Svētkos pie manis teicās atbraukt bijusī sābriene Zelma no Vitempiskas. Vajag pacienāt, nodomāju un vecos žurnālos meklēju smalku ļaužu ēdmaņas receptes.
Svētkos pie manis teicās atbraukt bijusī sābriene Zelma no Vitempiskas. Vajag pacienāt, nodomāju un vecos žurnālos meklēju smalku ļaužu ēdmaņas receptes. Šķirstu, lūkoju, un – johaidī! – uzduros siera našķim fondī. Tikai – kur tādu mīkstumu meklēt? Tirgū, veikalā, peklē?
Tirgū nav. Toties tur tips siltās apakšbiksēs man mēģina iešķiebt spirķiku, cigaretes. Garām, puis, Zelmai vajag liķierīti un pīpi!
Tirgū par fondī neviens neko nezina. Taču, ja reiz esmu nākusi, pie reizes nopirkšu zābakus. Lētus, vienai ziemai, bet siltus un jaunus. Man tāda kāju vaina, ziniet, akurāt 37. numuru vajag, citādi neder. Tieši tāds ejošais numurs, tāpēc jau arī grūti nopērkami. Bet augšā, “Rosmes” otrajā stāvā – ir! Nudien, tieši tādi kā manām pleznām! Ar pilnu papēdi, par 12 latiem. Prasu, vai uzlaikot drīkst. Drīkst! Ņemu labo zābaku, laikoju – precīzi der. Tveru pēc maka, saku bodniecei, ka ņemu šo pāri. Bet viņa: “Man tikai viens.”
“Kas – viens?” prasu. “Pāris? Man taču vairāk nevajag!”
“Nē, zābaks ir tikai viens,” saka tumīgā kundzīte aiz kastu kaudzes, ko pati sauc par leti. Viegli samulstu un jautāju, vai varu uzlaikot citu. Varot gan, dāmīte teic, taču piebilst, ka viņai arī pārējie apavi lielākoties esot pa vienam. Lai ņemot vienu no viena pāra, otru no cita, tāpēc jau dārgāk neprasīšot.
Es, lai arī maz ko no mūsdienu mārketinga un halturinga saprazdama, tomēr abās kājās gribu vienādas kamašas, tādēļ mudīgi lavos prom no šīs pārdotuves, kas, ja tic rakstītajam, pieder firmai “IK.Sabi.KA”.
Tipinu tālāk lūkot fondī. Nekur nav, tikai Pasta ielas veikalā “Arka” redzu – patiešām ir. Dārgs gan, taču Zelma man vēl dārgāka, tādēļ eju pie kases ar smuko kārbu vienā un maku otrā rokā.
Bums! Atkal neraža. Kasiere, vilkdama našķi gar sarkano lampiņu turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, uzsauc: “Ko stāvi? Būs jāiztiek bez siera. Vai nedzirdi, aparāts pīkst, neņem pretī kodu!?”
“Arkas” kodētājs vai nu “sakodies”, vai arī viņam brīvdiena, kāda starpība: vajadzēs Zelmai iztikt ar desu. Eju pēc tās uz “T Marketu”, jo tur lētāk.
Sameklēju pamatīgu luņķi, izstāvu garo rindu pie kases. Kasiere sāk vicināt žāvekli gar lampiņu – daikts šoreiz nekā, pat nepīkst. Kases skuķis iesaka, lai spraucos atpakaļ pie plauktiem – pēc cita luņķa.
“Kas tad šim, vai to svītrkodu kāds jau nokodis?” prasu. Bet skuķe pagrābj desu, pamet zem kases un uzsauc, lai lasos…
Vakarā, kad atbrauc Zelma, es viņai to visu izstāstu. Zelma izvelk no somiņas ciemakukuli, uzliek galdā pašas brūvēto liķierīti, iesprauž mutē pīpi un saka: “Nemuldi. Tā nemēdz būt.”
Uzreiz redzams, ka cilvēks ir no Vitempiskas, nezina, ka Jelgava nav nekāds miests, kur nekas jocīgs nenotiek.
“Ziņu” Herta
