Zane Stafecka, ko jelgavnieki pazīst kā kora «Zemgale» diriģenti, ar vokālo grupu «Latvian Voices» 4. decembrī koncertēs Jelgavas Sv.Annas baznīcā.
«Mazie skumjie Ziemassvētki» – tāds nosaukums dots koncertprogrammai, ar kuru nu jau plašajā pasaulē labi pazīstamā grupa «Latvian Voices» iecerējusi katrā adventes svētdienā uzstāties kādā no Latvijas dievnamiem. Starp citu, šis ir pirmais Ziemassvētku gaidīšanas laiks kopš grupas dibināšanas 2009. gadā, ko meitenes pavadīs Latvijā.
Kāpēc skumjas? Meitenes vadījušās no teologa Jura Rubeņa sacītā – «Prieks nav gudrs. Gudras ir skumjas!» Lielākā daļa no mums laikā pirms Ziemassvētkiem mēdz skaidrāk saklausīt savu iekšējo balsi un aizdomāties par to, kas mums ir pats vērtīgākais, tādējādi neviļus nokļūstot gaišu un rezignētu ilgu varā. Bet vai gan šīs mazās Ziemassvētku skumjas nav tās, kas mūs ved tuvāk pretim atkal satikšanai ar prieku? Vai šīs skumjas nav tās, kas parāda vēl jo skaidrāk, kas ir patiess prieks?
– Ar skumjām būtu puslīdz tikuši skaidrībā. Tās palīdz aizgaiņāt arī patiesais prieks par to, ka Zane Stafecka, kura intervijā «Ziņās» pirms četriem gadiem izteica šaubas, kā izdosies savienot Jelgavas jauktā kora «Zemgale» diriģēšanu ar dziedāšanu grupā «Latvian Voices», tomēr mūsu pilsētu nav pametusi.
Ar kori «Zemgale» izrīkojāmies ļoti viltīgi – šaha terminoloģijā uztaisījām rokādi ar Gunti Pavilonu, kuru sākumā biju uzaicinājusi sev par palīgu (Z.Stafecka darbību korī «Zemgale» pēc Aigara Meri aiziešanas sāka kā galvenā diriģente – red.). Tad, saprotot, ka «Latvian Voices» patiešām liedz atlicināt «Zemgalei» tik daudz laika, cik vajadzētu galvenajam diriģentam, par galveno kļuva Guntis. Ar to negribu teikt, ka Guntis nav aizņemts cilvēks – viņam taču bez «Zemgales» ir arī koris «Sidrabe» un darbs Jelgavas Mūzikas vidusskolā, bet viņš kā vīrieša cilvēks ir ļoti izturīgs un darbaspējīgs.
– Gudrs risinājums, tomēr bija periods, kad Jelgavā tevi varēja redzēt visai maz.
Bija divi gadi, kad «Latvian Voices» kļuva par manu galveno prioritāti un pilna laika darbu – tā vienojāmies ar meitenēm. Tomēr pilnībā savas saites ar Jelgavu, «Zemgali» un Gunti Pavilonu nekad neesmu sarāvusi. Varbūt var teikt, ka uz brīdi mūsu attiecības bija kļuvušas epizodiskākas.
Kopš pagājušā gada septembra esmu ar abām kājām Jelgavā, jo «uz otru kāju» man ir darbiņš otrā Lielupes krastā – 4. vidusskolā. Kopš šā mācību gada septembra manā aprūpē ir dziedošās meitenes no 6. līdz 8. klasei, ne gluži pats koris «Spīgo», bet «Spīgo studija». Smejos, ka esmu pārcelta nākamajā līmenī – pirms tam darbojos ar «Spīgmeitiņām».
– Un kā to pieļauj tikko tavs piesauktais pilna laika darbs grupā «Latvian Voices»?
