Ozolnieku vidusskolas garderobiste Ausma Zemture pazīst katru skolēnu, zina viņa stundu sarakstu un ieradumus.
Kad ierodamies Ozolnieku vidusskolā, tur jau valda pēcpusdienas miers. Autobuss ar skolēniem aizbraucis, aizvedot līdzi bērniem raksturīgo kņadu, burzīšanos un grūstīšanos, kuras laikā vēl jāsaģērbjas. Vislielākais «kara lauks» garderobē gan ir no rīta, kad pēdējā brīdī atbraukušam veselam pulkam skolas bērnu jāpaspēj novilkt virsdrēbes un zābaciņus, teic ģērbtuves pavēlniece Ausma Zemture, izrādot savu «valstību». Jauna, skaista garderobe Vēl salīdzinoši nesen skolas garderobe atradās tumšās un šaurās telpās, kuras ik rītu un pēcpusdienu bija jādala vairāk nekā 400 skolēniem. Taču pirms aptuveni gada garderobe pārvērtusies līdz nepazīšanai. Ieguvusi gaismu, krāsas, tādu kā vieglumu. Daži bērni gan pukojoties, ka restītes, kas atdala klasēm atvēlēto vietu, atgādinot cietumu, smej Ausmiņa (tā viņu mīļi uzrunā gan skolēni, gan kolēģi). «Saku viņiem – mums taču jāpriecājas par tādu garderobi! Ne visas pašvaldības var ko tādu atļauties. Nezinu, man jau ļoti patīk,» viņa atzīst. Pakaramie apģērbam un soli apavu pārvilkšanai paredzēti vien 1. – 5. klašu audzēkņiem. Pārējiem skolēniem katram ir savs slēdzams skapītis. Lai saimnieko paši!«Puļķīšu meistare» meliorācijā «Esmu no tiem cilvēkiem, kam ārkārtīgi nepatīk mainīt darba vietas. Man tā ir šausmīga problēma. Kad sāku strādāt skolā, domāju, ka ilgas palikšanas man te nebūs. Liels troksnis, kņada, bet galvenais – nevienu bērnu nepazīstu. Kā jau visos laikos, daži blēņojās. Vajadzēja ātri atrast kontaktu ar pārējiem bērniem, lai tos palaidniekus noskaidrotu,» atceras Ausma Zemture. Pārvaldīt Ozolnieku vidusskolas garderobi viņa sāka pirms 15 gadiem. Brūkot padomju iekārtai un iestājoties neatkarībai, Ausmai nācās zaudēt darbu meliorācijā, kurai viņa bija veltījusi 20 gadu. «Paņēmām apbūves gabalu, uzcēlām māju te, Ozolniekos, un sākām strādāt meliorācijā. Skaitījos «puļķīšu meistars». Bija jātaisa mietiņi un jāsit tie zemē, lai nospraustu trasi. Pēc tam jāstaigā ar latu. Dienā pa lauku nogāju vairākus desmitus kilometru. Biju jauna un sprauna. Varēju ātri paskriet,» teic nu jau garderobes meistare, kura pēc pāris gadiem svinēs 70. jubileju. Par spīti gadiem, grūtībām iedzīvoties citā darbā un, kā Ausmiņa smej, «vājajai nervu sistēmai», meliorācijā gūtais rūdījums viņai tomēr ļāvis palikt skolā. Arī «šausmīgo problēmu» ar bērnu nepazīšanu garderobiste atrisināja diezgan ātri. Viņa lūdza audzinātājiem pie pakaramajiem piestiprināt skolēnu vārdus, un tā tas notiek joprojām. Tiesa, tikai pirmajās klasēs. «Uzlieku sev par pienākumu līdz Ziemassvētkiem visus atcerēties,» atklāj Ausma.Ar ļaunu nevarGarderobistes galvenie pienākumi ir raudzīties, lai viņas «valstībā» viss būtu kārtībā. Gan fiziski, gan emocionāli. «Pieskatu, lai nesaplūcas. Nevaru ciest saķeršanos,» viņa teic, piebilstot, ka gadu laikā nācies vērot un mācīties attiecību un konfliktu nogludināšanas mākslu. Ausmiņa, piemēram, sapratusi, ka ar dusmām un ļaunumu daudz nepanāksi. Jācenšas ar labu. Citādi skolēni kaitinās un provocēs vēl vairāk, jo pieaugušo niknošanos viņi ļoti labi mana un izmanto. Nedrīkst arī uzbāzties ar savu mīlestību un palīdzību. Jāredz, kāds tas pirmklasnieciņš ir – bailīgs un atturīgs vai atvērts –, novērojusi garderobiste. Ar spriedzes pilnām situācijām lielākoties viņa tiek galā pašas spēkiem. Ja nesanāk, aicina talkā skolas psiholoģi, kuras kabinets atrodas ģērbtuvei vistuvāk, vai arī sūdz direktorei.Apavi piedurknēsKopumā skolēni esot pieklājīgi un kārtīgi. Dzīvē tā iegrozījies, ka Ausmas kundzei nav savu mazbērnu. Tāpēc viņa pieķērusies skolas bērniem. Kārto viņu apavus pēc lielās rīta kņadas. Palīdz aizsiet zābaku auklas, ja kādam pēkšņi pirkstiņi kļuvuši neklausīgi. Atķibina rāvējslēdzējā ierautu jaku, pieskata uz sola vai kabatā aizmirstu mobilo tālruni. Atgādina, kuram uz stundu, kuram uz autobusu. Meklē pazudušos cimdus, cepures un šalles. Īpaši mīlīgi esot jaunāko klašu skolēni. Uzsmaidot, uzrunājot par Ausmas tanti, Ausmiņu. Sasniedzot tīņu gadus, gan vairs negribot īpaši pazīt. Tas nedaudz sāp, taču katru gadu nāk aizvien jauni pirmklasnieki, kurus var apčubināt un «vest pie kārtības». Piemēram, atgādināt par sveicināšanos. «Esmu iesākusi pati viņus sveicināt. Ja neatņem, ar humoru saku «labrīt» tik ilgi, kamēr pasaka,» teic Ausma Zemture, priecādamās, ka zādzību un citu lielu nepatikšanu garderobē pa šiem gadiem nav bijis. Ja nu vienīgi skolēnu nelāgie joki kādam pa kluso noslēpt apavus. Ausmiņai tos nācies meklēt stundām ilgi, līdz viņa atšifrējusi visas slēptuves – arī virsjaku piedurknēs.Skolas garderobes saimniece atzīst, ka darbs, lai arī ir ļoti interesants, tomēr nogurdina. Ausmiņa skolā ierodas pusastoņos no rīta, bet mājās dodas pēc pulksten 17. Taču viņai patīk. Spēkus Ausma atgūst, pavadot mierīgu vakaru mājās, kā arī kopjot puķes – ar viņas gādātajām pelargonijām salikta vesela koridoru pāreja skolā. Vēl viņa vasarās labprāt iet peldēt vietējā dīķī, bet sniegotajās ziemās gribētu slēpot. «Pagaidām gan nav kompānijas,» Ausmiņa bēdājas. Kopā meklē pazudušās čībasRegīna Jurjāne, Ozolnieku vidusskolas direktora vietniece Ar Ausmiņu kopā strādāju jau ļoti sen. Varu raksturot viņu kā ļoti kārtīgu, izpalīdzīgu un apzinīgu cilvēku. Kad Ausma pie mums atnāca, garderobe beidzot sāka izskatīties pēc īstas garderobes. Viņa ar bērniem daudz runājas. Kopā meklē pazudušās sporta čības, nevis pārmet, kur viņš nolicis. Uzklausa un atbalsta, ja kādam pilna sirds.
