Aizvainojuma ēna uzgūlusi pār Latviju un tās valdību. Īsts patiesa un dziļa aizvainojuma zaļi oranži melns mākonis.
Aizvainojuma ēna uzgūlusi pār Latviju un tās valdību. Īsts patiesa un dziļa aizvainojuma zaļi oranži melns mākonis.
Vilis Krištopans, savienības “Latvijas ceļš” rindās būdams, pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām bija reiz jau nopūlējies sabiedrības labā. Noasfaltējis dažus kilometrus ceļu, kas veda cauri apdzīvotām vietām, kur dzīvoja viņa elektorāts. Pēc pāris mēnešiem, kad viņš jau bija kļuvis par deputātu, asfaltētās brauktuves no jauna kļuva bedrainas. Tikai plakāti ceļa malās tik drīz nenopluka, joprojām pasaulei rādot Lielā Viļa drosmi solīt. Bet pats Krištopans ātri vīlās savos partijas līdzgaitniekos un politikā vispār. Vismaz tā viņš toreiz lika domāt visiem, paziņodams, ka no šā “desu ceha” (kāds bija ieteicis neskatīties, kā taisa desu un politiku) aiziet.
Uz nekurieni cilvēki mēdz doties tikai vienu reizi mūžā, turklāt tikai tā pašā nogalē. Krištopans aizgāja uz gaismu tuneļa galā: viņš “pilnībā nodevās” biznesam. Savukārt biznesā var vilties tikai tad, ja uz to liktās cerības neattaisnojas. Negribētos domāt, ka Lielā Viļa gadījumā būtu bijis vietā runāt par vilšanos darījumos, tādēļ mazliet dīvaina šķita viņa pēkšņā atgriešanās politikā pagājušajā rudenī. Tiesa, nu jau citā partijā un kvalitātē – kā “zaļzemnieku” (Latvijas Zaļo un zemnieku savienības) lokomotīvei.
Kas liels, tam krauj. Vilim uzkrāva uzticības nastu: viņš atkal ietika Saeimā. Un strādāja tik čakli un pašaizliedzīgi, ka pagalam sagrāva veselību, un nu jāārstējas Floridā. Dziednieciskā kūre tik nopietna, ka nabadziņš netiek mājās, pat lai atvairītu skauģu paustās aizdomas par viņa gaišā tēla un vārda saistību ar neģēlīgo ciparu televīzijas lietu. Tā vietā viņš no okeāna otra krasta skumji un cēli paziņo: ek, kā viss apnicis, laikam būs jāpamet politika. Nu, jā. Ko vērts cūkām rozes kaisīt, ko – reņģēdājiem civilizētus televizorus dot.
Pavisam citā pasaules galā, mūsu planētas nomalē – zilo ezeru novada Preiļos – notika partijas “Jaunais laiks” un Latvijas valdības ķidāšanas procedūra, kas publiski saucās Tautas partijas kongress. Tur kā no elles katliem pludoja oranžā žults un gaisā kūpēja oranžais aizvainojums par Repšes kunga personīgi un viņa vadītās valdības un partijas izsludinātajām oranžo raganu medībām. Jo, raugi, tieši šajā krāsā tērpies vienīgais “digitālās televīzijas lietā” notvertais peramais zēns, kam cietumnieka pidžamā lemts tikt piesistam pie staba kā mantkārības simbolam, kura iemiesojums, protams, ir šā arestanta tiešais priekšnieks…
Oranžais aizvainojums ir tik liels un neviltots, ka licis partijas dziesminiekam un arī tautā iemīļotajam Maestro rūgti un brīdinoši piedraudēt: vēl nāks Piektais gads!
Aizvainoti ir arī “zaļie zemnieki”. Viņi ir sarūgtināti par Lielā Viļa uzgriezto pēcpusi, tas ir, par viņa kā lokomotīves iespējamo atkabināšanos no politiskajiem ratiem, kas kopīgi taisīti un pie kā kopā stāvēts.
Galu galā aizvainoti var justies arī vēlētāji, kas šos nu tik pārmērīgi jūtīgos politiķus ar savām balsīm iebalsojuši Latvijas vietējā Olimpā. Aizvainoti par to, ka, līdzīgi mītiskajiem Olimpa iemītniekiem pirms tūkstošiem gadu, arī viņiem šeit, mūsu Augstajā namā, agri vai vēlu uzrodas bārda. Piešujama, protams. Un tik harmoniski daudzkrāsaina.