Mēs laikam protam transformēties un sajust situāciju. Bija tāds intensīvāks periods, kad ļoti daudz ieguldījām, un tad pienāca brīdis, kad vajag ļaut iedot mazliet brīvības un uzelpot. Savu dzīvi apkārt grupas dzīvei plānojam atkarībā no situācijas.
Arī īslaicīgākas vai ilglaicīgākas sastāva maiņas jaunu sieviešu kolektīvā ir neizbēgamas, piemēram, šogad pie klausītājiem divu topošo māmiņu – mecosoprāna Elīnas Oses (Šmukstes) un pirmā soprāna Noras Vītiņas – vietā koncertēs Dita Belicka un Beāte Locika, kura pazīstama arī no kora «Kamēr…»
– Šķiet, pienācis laiks atgādināt, kas tad īsti ir «Latvian Voices». Šo nosaukumu skandina pa malu malām, bet kāda īsti bija grupas rašanās un mērķis?
Stāsts sākās 2009. gada ziemā. Bija nepieciešamas septiņas meitenes Svētās Lūcijas dienas dievkalpojumam Hamburgā. Tā kā tā ir skandināvu tradīcija, parasti šai lomai izvēlas zviedrietes. Gadījās, ka iepriekšējā gadā attiecīgās zviedru dāmas neesot bijušas labā līmenī, un mēs, septiņas latviešu meitenes, sapulcējāmies tieši šim vienam konkrētajam projektam.
Izdevās atstāt labu iespaidu, jo menedžeru grupa Vācijā izteica piedāvājumu sadarbību turpināt. Domāju, ka galvenais nopelns ir mūsu veiksmīgajam repertuāram: latviešu tautas dziesmas kopā ar akadēmisko mūziku, reizē saglabājot arī zināmu popmūzikas ievirzi. Gala rezultātā veidojas visai unikāls sakausējums, kas nav raksturīgs nevienai citai grupai.
– Visas septiņas esat vienlīdzīgas vai arī kāda ir mākslinieciskās vai muzikālās vadītājas statusā?
Daudzus gadus teicām, ka mums nekāda vadītāja nav – visas esam profesionālas diriģentes. Tomēr gadu gaitā izstrādājās atbildības sfēras. Muzikāli vislielāko artavu grupai dod Laura Jēkabsone. Es teiktu, ka trīs ceturtdaļas no mūzikas, ko mēs atskaņojam, ir viņas radītas. Arī nu jau radiostacijās skanošais «Totari», kas, tāpat kā vairums kompozīciju, tapis, iedvesmojoties no latviešu tautas mūzikas.
Bet citādi – visas sevi uzskatām par māksliniecēm. Agrāk Ziemassvētkus svinējām ar tradicionālām koncertprogrammām un populārām dziesmām, tagad pašas esam ķērušās klāt pie savas mūzikas radīšanas, un šķiet, ka teju katra mūsu dalībniece uzrakstījusi pa kādam oriģināldarbam, kas tiks miksēti kopā ar klausītājiem labi pazīstamām un zināmām melodijām.
– Un tava artava būs «Mazais bundzinieks» aranžija?
Tā jau tapa pirms vairākiem gadiem, un šoreiz laikam mans ieguldījums izpaliks, bet solu cītīgi gatavoties uz nākamo gadu.Vēl gribu piebilst, ka «Mazie skumjie Ziemassvētki» nebūs tradicionālie Ziemassvētku koncerti, uz kuriem var atnākt un atpazīt visas melodijas, taču noskaņu radīsim pavisam noteikti.
– Spriežot pēc reklāmas, visa «Mazo skumjo Ziemassvētku» koncertturneja šoreiz paredzēta baznīcās?
Jā, tāda ir šīs programmas koncepcija.
