Plāni par biogāzes ražošanu Latvijā tik tiešām izklausās kā panaceja mūsu laukiem – attīstīta uzņēmējdarbība, jaunas ražotnes, papildu darba rokas, energoneatkarība no austrumu kaimiņa. Tam visam klāt vēl turīgi zemnieki, kas, ražojot atjaunojamo enerģiju, palīdz valstij aizķepuroties līdz ES prasībai 40 procentu patērētās enerģijas iegūt «zaļā» veidā, nedarot pāri videi un taupot neatjaunojamos resursus. Ielūkojoties zinātnieku secinājumos, aizvien vairāk gan sāk šķist, ka šīm brīnumzālēm ir daudz blakusparādību. Viduseiropas zinātnieki tagad vērš uzmanību, ka biogāzes ražošana būtu atbalstāma tikai tad, ja to izmantotu saimniecības pašapgādei. Ar sadedzināšanas procesā iegūto elektrību darbinātu saimniecības iekārtas, siltumu izmantotu ēku apkurei un ūdens sildīšanai, bet tiklab varētu ražot gāzi, ko izmantot dzinējos. Tomēr pie mums, kā jau tas pierasts, pašpietiekamība nav cieņā. Mēs gribam ražot nevis sev, bet par dārgu naudu pārdot citiem. Tā nogādāšana līdz patērētājiem prasītu lielus ieguldījumus, bet mēs naudu gribam tūdaļ. Turklāt valsts naivi cer, ka biomasas raudzētāji ķersies pie kārklu aizaugušajām zemēm, kur audzēs zālājus un kukurūzu. Bet no neizmantotajām nabadzīgajām augsnēm nevar strauji iegūt lielas ražas, tādēļ mēs izvēlamies biogāzes ieguvei atdot auglīgos Zemgales laukus. Rapša dzeltenums nu mīsies ar kukurūzas zaļumu. Taču pats galvenais – brīnumzāles jau sāktas lietot, bet kārtīgas lietošanas pamācības (likumdošanas) vēl nav. Tas rada augsni lielai patvaļai, bet mums godīgums, kā zināms, klibo. Stingru normatīvu trūkums diemžēl var izrādīties galvenais iemesls, kādēļ biogāzes ražošana uz dažu bagātības rēķina mūsu laukiem var atnest skādi, nevis uzplaukumu.
