XVIII gadsimts visbiežāk tiek saistīts ar apgaismību, šaurākā nozīmē ar to saprotot šā gadsimta filosofiju Francijā un daļēji arī Vācijā un Amerikā.
XVIII gadsimts visbiežāk tiek saistīts ar apgaismību, šaurākā nozīmē ar to saprotot šā gadsimta filosofiju Francijā un daļēji arī Vācijā un Amerikā. Pie apgaismotājiem pieskaita franču filosofus Voltēru (1694 – 1778), Denī Didro (1713 – 1784), Klodu Adrianu Helvēciju (1715 – 1771), Polu Anrī Holbahu (1723 – 1789), vācu filosofu Johanu Gotfrīdu Herderu (1744 – 1803), ASV trešo prezidentu Tomasu Džefersonu (1743 – 1826) un citus domātājus. Pie apgaismības laikmeta spožākajiem prātiem pieder arī franču filosofs Žans Žaks Ruso (1712 – 1778), taču viņa nostādnes daudzos jautājumos ir atšķirīgas no kopējās apgaismības ievirzes. Ar apgaismību plašākā nozīmē saprot laikmetu, kas seko viduslaikiem un tic sholastisko ierobežotību un sabiedrības sastingumu pārvarēt spējīgam prātam. Imanuels Kants apgaismību definē kā cilvēces nepilngadības pārvarēšanu, sasniedzot stāvokli, kurā prāts tiek izmantots sabiedrisku mērķu realizācijai.
Ž.Ž.Ruso mēdz uzskatīt par vienu no pedagoģijas ciltstēviem, lielā mērā apgaismības filosofi paši ir «dzīves skolotāji», kuriem šķiet: ja valdīšanā piedalītos filosofi, valsts lietas ietu tikai uz augšu.
Apgaismotājiem piemīt zināms fatālisms. Holbahs, piemēram, aprakstot smilšu graudiņu tuksnesī, apgalvo, ka viss, kas ar to notiek, ir nepieciešams un nemaināms. Nejaušību nav, jo tās ir tikai mūsu nezināšanas sekas. Un cilvēks? Cilvēks, kā to atzīst Voltērs, ir vispilnīgākā būtne visu dzīvo būtņu vidū, kurš ir laimīgs tikai tāpēc vien, ka ir cilvēks un kuram vajag brīnīties par mūsu laimi un dzīves ilgumu. Savdabīga ir Voltēra diskusija ar Paskālu par cilvēka izpratni. Pēc Voltēra domām, cilvēks ir zemes būtne, kurai jānodarbojas ar sadzīvi, sociālām problēmām, jāveido dzīve sabiedrībā, nevis jāpārdzīvo Visuma bezgalības klusējošā tumsa. Skatīties uz Visumu kā cietuma kameru un cilvēkus uzskatīt par noziedzniekiem, kas gaida sodu – tāda ideja, pēc Voltēra domām, var rasties tikai fanātiķa galvā. Savukārt Didro uzskata, ka daba kā matērija pastāv mūžīgi, tai raksturīgs bezgalīgs skaits dažādu elementu un kustība.
Cilvēkam daba ir jānovēro, jāizskaidro. Visa Didro dzīve paiet Franču enciklopēdijas veidošanā, kas ir sava veida apgaismības centrs, zināšanu sistematizācijas un noskaidrošanas vieta. Tā kā franču filosofi atļaujas publicēt tam laikam drosmīgus rakstus, Enciklopēdijas iznākšana daudzkārt tiek aizliegta.
Herders ir nozīmīgs ar vēsturisko skatījumu, viņš diskutē ar Kantu par «Tīrā prāta kritikas» nostādnēm un saraksta polemisku grāmatu «Tīrā prāta kritikas metakritika». Četrus gadus Herders pavada Rīgā (1764 – 1769), kur vāc un publicē latviešu folkloru, parādot tās kultūrvēsturisko nozīmību. Caur Herderu apgaismības vēsmas sasniedz arī Latviju. Apgaismības galvenie koncepti ir daba, suverēns, pašpietiekams indivīds, saprātīgs egoisms, intereses, veselais saprāts, sabiedriskais līgums, valsts, vispārējā griba. Cenšoties saskaņot cilvēka un sabiedrības intereses, apgaismotāji pievērš uzmanību demokrātiskam dzīves stilam un vērtībām.
Jaunlaiku filosofija beidzas ar vācu filosofu Imanuelu Kantu (1724 – 1804), kura mācība ievada moderno domāšanu un kas joprojām saglabājusi nozīmīgu vietu mūsdienu uzskatos par cilvēku un pasauli. Kants ietekmējis praktiski visas Eiropas kultūras sfēras: mākslu, ticību, morāli, dabaszinātnes, gaumi, audzināšanu, politiku. 1781. gadā Rīgā iznāk «Tīrā prāta kritika», 1788. gadā – «Praktiskā prāta kritika», un 1791. – «Spriestspējas kritika». Kanta filosofijas mērķis ir izprast prāta darbības noteikumus, iekšējās struktūras, aprioros principus. Pēc viņa domām, zināšanu vispārējo un nepieciešamo raksturu var nodrošināt tikai pašā prātā esošas pirmspieredzes formas. Prāta robeža, pēc Kanta domām, ir «lieta par sevi». Cilvēks ir piederīgs divām «pasaulēm»: viņš reizē ir nebrīvs (kā būtne dabas likumsakarību pasaulē) un brīvs (kā radoša personība, kas paceļas pāri dabiskajai nolemtībai). Pret citu cilvēku vienmēr jāizturas kā pret mērķi, nevis līdzekli. Cilvēks šajā ziņā ir «lieta par sevi». Kants runā par trim dažādām cilvēkam piemītošām spējām, un to analīzei atbilst attiecīgie viņa darbi. Kants aicina: nosaki sevi! Ja tu nepavēlēsi savai dabai, tā pavēlēs tev. Būtiska Kanta filosofijas iezīme ir cilvēciskums tā plašākā nozīmē. Morāle Kantam ir jābūtība (kategoriskais imperatīvs): rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārējas likumdošanas principu!
