Panākumi zinātnē un tehnikā ražošanas industrializācijas noslēguma posmā veicināja daudznozaru rūpniecības izveidošanos.
Panākumi zinātnē un tehnikā ražošanas industrializācijas noslēguma posmā veicināja daudznozaru rūpniecības izveidošanos. Palielinājās algoto strādnieku skaits, arī proletariāta aktivitāte un organizētība. 30. – 40. gados pirmo reizi Eiropas sociālajā attīstībā izvērsās spēcīga proletariāta kustība: Francijā sacēlās Lionas audēji, Anglijā strādnieki iesaistījās cīņā par vēlēšanu reformu un organizējās plašā politiskā čartistu kustībā; vācu strādnieki uzstāšanās laikā Silēzijā tika apšauti.
1848. gada sākumā tika publicēta Londonas revolucionārās strādnieku organizācijas «Komunistu savienība» programma, ko pazīstam ar nosaukumu «Komunistiskās partijas manifests». Šajā dokumentā pirmo reizi bija izklāstīta Vācijas izcelsmes strādnieku kustības organizētāju, publicistu un sabiedrības sociālā stāvokļa pētnieku Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa izvirzītā teorija par cilvēku sabiedrības attīstības vēsturi. Par noteicēju faktoru sabiedrības attīstībā tika izvirzīta tās materiālā esamība un materiālo vērtību ražošanas veids. Par sabiedrības attīstības īsto «loko-motīvi» Markss un Engelss uzskatīja revolūciju, bet par kapitālistiskās sabiedrības «kapraci» – proletariātu. Šķiru cīņas teorija tika izvirzīta par neatņemamu sabiedrības attiecību daļu, tika deklarēta tās izšķīrēja nozīme kapitālistiskās sabiedrības revolucionārā pārveidošanā līdz pat proletariāta diktatūras nodibināšanai.
Jau 1848. gadā revolūcijas satricināja Franciju, Itāliju, Austriju un vācu valstis. 50. gadu sākumā strādnieku kustībā iestājās pagurums, kuru ātri vien nomainīja jauni kustības uzplūdi, kam bija raksturīga ekonomisku prasību izvirzīšana. Tika prasīts saīsināt darba dienu un palielināt algu. Viens no izplatītākajiem kustības idejiskajiem virzieniem Eiropā XIX gs. otrajā pusē bija blankisms. Tā pamatlicējs Francijas revolucionārs Luijs Ogists Blankī pusi no sava mūža pavadīja cietumos. Pēc Blankī uzskatiem, revolucionārās darbības pamats ir sazvērnieciska taktika – slepena organizācija ar bruņotu sacelšanos gāzīs ekspluatatorus un iegūs varu. Opozīcijā Blankī bija Pjērs Žozefs Prudons, kura uzskatu kopums par «taisnīgu sabiedrību» tiek dēvēts par prudonismu. Prudonisti atteicās no varmācīgas cīņas, visu uzmanību veltot ekonomisko apstākļu uzlabošanai. Līdzīgās domās bija arī tā sauktie tredjūnisti – britu arodbiedrību līderi. Viņi aizstāvēja galvenokārt kvalificēto strādnieku intereses. Savukārt vācu sociālists Ferdinands Lasals priekšplānā izvirzīja vispārējo vēlēšanu tiesību iedibināšanu.
Ekstrēmi avantūristiska ievirze strādnieku kustībā bija bakuņiniešiem, krievu emigranta M.Bakuņina – anarhisma teorijas izveidotāja – piekritējiem. Galvenais bija dumpis, ekonomiskās prasības – tikai sīkumi.
1864. gadā Londonā nodibinājās pirmā starptautiskā strādnieku kustība Pirmā internacionāle, kuras vadošais orgāns bija kongress, bet tā starplaikos – Ģenerālpadome, ko faktiski vadīja Markss. Kaut arī Pirmajā internacionālē bija daudz iekšēju domstarpību, tā kļuva par noteicošo spēku un virzītāju strādnieku kustībā. Palielinoties atšķirībām dažādu zemju strādnieku stāvoklī un kustībās, Pirmā internacionāle 70. gados pamazām zaudēja savu nozīmi un 1876. gadā likvidējās.
1875. gadā, apvienojoties A.Bēbeļa un V.Lībknehta vadītajai Vācijas strādnieku marksistiskajai organizācijai ar lasalistiski noskaņoto grupējumu, izveidojās Vācijas apvienotā sociālistiskā partija. 1879. gadā līdzīga partija nodibinājās Francijā. Amerikā 1881. gadā izveidojās Amerikas Darba federācija, proti, strādnieku arodbiedrību apvienība. 1898. gadā nelegālos apstākļos tika pasludināta Krievijas sociāldemokrātiskās partijas izveidošana. Tā gan aktīvu darbību vēl nespēja uzsākt.
1889. gadā Bastīlijas ieņemšanas 100 gadu piemiņas dienā Parīzē sanāca Starptautiskais sociālistu kongress. 400 delegātu no 22 valstīm atzina, ka ar ekonomisko cīņu nepietiek un ir nepieciešams cīnīties arī par politisko varu. Parīzes kongress lika pamatu Otrajai internacionālei, kurā jau iesaistījās nevis atsevišķas personas, bet nacionālās strādnieku organizācijas. 90. gadu vidū no Starptautiskās strādnieku organizācijas tika izslēgti anarhisti. XIX gadsimts tiek aizvadīts ar jaunu ideju attīstību proletariāta teorētiķu vidū. Arvien krasāk norobežojās tie, kas iestājās par nevardarbīgu savu mērķu sasniegšanu, un tie, kas vienīgo proletariāta atbrīvošanas ceļu saskatīja bruņotā cīņā.
Strādnieku kustības attīstība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas noteica būtiskākās XX gadsimta attīstības tendences. Proletariāta cīņa viskrasāk izpaudās Eiropas atpalikušākajā valstī, kas visu XIX gadsimtu bija saglabājusi Eiropas galvenā žandarma funkcijas. Cīņa par savām tiesībām pārauga kolektīvā vājprātā, kas noteica veselu tautu un daudzu valstu likteņus. Taču arī šo slimību, tāpat kā citas, vēstures gaitā cilvēce ir spējusi pārslimot.
