Tuvojās sešdesmito un septiņdesmito gadu mija, es to sagaidīju, mācoties Ļeņingradas ugunsdzēsēju virsnieku skolā.
Tuvojās sešdesmito un septiņdesmito gadu mija, es to sagaidīju, mācoties Ļeņingradas ugunsdzēsēju virsnieku skolā. Pilsētā pie Ņevas vēl nebija sākusies kārtīga ziema, kailo koku zarus bez apstājas pluinīja mitrie jūras vēji. Tik vēlu rudeni un tādu slapjdraņķi pat pastāvīgie petrogradieši nevarēja atcerēties. Neilgi pirms jaunā gada pilsētā uzliesmoja gripas epidēmija. Arī mūsu skolas sanitārā daļa bija pārpildīta. Nekāda dižā ārstniecības iestāde tā nebija nedz lieluma, nedz kvalitātes ziņā. Stacionāram bija atvēlētas pāris nelielu telpiņu, un ar sasirgušajiem tur noņēmās daži atvaļināti kara ārsti, kas, manuprāt, mācēja iedot tikai aspirīna tableti un noziest sasituma vietu ar jodu. Punktu šai izbijušo dakteru dīkdienībai pielika gadījums, kad manam kursabiedram, ārstējot gripu, tā ielaida aklās zarnas iekaisumu, ka pilsētas slimnīcā viņš nomira uz operāciju galda.
Skolā brieda neapmierinātība, kas draudēja pāraugt kursantu nemieros. Slēgtā militārā mācību iestādē tas būtu bezprecendenta gadījums, tālab skolas vadība darīja visu, lai situāciju stabilizētu. Mirušā vecākiem apsolīja sarīkot bēres uz valsts rēķina un apglabāt nelaiķi labākajos pilsētas kapos. Bet skolai pēkšņi pasludināja desmit dienu brīvdienas. Laikam jau kancelejas darbinieki bija strādājuši bez atpūtas, jo dienu pirms bērēm visiem audzēkņiem tika izdoti īstermiņa atvaļinājuma dokumenti un novēlēts laimīgs ceļš.
Brīvlaiks mums bija paredzēts tikai februāra vidū semestra beigās, un atvaļinājumu ar tiesībām izbraukt parasti saņēma tikai tie, kam bija nevainojama uzvedība un labas sekmes. Un nu pēkšņi visiem no vietas! Ļoti iespējams, ka daži tajā dienā arī aizbrauca. Tomēr nākamās dienas rītā, kad skolā bija paredzēta atvadīšanās ceremonija no mirušā biedra, visi seši bataljoni pilnā sastāvā, lielā vienprātībā un drūmā klusumā bez virsnieku komandām stāvēja ierindā skolas laukumā. Kad parādījās skolas priekšnieks, ierindā auga dunoņa. Pulkvedis izteica nožēlu par notikušo un apsolīja stingri sodīt vainīgos. Gandrīz tūkstotis kursantu savam priekšniekam atbildēja ar klusēšanu.
Kā zināja stāstīt kapu darbinieki, pavadītāju daudzuma ziņā tās esot bijušas grandiozākās bēres pēdējo gadu laikā.
Kad viss bija galā, es metos uz Pulkovas lidostu cerībā, ka dabūšu kādu vietu avioreisā uz Rīgu. Toreiz katru dienu bija vairāki lidojumi no Ļeņingradas uz Latviju ar dažāda tipa lidmašīnām. Man par nelaimi tobrīd bija palicis tikai pēdējais reiss ar nelielo AN-24, un uz to, ak vai, visas biļetes bija jau pārdotas. Taču mans izskats laikam bija tik satriecošs, ka kasiere, kaut kur piezvanījusi, mani aizsūtīja pie «nakopiteļa» (vecajā Pulkovas lidostā tā bija tāda nožogota nojume, kur pasažieri izgāja specpārbaudi). Lai gaidot. Varbūt neieradīšoties kāds no «rezervētajiem» un būšot vieta man. Es pieteicos dāmai stikla būrī un sāku rātni gaidīt. Iežogojumu pēc brītiņa piepildīja pasažieri un, brīdi padrūzmējušies, lidostas darbinieces pavadībā kājām devās uz netālo lidmašīnu. Protams, bez manis! Būtne stikla būrī uz manu žēlabaino skatienu atbildēja tikai ar nevarīgu roku noplātīšanu.
Drūmā noskaņojumā sāku apsvērt situāciju, kad pēkšņi izdzirdu latviešu valodu. Man tuvojās trīs cilvēki zilajos civilās aviācijas formas tērpos. Divi vīrieši un jauna, spilgti blonda sieviete. Vērsos pie tā, kuram uz uzplečiem bija vairāk strīpiņu. Vairs neatceros, ar kādiem vārdiem es viņu pārliecināju, bet lidotājs uzsauca sievietei:
«Paklau, Silvij, paņemsim šo dižkareivi. Nosēdini savā ķēķī, gan jau tiksim augšā.»
Jā-ā, bija kādreiz laiki, kad Latvijas civilās aviācijas pārvaldē strādāja arī latvieši, kas pat bez materiālās ieinteresētības bija spējīgi saprast tautieša vēlēšanos nokļūt mājās!
Silvija mani piesprādzēja pie kaut kāda atvāžama plauktiņa lidaparāta astes galā, bet, kad bijām jau gaisā, paziņoja, ka salonā esot atradusi brīvu vietu.
Es jau laikus sameklēju savu vienīgo sarkano «ceineri» un nervozi burzīju rokā. Sperdams kāju uz Rīgas lidostas trapa, mēģināju to atdot Silvijai, taču viņa visai familiāri mani aprāja: «Liecies taču mierā, vai tad tev naudu nav, kur likt?»
Esmu samērā bikls un kautrīgs cilvēks un nekad neesmu uzdrošinājies braukt par «zaķi», taču šādā «statusā» tomēr lidoju lidmašīnā, kas veica reisu Ļeņingrada – Rīga.
