1520. gadā Dānijas karalis Kristians II, lai savaldītu pēc neatkarības tīkojošos zviedrus, sarīkoja «Stokholmas asinspirti», proti, pilsētas tirgus laukumā pavēlot nocirst galvas vairāk nekā 100 zviedru augstmaņiem.
1520. gadā Dānijas karalis Kristians II, lai savaldītu pēc neatkarības tīkojošos zviedrus, sarīkoja «Stokholmas asinspirti», proti, pilsētas tirgus laukumā pavēlot nocirst galvas vairāk nekā 100 zviedru augstmaņiem. Asinspirtij sekoja nežēlīga laupīšana visā Zviedrijā. Tomēr zviedri nepadevās un Gustava Vāsas vadībā uzsāka sacelšanos pret dāņiem. 1523. gadā Gustavs tika kronēts par Zviedrijas karali, iepriekš noslēgtā Kalmāras ūnija tika lauzta, un Dānija (kuras sastāvā vēl palika Norvēģija ar Islandi) un Zviedrija (kurai piederēja Somija) katra sāka iet savu ceļu. Ūnijas izjukšana bija liktenīga arī Kristianam II, kuru tai pašā 1523. gadā aristokrātiskā valsts padome gāza no troņa. Cīņas par Dānijas troni beidzās ar protestantiski noskaņotā Kristiana III ievēlēšanu.
1572. gada 24. augusts pasaules vēsturē iegājis ar Bērtuļa nakts notikumiem, kad katoļu un hugenotu savstarpējā cīņa Francijā sasniedza kulmināciju. Ienaida uzkurināšanai tika izmantotas Navarras karaļa Anrī Burbona laulības ar Margaritu Valuā. Uz kāzām Parīzē ieradās daudz hugenotu, tā dodot iespēju katoļu censoņiem safabricēt apsūdzību: hugenoti ieplānojuši apvērsumu! Ar karaļa atbalstu Gīzi (katoļu nometnes vadītāji) izplānoja grautiņu. Naktī no 23. uz
24. augustu sāka skanēt baznīcu zvani. Tas bija signāls. Katoļi ar baltu krustu pie cepures un baltu apsēju ap piedurkni devās ielās un slepkavoja katru, kam šo pazīšanās zīmju nebija. Tajā naktī Parīzē tika nogalināti vairāk nekā 2000 hugenotu, bet nākamajā dienā visā Francijā – vēl 10 000. 1589. gadā Anrī Burbons kļuva par karali Anrī IV un, lai samierinātu abas karojošās puses, pārgāja katoļticībā un izdeva Nantes ediktu.
Saskaņā ar to tika saglabātas katoļu garīdzniecības privilēģijas, savukārt hugenotiem tika garantēta ticības brīvība un plašas tiesības.
Kad 1558. gadā Mariju Tjūdori Anglijas tronī nomainīja Henrija VIII meita no pāvesta neatzītās laulības – Elizabete –, karalienes vara kļuva faktiski neierobežota. Tomēr Eiropas katoliskie valdnieki neatzina Elizabeti par likumīgu valdnieci un kopā ar absolūtisma pretiniekiem Anglijā atbalstīja viņas pretinieci Skotijas karalieni Mariju Stjuarti. Kad sacēlušies kalvinisti padzina Mariju Stjuarti no Skotijas, viņa meklēja glābiņu Anglijā, bet Elizabete lika savu sāncensi ieslodzīt un turēja apcietinājumā
19 gadu. Pret Mariju Stjuarti tika izvirzīta apsūdzība par sazvērestību pret Anglijas valdnieci un 1587. gadā viņu notiesāja un sodīja ar nāvi. Pāvests bija nikns un aicināja Eiropas katoļus uz karu ar «atkritējiem» angļiem. Visaktīvāk pārmācīt Angliju kāroja Spānijas karalis Filips II, kuram kā sāpoši zobi bija Elizabetes atbalstītie pirāti, kas aplaupīja spāņu kuģus. Spāņi tajos savukārt veda salaupīto kolonijās. 1588. gadā Filips II no 134 kuģiem izveidoja floti, kas priekšlaicīgi tika nodēvēta par «Neuzveicamo aramādu». Bet angļu flote, kurā bija 200 kuģu «pundurīšu», Spānijas lepnumu iznīcināja, tā izbeidzot arī Spānijas varu pasaules jūrās.
Valsts kase kļuva arvien tukšāka un tukšāka, līdz Filipam bija jāizsludina valsts bankrots. Un tā trīs reizes pēc kārtas. Pat vareno uzvaru pār turkiem jūras kaujā Lepanto līcī 1571. gadā Spānija neprata izmantot savā labā. Desmit gadu vēlāk –
1581. gadā – pēc ilgstoša neatkarības kara Spānijas virskundzību nometa Nīderlande, kļūstot par varenu jūras lielvalsti ar Amsterdamu kā svarīgāko Eiropas ostu. Pēc Filipa II nāves 1598. gadā ar Spāniju citas Eiropas valstis rēķinājās jau visai maz.
