Sergejs Rahmaņinovs (1873 – 1943). Krievu komponists, tiek uzskatīts par pēdējo nozīmīgāko krievu vēlromantikas pārstāvi.
Sergejs Rahmaņinovs (1873 – 1943)
Krievu komponists, tiek uzskatīts par pēdējo nozīmīgāko krievu vēlromantikas pārstāvi. 1892.gadā S.Rahmaņinovs debitēja kā pianists. Pirmie komponista radošie mēģinājumi publikas acīs cieta neveiksmi, kam sekoja jaunrades krīze. Psihoterapijas kurss un ārstam veltītais 2.klavierkoncerts (1901) palīdzēja komponistam atgriezties radošajā procesā. Oktobra revolūcija padarīja komponista dzīvi neciešamu (Februāra revolūciju Rahmaņinovs atbalstīja), jau 1918. gada beigās viņš pārcēlās uz dzīvi ASV. 1931. gadā laikrakstā «New York Times» tika publicēta atklāta vēstule, kurā izteikts PSRS valdības nosodījums un kuru bija parakstījis arī S.Rahmaņinovs. PSRS komponista darbus aizliedza atskaņot. Pēdējo nozīmīgo darbu «Simfoniskās dejas» (1940) S.Rahmaņinovs pabeidza īsi, pirms kļuva zināms, ka viņš ir slims ar vēzi. Tomēr komponists turpināja koncertdarbību un mira sešas nedēļas pēc pēdējās uzstāšanās.
Žoržs Benžamēns Klemanso (1841 – 1929)
Franču radikālsociālistu līderis, kas ar savu bezkompromisa nostāju izpelnījās iesauku Tīģeris. Dzimis franču revolūcijas gaisotnes piesātinātā ģimenē. Jaunībā, studējot medicīnu, viņš aktīvi iesaistījās kustībās, kas protestēja pret cenzūras un policijas varu. 1865. gadā Ž.B.Klemanso spiests emigrēt uz ASV, bet jau 1870. gadā jaunās republikas «paspārnē» kļūst par Monmartras mēru. No šā amata Tīģeris spiests atvadīties pēc Parīzes Komūnas (1871) dienām, tomēr pēc pieciem gadiem viņš atkal atgriežas parlamenta apakšpalātā. Ministru prezidenta amatu Ž.B.Klemanso izcīnīja, iesaistoties skandalozajā Dreifusa prāvā. Tomēr 1909. gadā viņam bija jāatkāpjas no amata. Lielajā politikā Ž.B.Klemanso atgriezās Pirmā pasaules kara beigās, kad, apsūdzot Vāciju kara izraisīšanā, panāca Elzasas – Lotringas provinces pievienošanu Francijai. Dzīves nogalē Ž.B.Klemanso īsināja laiku, rušinoties dārzā un izdodot filosofiska satura grāmatas.
