1788. gads bija neražas, neparasti aukstas ziemas un bada gads. Francijas pilsētas un laukus aptvēra masveida nabadzība.
1788. gads bija neražas, neparasti aukstas ziemas un bada gads. Francijas pilsētas un laukus aptvēra masveida nabadzība. Monarhija bija pie finansu bankrota sliekšņa. Baņķieri kļuva tik nekaunīgi, ka atteicās izsniegt aizdevumus karalim. Glābjot valsti, valdība ķērās pie reformām. Lai priviliģētās kārtas tām piekristu, karalis sasauca dižciltīgo sapulci – Notāblu. Notābli reformām nepiekrita un pieprasīja sasaukt Ģenerālštatus, kas pēdējo reizi kopā sanāca 1614. gadā. Luijs XVI piekāpās, nozīmējot par valsts finansu ģenerāldirektoru Šveices baņķieri Nekēru un izsludinot 1789. gadā Ģenerālštatu sasaukšanu.
Tomēr aukstā ziema mainīja «darba kārtību». 1789. gada pavasarī sākās bada dumpji, kas pārauga masveida tautas kustībā. Sacēlušies grāva nodokļu kantorus, uzbruka pilīm. Buržuāzija izmantoja dumpjus, lai uzstātos pret feodālabsolūtisko iekārtu. Francija tika pārpludināta ar politiskām brošūrām, pamfletiem, afišām, kurās buržuāzija formulēja savu programmu: pilsoņu vienlīdzību, tiesības uz brīvību, monarhijas ierobežošanu. 5. maijā Versaļā sanāca Ģenerālštati – 270 muižniecības pārstāvju, 291 garīdznieks un 578 trešās kārtas pārstāvji. Izmantodami tautas atbalstu, trešās kārtas pārstāvji 17. jūnijā sevi pasludināja par Nacionālo sapulci. 23. jūnijā Luijs XVI atteicās to atzīt. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par Nacionālo satversmes sapulci, kas pretendēja uz augstāko varu valstī. Karalis Parīzē sakopoja 20 000 vīru lielu karaspēku. 11. jūlijā no amata tika atbrīvots Nekērs un par valdības galvu iecelts barons Breteils, kas draudēja izrēķināties ar nepaklausīgo Parīzi. 1789. gada 13. un 14. jūlijā parīzieši ieņēma Bastīlijas cietoksni un cietumu. Tas bija revolūcijas sākums – tauta gāza veco pārvaldi, izveidoja vēlētas municipalitātes, ieņēma rātsnamus. Augustā un septembrī Francijā sākās stihiska zemnieku kustība – tika grautas pilis, sadalīts muižu īpašums, muižnieki bēga uz ārzemēm. 26. augustā Satversmes sapulce pieņēma cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju, kas pasludināja personas vārda un ticības brīvību. Par revolūcijas lozungu kļuva «Brīvība, vienlīdzība, brālība» – vārdi, kas uz visiem laikiem ieņēma vietu Francijas ģerbonī. Karaļa galms, kas izvietojās Versaļā, gatavoja kontrrevolucionāru apvērsumu. Vairāki buržuāzijas pārstāvji sāka slepenu sadarbību ar galma aprindām, turpretī vidēji turīgie un trūcīgie iedzīvotāji bija ieinteresēti turpināt sociālās pārmaiņas. Šīs prasības sāka paust neliela deputātu grupa, ko vadīja Maksimiljēns Robespjērs, kas komandēja arī jakobīņu klubu. Arī demokrātiskā prese, kuras priekšgalā atradās Žana Pola Marata vadītais laikraksts «Tautas draugs», atspoguļoja trūcīgo iedzīvotāju intereses.
1791. gada 21. jūnijā Luijs XVI un karaliene Marija Antuanete bēga no Parīzes, tomēr tika notverti. 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Oktobrī tika ievēlēta Likumdošanas sapulce, kurā līdzās pozīcijai izveidojās arī opozīcija – žirondisti. Luijs XVI vienīgo Francijas glābiņu saskatīja ārvalstu iebrukumā. Žirondisti bija par kara pieteikumu Eiropas monarhiem, jakobīņi – pret, tomēr 1792. gada 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai.
10. augustā tika ieņemta karaļa pils un pēc parīziešu ultimāta karalis un karaliene ieslodzīti Tamplas cietoksnī. 1793. gadā Luiju XVI giljotinēja. Monarhija, kas Francijā pastāvēja 1000 gadu, bija gāzta.
