Jā, pavasara tuvumu jūt. Putni vij ligzdas, lido tauriņi un kamenes, cilvēki velta laiku pastaigām svaigā gaisā, čūskas nāk ārā saulītē sildīties.
Jā, pavasara tuvumu jūt. Putni vij ligzdas, lido tauriņi un kamenes, cilvēki velta laiku pastaigām svaigā gaisā, čūskas nāk ārā saulītē sildīties.
Tā arī viens īsts zalkšu ķēniņš, gandrīz pusotru metru garš, pagājušajā svētdienā bija izlīdis pasildīties uz akmens pie Vecumnieku baznīcas. Beidzot laiks bija tik jauks, lai zalkšu tēvs varētu nākt ārā no brikšņiem palodāt pa jauno zālīti. Tepat pie ikdienas mitekļa izlaidies gulēja ezers, uzkalnā pie baznīcas vilinoši rēgojās paliels akmens, uz kuru taisnā ceļā apņēmīgi devās čūska.
Uz akmens gulēdams, zalktis domāja, ka dzīve ir skaista un pavasarī viss vienmēr liekas tik mīlīgs un jauks, un tā burvīgā zalktene… – tā vien gribas viņu apciemot. Nez vai cilvēki pavasarī jūtas tāpat? Vai arī viņiem gribas darīt tikai labu? Eh, pat to nejauko pelēnu negribas ēst nost – dzīva radība tomēr, arī saulīti mīl…
Te nez no kurienes uzradās vīrs ar melnu kasti kaklā. Pielīdis pavisam tuvu pie akmens, viņš murmināja kaut ko pavisam nesaprotamu – par nobildēšanu, lielās čūskas iemūžināšanu. Vīram līdzi bija arī sieva un bērni. Saprazdams, ka miera vairs nebūs, zalktis ritinājās nost no akmens, lai dotos prom, bet… vīrs saķēra viņu aiz astes, turēja gaisā un vicināja apkārt melno kasti. Beidzot palaida vaļā. Nepaspēja čūska palīst tālāk, kad viņu saķēra laikam vīra meita, atkal turēja gaisā. Spiedza sieviete, spiedza abi mazie bērni, vīrs priecājās un knipsēja.
– Re, aptaisījās aiz uztraukumiem, – uzjautrinājās vīrs.
– Nez ko darītu tu, – skumīgi nodomāja zalktis, laizdamies, ko acis rāda, prom uz ezera pusi.
Necik tālu jau netika. Pēc brīža klāt bija puikas ar zariem un bakstīja, staipīja, nelaida uz ezeru.
– Te tev nu bija saulainā diena! – domāja zalkšu ķēniņš, cenzdamies atkal un atkal izvairīties no brangā sprunguļa, ar ko jaunieši viņu stumdīja. Laikam taču viņiem tas šķita bezgala jautri.
Esmu optimiste un no visas sirds ceru, ka puišeļi pēc aizrādījuma par skaistās čūskas mocīšanu viņu tomēr nenobeidza. Ticu labajam – ka visi mīl pavasari – taureņi, kamenes, čūskas, pieaugušie un bērni. Ticu, ka mēs visi vēlam tikai labu tam skaistajam, lielajam zalkšu ķēniņam, kas atpūtās uz akmens pie Vecumnieku baznīcas. Ticu, ka mēs gribam labu cits citam!
