Mēdz sacīt, ka šāviņi atkārtoti nekad nekrītot vienā vietā. Taču dzīve nav karalauks, un traģēdija var vienus un tos pašus cilvēkus piemeklēt vairākkārt.
Mēdz sacīt, ka šāviņi atkārtoti nekad nekrītot vienā vietā. Taču dzīve nav karalauks, un traģēdija var vienus un tos pašus cilvēkus piemeklēt vairākkārt. Tad jābūt apveltītiem ar milzīgu enerģiju, lai likstām tiktu pāri. Piemēram, ar tādu, kāda piemīt Lāču ģimenei Viesītē.
Rīdzinieks Armands ar Maldu iepazinās studiju gados Jelgavā, abi apprecējās un uzsāka darba gaitas Viesītē. Abi bija melioratori, abi jauni un enerģiski. Piedzima bērni.
Trieciens pēc trieciena
Reiz Armands vizināja dēlu bērnu ratiņos. Katastrofa nāca pēkšņi – automašīnas izskatā. Tēvs no trieciena lidoja labu gabalu, pēc tam ilgu laiku ārstēja smagi savainoto kāju. Bet dēliņam vairs nespēja līdzēt neviens ārsts…
Pēc gadiem desmit Lāču ģimeni sita vēl viens likteņa trieciens: Armandam konstatēja neārstējamu limfas kaiti. Ar šādu diagnozi cilvēki parasti nodzīvojot kādus trīs četrus gadus. To tagad apgalvo pats Armands Lācis, kas mediķu spriedumu dabūja uzklausīt nu jau pirms četrpadsmit gadiem. Viņam un arī ārstiem esot pamats domāt, ka slimība ir bēdīgi slavenās Černobiļas traģēdijas sekas. Armands cīņā ar slimību izrādījies pārāks. Laikam jau tikai viņš viens jūt tās pastāvīgo ēnu, visiem pārējiem viņš ir joprojām visnotaļ omulīgs vīrs kā ozols.
Pirms gadiem septiņiem astoņiem liktenīgu diagnozi dabūja uzklausīt arī Malda. Sekoja grūta operācija, ģimeni piemeklēja jauns izmisuma vilnis. To smagāku vēla materiālās grūtības. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairākus gadus situšies ar nevienam nevajadzīgas lauku produkcijas ražošanu, Lāči pamazām bija tuvojušies apskaidrībai, ka mūsu valstī zemnieka maizes rieciens ar laiku var kļūt tikai plānāks. Morālais trieciens bija ne mazāk sāpīgs par fiziskajiem.
Pazīstu desmitiem cilvēku, kam bijis gana arī ar daudz mazākām likstām, lai zaudētu pamatu zem kājām un dzīves jēgu meklētu alkohola pudelē. Tikai retais spēj līdzīgi krējuma podā slīkstošai vardei sakopot spēkus un kulties uz priekšu, līdz atkal uznirst virspusē. Un vēl retāki ir cilvēki, kas dzīves sparu smeļas savā labestībā. Tā tiek izstarota pārējiem un saņemta atpakaļ kā gandarījums. Tieši šiem pieder Lāču ģimene – Malda, Armands un viņu bērni Ilze un Māris.
Ar «sociālistisko» rūdījumu
Vidējās un vecākās paaudzes ļaudis atceras gan tā dēvētos «Hruščova laikus», kad arī lauku ciematos un mazpilsētās drīkstēja iekopt tikai noteikta platuma dobīti zem palodzes, gan «Brežņeva ēru» ar plaši skandēto «cīņu pret bezstrādes ienākumiem». Tas, protams, bija melīgs termins – «bezstrādes». Ja inženieris, kurš saņēma 120 rubļu mēnesī, gribēja ģimenei brokastīs kaut ko vairāk par brētliņām tomātos, piepelnoties citur, viņam vajadzēja strādāt patiešām sviedriem vaigā. Tādēļ pat izcili speciālisti pēc oficiālā darba laika pārtapa neļķu, tulpju vai cūku audzētājos.
Lāču ģimene mitinājās kroņa dzīvoklī Viesītē, taču ļoti gribējās savu mājiņu laukos. Astoņdesmitajos gados tāda iespēja radās: no pavecas sieviņas viņi iegādājās mājiņu astoņus kilometrus no mazpilsētas. Nu viņu darbavieta – Meliorācijas pārvalde – atradās pusceļā. Arvien biežāk pēc darba nakšņot viņi devās uz Ārītēm – tā sauca viņu lauku īpašumu. Ārītes neatbilst eiropiešu priekšstatiem par ērtu vidi, taču tieši tur Lāču ģimene jutās un jūtas vislabāk.
Sākumā Lāčiem bija tikai dažas kartupeļu vadziņas un dārzeņu dobītes, bet vēlāk Armands, būdams darbnīcu vadītājs, uzmeistaroja siltumnīcu, kas vēl šobaltdien pārsteidz ar izdomu. Tā ir konstrukcija uz skrituļiem, kas pārvietojama pa sliedēm. Bērni auga, auga arī viņu vajadzības, ko tikai ar valsts darbu bija grūti apmierināt, tādēļ Lāči sāka audzēt tulpes. Taču, lai sīpoliņi nogatavotos, tiem vairs nav vajadzīgs nekāds segums, tādēļ siltumnīcu vienkārši pārbīdīja uz priekšu: tajā sēja un stādīja agrīnos dārzeņus, bet tulpju sīpoli turpināja nogatavoties agrākajā vietā. Tā sacīt, divi labumi vienā! Turklāt varēja tikt pie liekas kapeikas.