– Vai nebaida pēdējā laikā no baznīcu (ne visu, protams) puses arvien biežāk izskanējušie argumenti, kas pretstata tautisko un folklorisko kristietisma burtam (ne garam). Pietiek kaut vai paklausīties dažu labu Latvijas Kristīgā radio svētrunu vai mūsu mācītāju sprediķi, kas vai visos pasaules grēkos vaino aizraušanos ar folkloru. «Latvian Voices» dziesmās tautisko motīvu netrūkst.
Es domāju, ka šajā gadījumā koncertu rīkotājiem ir izpratne par to, kas un ar kādu garīgo bagāžu pie viņiem brauc. Tāds precedents, ka kāds mūsu sniegumu uzskatītu par antireliģisku, līdz šim nav gadījies, arī dziedot baznīcās.
Mēs gan visai brīvi atļaujamies miksēt tradicionālās Ziemassvētku melodijas un viduslaiku dziedājumus pat ar visai pagāniskiem motīviem. Tas lielā mērā atkarīgs no garīdznieka redzesloka un domāšanas apvāršņa. Klausītājiem un skatītājiem (programmai tiek gatavota arī īpaša režija un scenogrāfija) garlaicīgi nebūs.
Sv.Annas baznīcā jau šogad iznāks koncertēt vēl – tur mēs ciemosimies ar Jelgavas 4. vidusskolas koriem. 15. decembrī paredzēts mūzikas novirziena klašu koncerts ar meiteņu koru «Spīgo studijas» un «Spīgmeitiņu», kā arī zēnu «Spīguņu» piedalīšanos. Nebūs tikai paša lielā «Spīgo», bet programmā īsti garīgs skaņdarbs: Lielbritānijas komponista Boba Čilkota «Miera mesa».
– Ja jau esam atgriezušies pie Jelgavas koriem, kas jauns gaidāms saistībā ar «Zemgali»?
Mēs ar Gunti Pavilonu esam vienojušies, ka strādāsim plecu pie pleca, nedalot, kurš tad ir pirmais un kurš otrais diriģents. Protams, tas tikai pierāda Gunta džetlmenisko attieksmi, jo manās acīs (un arī oficiāli) galvenais diriģents ir viņš.
Kas jauns? Strādājam. Kodols ir saglabājies, un gatavojamies koru skatēm, kas notiks martā un aprīlī. Repertuārs XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem ir ne no vieglākajiem. Šogad vēl ieplānoti arī divi koncerti: 26. novembrī Sociālās aprūpes centrā Ozolniekos un 10. decembrī Jelgavas Sv.Jāņa baznīcā.
«Zemgale» man ir interesanta pieredze arī tādā ziņā, ka tajā kā jauktajā korī iznāk strādāt arī ar vīriešu kārtas dziedātājiem. Citādi visa dzīve pilnīgi neplānoti aizrit sieviešu vidē, jo līdztekus dziedāšanai «Latvian Voices» un «Spīgo studijas» diriģēšanai asistēju Airai Birziņai Rīgas Doma kora skolā.
– Ko par šādu darbošanos ar Jelgavas koriem saka «Latvian Voices»?
Tā kā pienācis tāds punkts, ka meitenes sāk vairāk plānot ģimenes dzīvi, arī mūsu koncerti notiek salīdzinoši retāk un turnejas nav tik izstieptas laikā. Pirms gadiem diviem itin bieži gandrīz katra nedēļa pagāja «uz koferiem», tagad temps ir nedaudz piebremzējies. Iestājies zināms līdzsvars, un savas aktivitātes var vieglāk plānot un apvienot. Lai cik tas dīvaini nebūtu, sākumā vairāk koncertējām ārpus Latvijas nekā tagad, kad esam sevi jau pierādījušas un vairs neskrienam uz katru vietu, kur mūs pasauc. Koncertu jau netrūkst arī tepat – sevišķi iecienītas esam tā saucamajos korporatīvajos pasākumos.
Tā jau nav, ka netiek plānots nekas arī starptautiskā mērogā – sevišķi noslogots solās būt 2018. – Latvijas lielās jubilejas gads.
