimtus ilgais turku jūgs bija novedis tautu dziļā postā. Lielā franču revolūcija iedvesmoja grieķu patriotus: visā valstī tika dibinātas slepenas organizācijas, kas gaidīja izdevīgu brīdi, lai uzsāktu nacionālās atbrīvošanās cīņas izšķirošās kaujas. Jau 1821. gada nogalē sacelšanās aptvēra visu Grieķiju. 1822. gada janvārī sanākusī Nacionālā sapulce pasludināja tās neatkarību un pieņēma jaunās valsts konstitūciju.
Osmaņu sultāns uzsāka Grieķijā nežēlīgas represijas. Eiropas policija neatkarības cīņas traktēja kā dumpi pret likumīgu valsti. Eiropas progresīvā sabiedrība bija grieķu pusē, atbalstītāju vidū bija arī angļu dzejnieks Džordžs Gordons Bairons, kas par Grieķijas brīvību atdeva savu dzīvību. Jaunajā valstī pēc sultāna pavēles iebruka ēģiptiešu karaspēks. Tautas pretošanās tomēr netika salauzta. 1827. gadā Krievija, Francija un Anglija, lai paplašinātu savas ietekmju zonas, izteica Turcijai priekšlikumu dot Grieķijai autonomiju. Sultāns tam nepiekrita, un lielvalstu flote, sakaujot Turcijas floti, parādīja viņam tā vietu. Sākās krievu un turku karš; uz Grieķiju devās Francijas ekskadra. Tomēr lielvalstis nespēja sadalīt gardo kumosu, un, to izmantodami, grieķi ieguva neatkarību.
«Dumpis uz kuģa» jau vairākus gadus brieda arī Krievijā: jaunie virsnieki, kas bija piedalījušies karagājienos pret Napoleonu un iepazinuši Eiropas dzīvi, bija apņēmības pilni «modernizēt» valsti. 1816. gadā sāka veidoties slepenas organizācijas, kas izstrādāja dažādus praktiskās rīcības plānus, lai ar armijas palīdzību Krieviju pārveidotu par republiku vai konstitucionālo monarhiju. Divdesmito gadu sākumā izveidojās slepeno biedrību centri Pēterburgā un Ukrainā. 1825. gada decembrī (no tā cēlies arī vārds «dekabristi») Pēterburgā, atsakoties zvērēt jaunajam caram Nikolajam I, revolucionārie virsnieki ar savu armijas daļu palīdzību mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Krievijas imperators nežēlīgi izrēķinājās ar sacelšanās vadītājiem: piecus pakāra, 120 izsūtīja mūža katorgā uz Sibīriju.
XIX gs. divdesmitajos gados revolūciju vilnis pāršalca Latīņamerikas zemes, kas līdz tam bija Eiropas valstu kolonijas. Par neatkarības cīņu iedvesmotāju kļuva ģenerālis Simons Bolivars, kas vadīja cīņas pret Spānijas karaļa armiju. Viņš kļuva par Kolumbijas prezidentu un arī Peru vadītāju, viņa vārdā tika nosaukta jaunā Bolīvijas republika. Līdz 1826. gadam Latīņamerika (izņemot Kubu un Puertoriko) bija nokratījusi koloniālo jūgu. Visas valstis, izņemot Brazīliju, kļuva par neatkarīgām republikām. Tās ceļš uz neatkarību bija visai savdabīgs. Pēc tam, kad Portugāles karalis aizbēga uz savu koloniju un Riodežaneiro pasludināja par Portugāles impērijas galvaspilsētu, liberālo aprindu spiediena rezultātā karalis Pedro I 1822. gadā proklamēja Brazīlijas neatkarību un pasludināja konstitūciju.