Nākot Dziesmotajai revolūcijai, Lāču ģimene bija spara un cerību pārņemta. Bet reizē ar veco valsts iekārtu nebūtībā aizgāja arī Viesītes Meliorācijas sistēmu pārvalde. Tad apstākļi veicināja Lāču sapņu piepildījumu kļūt par zemniekiem.
Vilšanās, labestība un aritmētika
Pamazām sitoties ar veselības problēmām un brūkošiem sapņiem par stabilu zemnieku saimniecību, Lāči bija izmēģinājuši audzēt gan labību, gan piena lopus. Nekādas lielās jēgas nebija. Par pienu maksāja grašus, labība, šķiet, vispār nevienam nebija vajadzīga. Valsts darba, protams, arī nebija, tomēr naudu vajadzēja. Ne tikai iztikai, bet arī plati ieplestajai ailei «medicīnas izdevumi». Tādēļ arī tika uzklausīts meitas Ilzes padoms pievērsties tirdzniecībai.
Tajā pašā mājā, kur Viesītē bija Lāču pilsētas dzīvoklis, tika iegādāts vēl viens – pirmajā stāvā. Virs tā ieejas jau vairākus gadus redzams uzraksts «Veikals «Ārītes»». Pilsētiņas šīs daļas iedzīvotāji to ļoti iecienījuši. Nedaudzajās minūtēs, kamēr tur uzturējos, pie letes nepārtraukti bija vismaz daži pircēji. Atbildot uz jautājumu, kādēļ viņi iepērkas tieši šajā veikalā, pircēji apgalvoja: tādēļ, ka šajā veikalā ir vienmēr vissvaigākā pārtika, turklāt ievērojami lētāka.
Lāči kopš kāda laika atvēruši arī otru lauku veikaliņu netālajā Saukā.Preču klāsts ir tradicionāls un diezin vai īpaši atšķiras no līdzīgu veikaliņu piedāvājuma citviet Latvijas pagastos, ja vien – nerunā par cenām. Tās gan atšķiras. Kur, piemēram, vēl iespējams iegādāties litru fasēta piena par 0,17 latiem?!
Un nu, lūk, esam nonākuši pie Lāču enerģijas eliksīra.
Pirmkārt, uzņēmība un uzdrīkstēšanās devusi iespēju Maldai un Armandam iegrimt darbā, kas ne tikai svarīgs pašiem, bet svētīgs arī samērā nomāktajiem un trūcīgajiem novadniekiem. Abi veikali dod darbu ne vien visai Lāču ģimenei (tēvam, mātei, meitai, znotam un no mācībām brīvajā laikā arī dēlam), bet vēl trīs pārdevējām. Ja citviet (to zinu droši) veikalu īpašnieki pārdevējām skopi maksā labi ja minimālo algu, «Ārīšu» pārdevējas nopelnot apmēram 120 latu mēnesī. Un tā tas nav vis tādēļ, ka īpašnieki būtu nezin cik «biezi» (lauku mājas remonts joprojām velkas gadiem un pamazām…), bet gan tāpēc, ka ģimenē vienojušies: apmēram ceturtā daļa ienākumu jāparedz trīs darbinieču atalgojumam, aptuveni puse aiziet nodokļos, transporta un sakaru izdevumiem, bet ar pāri palikušo ceturtdaļu esot pietiekami «Ārīšu» saimniekiem, lai dzīvotu puslīdz pārtikuši.
Ikdienā Malda rēķina un skaita, kalkulē, lai pircējiem varētu piedāvāt pēc iespējas lētāku pārtiku. Tādēļ arī Lāči iesaistījušies Latvijas Tirgotāju kooperatīvajā apvienībā. Tas esot izdevīgi galvenokārt pircējiem. Savukārt veikalu īpašniekiem tiek lielākā mērā nodrošināts preču apgrozījums. Jo tās lētākas, jo vairāk pērk.
Apzinos, tas skan mazliet ikdienišķi – ka cilvēki uzņēmību, sparu un enerģiju smeļas darbā. Tomēr Lāču ģimenes gadījums, manuprāt, ir īpašs. Kaut vai tādēļ, ka viņu atklātā darba un rūpju terapija lieliski palīdz pret visnotaļ miesīgām kaitēm. Otrkārt tādēļ, ka Malda, Armands un viņu bērni ne tikai vārdos, bet arī būtībā, gluži organiski un nesavtīgi visu savu aktivitāti pakārto tam, lai labāk klātos apkārtējiem. Piemēram, neviena nemudināti, uz Ziemassvētkiem sarūpēdami dāsnas pārtikas paciņas trūcīgajiem iedzīvotājiem. Vai arī – ziedodami naudiņu pat gluži svešu bērnu izglītošanai ārzemēs, lai gan pašu dēls vēl skolojams, turklāt nav zināms, vai tam būs vajadzīgie līdzekļi…
Lāči vislabāk gribētu no zemniekiem iepirkt un tirgot vietējos dārzeņus, pienu un gaļu, tā palīdzēdami izrauties no bezcerīgā trūkuma ne vienam vien zemniekam, taču to neļauj Latvijas absurdā nodokļu sistēma. Malda saka: viņa spējusi pievarēt slimības un nelaimes, bet ar nodokļu likstām karot nav viņas varā.
Starp citu, ar Maldu un Armandu iepazinos tūrisma braucienā Šveicē. Sākumā biju viņus uzlūkojis ar zināmu atturību: ne katrs Latvijas zemnieks var atļauties vasaras laikā ceļot pa ārzemēm! Taču Malda paskaidroja, ka šis esot viņas ģimenes pirmais «izrāviens» ārpus Latvijas pēc PSRS sabrukšanas, brauciens laimēts žurnāla «Mans Īpašums» konkursā. Un arī tas noteikti pielies optimisma eļļu Lāču ģimenes jau tā gaišajai dzīves lampai.
