Trīsdesmitgadu kara un 1648. gada Vestfāles miera līguma sekas bija Vācija, ko veidoja vairāk nekā 300 valstiņu un kuras visas kopā vēl joprojām sauca par Vācu Romas Svēto impēriju.
Trīsdesmitgadu kara un 1648. gada Vestfāles miera līguma sekas bija Vācija, ko veidoja vairāk nekā 300 valstiņu un kuras visas kopā vēl joprojām sauca par Vācu Romas Svēto impēriju. Tomēr imperatora vara bija tik niecīga, ka vārds «impērija» šķita gluži vai nepiedienīgs. «Vācu» valstiņām nebija ne kopīgas armijas, ne politikas, un citu no citas tās šķīra muitu barjeras. Daudzie monarhi dzīvoja grezni, kaut arī saimniecība bija gluži atpalikusi. XVIII gs. lielākās vācu valstis bija Prūsija un Austrija, bet ekonomiski attīstītākā – Saksija.
Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I (1713 – 1740) Prūsiju izvirzīja vācu valstu priekšgalā, armijas vajadzībām atvēlot līdz pat 70% valsts ienākumu. Par Prūsiju tajā laikā mēdza teikt, ka tā nav valsts ar armiju, bet gan armija ar valsti kā štābu un pārtikas noliktavu. Frīdrihs Vilhelms I ieviesa dzelzs disciplīnu ne tikai armijā, bet arī galmā, pēc savas nāves dēlam Frīdriham II atstājot valsti ar pilnu kasi, lielu armiju un sakārtotu valsts pārvaldi.
Frīdrihs II (1740 – 1786) nekavējās tēva sarūpēto izlietot Prūsijas teritorijas palielināšanai. Jau pirmajā savā valdīšanas gadā viņš uzsāka karu ar Austriju, sakāva to un ieguva Silēziju ar Oderas upi. Par nākamo iekarojuma objektu tika izraudzīta Saksija. 1756. gadā ar iebrukumu šajā zemē sākās Septiņgadu karš, kurā visas Eiropas zemes, izņemot Angliju, apvienojās pret Prūsiju, kas to atbalstīja finansiāli. Ienaidnieki Prūsijai uzbruka no visām pusēm. 1760. gadā krievu karaspēks iegāja Berlīnē. No pilnīgas sagrāves Prūsiju paglāba tikai tas, ka par Krievijas caru kļuva Pēteris III – Holšteinas princis un Frīdriha II dievinātājs. Septiņgadu karš beidzās bez būtiskām pārmaiņām Eiropā. Savas teritorijas Prūsija turpināja palielināt, triju Polijas dalīšanu rezultātā iegūstot Dancigu, Poznaņu, Rietumrūsiju, Pomerāniju, kā arī teritorijas ap Varšavu un kļūstot par vienu no spēcīgākajām Eiropas valstīm.
XVIII gadsimtā pozīcijas tiecās nostiprināt arī Austrija. Pēc tam, kad XVII gadsimta beigās austrieši tika galā ar saviem lielākajiem ienaidniekiem – Osmaņu impēriju –, Hābsburgu dinastija nostiprināja Austrijas impēriju, iegūstot pilnīgu kontroli pār Ungāriju, Transilvāniju, Horvātiju un Slovēniju. Pēc kara par Spānijas kroņa mantojumu, kurā pārsvaru guva Francijas Burbonu dinastija, Austrijas Hābsburgi ieguva Beļģiju, kā arī itāļu zemes – Milānu, Sardīniju un Neapoli. Austrijas impērija kļuva par vienu no ietekmīgākajām Eiropas valstīm. Pēc Austrijas imperatora Kārļa VI troni ieguva vienīgā mantiniece divdesmittrīsgadīgā meita Marija Terēzija (1740 – 1780), kas bija spiesta cīnīties pret saviem radiniekiem, kas pretendēja uz Austrijas troni. No 1740. līdz 1748. gadam ilga karš par Austrijas mantojumu, tomēr Marijai Terēzijai izdevās saglābt Austrijas impēriju, zaudējot vienīgi bagāto Silēziju. 1772. gadā Polijas pirmās dalīšanas rezultātā Austrija pievienoja sev Galīciju. Marija Terēzija impērijas vienotību centās nostiprināt, veicot pārkārtojumus valsts centralizācijas virzienā. Vienīgi Ungārija, kas bija palīdzējusi ķeizarienei saglabāt troni, palika visai maz atkarīga no Vīnes valdības.
Reformas turpināja viens no izglītotākajiem XVIII Eiropas valdniekiem – Marijas Terēzijas dēls Jozefs II (1780 – 1790). Apgaismības ideju iespaidā viņš Austrijā izdeva ap 11 tūkstošu jaunu likumu, atcēla dzimtbūšanu, tā iegūdams naidniekos visu muižniecību. Iestājoties par pilnīgu ticības brīvību, Jozefs II iemantoja jaunus ienaidniekus katoļu baznīcas veidolā. Ieviešot vācu valodu par oficiālo valodu, viņš noskaņoja pret sevi visu Ungāriju un citas nevācu tautas. Ķeizara centieni «apgaismot» tautu palika nesaprasti. Uz sava kapa viņš lika iegravēt vārdus: «Šeit guļ Jozefs II, kurš bija neveiksmīgs visā, ko viņš iesāka.»
