Revolūciju rezultātā Anglijā XVIII gs. turpinājās karaļa varas ierobežošana un parlamenta nostiprināšanās.
Revolūciju rezultātā Anglijā XVIII gs. turpinājās karaļa varas ierobežošana un parlamenta nostiprināšanās. 1701. gadā tika pieņemts likums, kas noteica: karalis ir zaudējis tiesības iecelt tiesnešus, jebkurš likums stājas spēkā tikai tad, ja to parakstījis atbildīgais ministrs. 1714. gadā tronī nāca Hanoveru dinastija no Vācijas. Jaunais karalis neprata angļu valodu un tāpēc pārstāja vadīt un vēlāk pat apmeklēt ministru kabineta sēdes. Tas izveidojās par tradīciju. Karaļa padome kļuva par parlamenta vairākuma partijai uzticīgu ministru kabinetu.
Anglijā XVIII gs., ātrāk nekā citās Eiropas valstīs, sākās industriālā revolūcija. 1765. gadā audējs Džeimss Hārgrīvss izgudroja vērpjamo mašīnu. 1767. gadā tika izgudrots ūdensdzinējs. 1771. gadā Anglijā sāka darboties pirmā tekstilfabrika ar 600 strādniekiem. 1784. gadā Džeimss Vats izgudroja tvaika mašīnu. Anglija XVIII gs. beigās jau bija rūpnieciski visattīstītākā valsts pasaulē. Tomēr līdz ar rūpniecības attīstību vērojamas arī negatīvas tendences: ekspluatācija, bezdarbs, pilsētu nesamērīga «uzblīšana». Ielecot nākamajā gadsimtā, industriālās revolūcijas sakarā noteikti pieminami vēl divi gadskaitļi: 1814. gadā Džordžs Stīvensons uzbūvēja pirmo tvaika lokomotīvi, bet 1825. gadā viņa vadībā Anglijā tapa pirmais dzelzceļš 56 km garumā.
XVIII gs. vēlēšanu tiesības bija tikai 1% Anglijas iedzīvotāju. Saglabājās viduslaikos izveidotie vēlēšanu apgabali. Pat tad, ja apdzīvotā vieta bija nozudusi no zemes virsas, deputāti no turienes tika ievēlēti. Dažkārt, ja miestiņš bija applūdis, deputātus ievēlēja cilvēki, kas sēdēja laivās. Aristokrāti bija ar mieru pirkt par lielu naudu šādas mazapdzīvotas vietas, lai tiktu parlamentā. Tajā pašā laikā Londona ar 500 000 iedzīvotāju varēja ievēlēt tikai četrus deputātus. Pērkamība sita augstu vilni – augstāku nekā šodienas Latvijā. Tieši tajā laikā Anglijā veidojās izcila politiska žurnālistika un satīra, kuras izcilākie pārstāvji bija Džonatans Svifts (1667 – 1745) un Daniels Defo (1660 –1745).
1756. – 1763. gadā Anglija iesaistījās Septiņgadu karā ar savu tā laika niknāko ienaidnieci Franciju. Karš Anglijai bija veiksmīgs: tā vēl vairāk nostiprinājjās Ziemeļamerikā, iegūstot Francijas Kanādu, Ostindiju un no Spānijas – Floridu.
Pirmās angļu kolonijas Ziemeļamerikā izveidojās tikai XVII gs. sākumā – ilgi pēc tam, kad Jauno pasauli sāka iekarot un kolonizēt spānieši, portugāļi, franči un holandieši, kas 1629. gadā dibināja Jaunamsterdamu (vēlāk angļi to pārdēvēja par Ņujorku). Angļus atšķirībā no konkurentiem Ziemeļamerikā interesēja brīvās zemes. 1607. gadā Virdžīnijā ieradās angļu kuģis ar kolonistiem un nodibināja Džeimstaunas apmetni, bet 1620. gadā – Jaunangliju. Pamazām angļi kolonizēja visu Atlantijas piekrasti, bet indiāņi tika vai nu iznīcināti, vai atspiesti neauglīgos kalnu rajonos.
Anglijas Ziemeļamarikas kolonijas citu no citas atdalīja attālums, lokālpatriotisms, reliģiskas atšķirības. Ziemeļu kolonisti dzīvoja lielās grupās, ciemos ar baznīcu centrā, un tur nevarēja attīstīties lielsaimniecības. Turpretī dienvidu kolonijās labāka klimata apstākļos sāka veidoties lielas plantācijas, kur izmantoja vergu lēto darbaspēku un audzēja tabaku, cukurniedres, kokvilnu. Tomēr ziemeļu un dienvidu kolonisti sāk apzināties sevi par jaunu ļaužu kopību – amerikāņu nāciju.
Pēc Septiņgadu kara Anglijas parlaments uzlika lielākus nodokļus kolonijām. Īpašu sašutumu izpelnījās 1765. gadā uzliktais zīmognodoklis, ar ko tika aplikti tirdzniecības darījumi, juridiski un citi dokumenti. Protestējot amerikāņi sāka demolēt angļu ierēdņu mājas, muitas punktus un atsacījās no angļu precēm. 1773. gadā Bostonā ieradās angļu kuģi ar tējas kravu, ko bija nolemts pārdot par viszemāko cenu. Kolonistiem bija jāsamaksā tikai nodoklis, kas drīzāk bija simbolisks. Sākās notikumi, ko vēlāk sāka dēvēt par Bostonas tējas dzeršanu: kolonisti izgāza tēju jūrā. Anglijas valdība slēdza Bostonas ostu un ierobežoja Masačūsetsas kolonijas tiesības. Taču pret Angliju nostājās visas 13 kolonijas, un jau 1774. gadā Filadelfijā norisa Pirmais koloniju kongress, kurā tika paziņots, ka tās pārtrauc pirkt angļu preces. Anglija nosūtīja uz Ameriku karaspēku. 1775. gada aprīlī ar kauju pie Leksingtonas iesākās Neatkarības karš. Otrais koloniju kongress pieņēma lēmumu par regulāras armijas izveidošanu, par kuras virspavēlnieku iecēla Džordžu Vašingtonu (1732 –1799).
1776. gada 4. jūlijā 2. koloniju kongress pieņēma Neatkarības deklarāciju, kuras autors bija vēlākais ASV prezidents Tomass Džefersons (1743 –17826) un kura paziņoja, ka kolonijas ir brīvas un neatkarīgas Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Deklarācijā pirmo reizi tika pasludināts, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un visiem ir tiesības uz brīvību. 1776. gadā Anglija nosūtīja uz Ameriku jaunus militāros grupējumus, taču, pateicoties Bendžamina Franklina (1706 – 1790) diplomātiskajiem centieniem, Francija 1778. gadā noslēdza militāru savienību ar ASV, tādējādi pirmā atzīstot tās suverenitāti. 1781. gadā angļu spēki pie Jorktaunas Virdžīnijā padevās Dž.Vašingtonam un frančiem. 1783. gadā, noslēdzot Parīzē mieru, Anglija atzina ASV neatkarību. 1789. gadā tika pieņemta ASV konstitūcija, kas ar 28 labojumiem ir spēkā vēl šodien.
