Apaļu jubileju šomēnes svin gleznotājs Valdis Bušs. Jelgavas muzejā pagājušās nedēļas nogalē viņš atklāja personālizstādi.
Apaļu jubileju šomēnes svin gleznotājs Valdis Bušs. Jelgavas muzejā pagājušās nedēļas nogalē viņš atklāja personālizstādi.
Izstādes kurators Mārcis Stumbris atklāj, ka apsverot, ko rakstīt afišā, bijusi doma Valda Buša darbu ekspozīciju nodēvēt par “tīro glezniecību”, ar to domājot mākslinieka ilgo un konsekvento sekošanu vienam izteiksmes veidam: stila izkopšanu, paļaujoties uz gluži minimālistiskiem līdzekļiem – radot krāsaini ekspresīvus darbus, kas pārliecina ar brīvo uzliciena ritmu un krāsu spēku.
“No kurienes šāda mērķtiecība? Varbūt tās sākums meklējams jau tajā jaunības posmā, kad iziešana caur “kara gaļasmašīnu” Valdim Bušam lika atzīt: politiskās varas nav galvenās varas, un to vietā izvēlēties kalpot mākslai,” pieļauj izstādes iekārtojuma autors.
V.Bušs dzimis 1924.gada 25.jūlijā Abrenes apriņķī. Dienējis gan leģionā, gan Sarkanajā armijā. No 1945. līdz 1950. gadam studējis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā.
1949. gadā uz Sibīriju tiek izsūtīta viņa līgava, un Valdis Bušs seko viņai. Sibīrijā abi salaulājas, bet “tautas ienaidniekam” pabeigt studijas Mākslas akadēmijā vairs neļauj. Mākslinieks dodas uz Tālajiem Austrumiem. 1955. gadā kopā ar sievu un dēlu atgriežas dzimtenē. Galvenais V.Buša dzīvē ir un paliek glezniecība, kaut arī maize jāpelna citos darbos.
“Šais gados esmu zaudējis ticību Dievam un politikāņiem. Ieguvis? Spēju rast mākslā patvērumu,” atskatoties uz garajā mūžā piedzīvotajiem zaudējumiem un ieguvumiem, 16 dienu pirms astoņdesmitās dzimšanas dienas personālizstādes atklāšanā Jelgavas muzejā sacīja mākslinieks. “Ne līdzjūtība, ne glābiņš, ne slavas alkas, bet patvērums – tieši tā es sauktu nepieciešamību un spēju apkārtējo norišu radītos pārdzīvojumus izlikt gleznās. Ja apmeklētājiem tās radīs priecīgu, optimistisku iespaidu, es piebilstu, ka, manuprāt, tas ir smaids caur sāpi: sāpe ir dzīve un smaids – krāsa.
