Kad lasāt šīs rindas, tiviešu virstoņa rīklesdziedātāju grupa «Ay – Kherel» un šamanis Lazo Mongušs ir atceļā mājup.
Kad lasāt šīs rindas, tiviešu virstoņa rīklesdziedātāju grupa “Ay – Kherel” un šamanis Lazo Mongušs ir atceļā mājup. No vilciena Kizilā viņi izkāps 27. janvārī.
Šamanim atsāksies gluži parasta darba ikdiena – bez koncertzāļu skatītājiem un viņu priekam demonstrētajiem pašsvilināšanās trikiem: ik rītu celties, doties uz pieņemšanas telpām, kur viņu gaidīs rindā sastājušies vājinieki, un līdz pat vēlam vakaram dziedēt fiziskas un garīgas vainas pēc savas “metodes”, kuras fragments bija arī Jelgavā rīkotā koncerta daļa un kuras skaidrojums – par to, kā pilna rituāla izpildīšana pastiprina klātesošo sajūtas, – daudzējādā ziņā vedināja uz salīdzinājumu ar “cannabis” grupas narkotiku iedarbību.
Par savām spējām Lazo zinājis jau sen un slepeni izmantojis tās arī padomju laikā. Gadījies pat iedzīvoties nepatikšanās: pēc tam, kad viens viņa “pacients” izpļāpājies, Lazo rīcība tikusi izskatīta partijas sapulcē.
Sevi viņš sauc par vienkāršu šamani, kura interešu loks aprobežojas ar tiešajiem prakses pienākumiem un kurš neinteresējas ne par zinātni, ne politiku. “Ārzemēs esmu pirmoreiz, un šī bija arī mana pēdējā piedalīšanās koncertos,” viņš vēlāk, sēdēdams savā gultā viesnīcas istabiņā, atzina nogurušā balsī ar nedaudz ērcīgu intonāciju, sūdzēdamies par galvassāpēm, grūtībām koncentrēties un zināmā mērā apstiprinot pētnieku atzinumu par šamaņu psihisko labilitāti un neaizsargātību.
Bet “Ay – Kherel” dalībnieki no svētdienas, kad Rīgā Mazajā ģildē notika viņu miniturnejas noslēdzošais koncerts, līdz aizbraukšanai aizvakar nodevās ieraksta veidošanai. Tas, pēc vadītāja Vladimira Sojana teiktā, tagad aizņem visas viņa domas. Tāpat kā kopš ierašanās brīža līdz svētdienai “koncentrēšanās ik koncertam, lai jau pirmais sniegtu vislabāko un pilnīgāko iespaidu par mūsu mākslu; tādā mērā, ka neatceros pat,… kad dibināta Kizila”. Tas koncertā bija jūtams ne mazāk kā sasprindzinājums, ar kuru panākama ikviena rīklesvokāla skaņa.
Kamēr mēs raizējamies par koru izzušanu izglītības sistēmas nepilnību dēļ, Tivā tautas muzicēšanas tradīciju dzīvīgumu apliecina gandrīz visi un visur: radio un “dzīvajā”; istabā, jurtā uz lauka – pie traktora stūres un ganāmpulka sardzē. Turklāt no jurtu iemītniekiem neatpaliek pilsētnieki, kas nav nekas cits kā pilsētā sabraukuši laucinieki, spriež Vladimirs. Viņš dzimis pašā Mongolijas pierobežā un pārvalda gan mongoļu valodu, gan labi pazīst kaimiņtautas dziedāšanas manieri (tajā esot vairāk nazālo skaņu). Ar dziedāšanu Vladimirs aizrāvies kopš piecpadsmit gadu vecuma. 1994. gadā viņa 45. dzīves dzimšanas diena sakrita ar muzikālās darbības ceturtdaļgadsimtu. To visu viņš nolēma atzīmēt, dibinot “Ay – Kherel”.
Viens jauninājums tiviešu tautas mūzikas dzīvē tomēr ir – kopš astoņdesmitajiem gadiem plaukstošā ansambļu kustība: dziedāšana nevis duetā vai pa vienam, bet lielākās grupās. Repertuārā ir kompozīcijas, kuru tapšanā roku pielikuši gan profesionāli komponisti un dzejnieki, gan slaucējas un traktioristi; bet apdziedāšanās pantiņus ansamblis reizēm sacer pats. Arī mūsu dzirdētajā koncertā bija dziesma, kurā kāds cienījams traktorists zirgu salīdzināja ar savu “dzelzs rumaku”. Joku gabals ir arī viena no Rietumu publikas visiecienītākajām dziesmām “Take – 0” (tā bija arī Jelgavas koncerta pašās beigās). Vladimirs atzīst, ka tivieši ir jautra tauta un bez dzīvas mīmikas un citām aktieriskām īpašībām par šādu dziesmu atskaņošanu uz skatuves nav ko domāt.
Kultūras izpratne sākas ar valodas apguvi. Kā jūsu valodā ir “labdien”, “paldies”, “kā jums klājas” – esot pirmais, ko tūristi Tivā vēlas noskaidrot ar vietējā tulka palīdzību. Daudz ir arī to ārzemnieku, kas Tivā paliek uz ilgāku laiku – kamēr iemācās rīklesdziedāšanu, pēc tam brauc mājās, dibina mūzikas biedrības un savus rīklesdziedoņu ansambļus. Šodien tādi ir visā pasaulē – no ASV un Somijas (grupu tur vada Vladimira skolnieks) līdz Japānai. Viens no “Ay – Kherel” izveidošanas iemesliem bijusi Vladimira vēlme parādīt jaunajiem, talantīgajiem tautiešiem pasauli un pasaulei viņus.
Vairumam klausītāju Latvijā šī bija pirmā tikšanās ar tiviešu mūziku. Dziedātājus nesagaidīja tāda varena publikas piebalsošana “Take – O” piedziedājumā, kā mēdzot būt lielās koncertzālēs un laukumos, piemēram, Vācijā, bet “Ay – Kherel” cer, ka šis Latvijas apmeklējums nebūs pēdējais. Kad nākamreiz viņus satiksim, zināsim, kā tiviski padot labdienu: “Yakee!”
