Pirmoreiz kluba vēsturē par Latvijas vicečempioni kļuva FK «Jelgava», kas virslīgas pēdējā kārtā Zemgales Olimpiskajā centrā, necenšoties nosargāt neizšķirtu, bet izmisīgi tiecoties gūt uzvaras vārtus pret «Metta/LU», pašā galotnē piedzīvoja zaudējumu ar 1:2. Talkā nāca futbola augstākā matemātika – tā kā «Ventspils» nespēja savā laukumā pārspēt «RFS» (ar 1:1 bija par maz), Sauļus Širmeļa vadītā «Jelgavas» komanda labākas savstarpējo spēļu bilances dēļ (0:1, 4:3, 2:0, 2:1) nosargāja otro vietu.
Latvijas virslīgas 2016. gada čempionāta noslēguma tabula (par «Spartaka» un «Riga FC» spēli jālemj Latvijas Futbola federācijai): 1. Jūrmalas «Spartaks» – 55 punkti; 2. «Jelgava» – 51 punkts; 3. «Ventspils» – 51 punkts; 4. «Liepāja» – 40 punkti; 5. «RFS» – 35 punkti; 6. «Riga FC» – 33 punkti; 7. «Metta/LU» – 30 punktu; 8. «Daugavpils» – 11 punktu.
Novembra pirmajā sestdienā Latvijas futbola virslīgā bija paredzēts aizvadīt 2016. gada sezonas pēdējo kārtu. Bija paredzēts, jo laika apstākļi izdarīja savas korektīvas – mačs Slokā starp jauno čempionvienību «Spartaks» un «Riga FC» sniega pārpilnības dēļ atcelts, bet «Liepājas» un «Daugavpils» spēle sākās ar kavēšanos (visas virslīgas pēdējās kārtas spēles bija plānots sākt vienlaicīgi – 5. novembrī pulksten 14).
Lai kā arī pēc starptautiskā regbija mača speciālisti, futbolisti un treneri vērtē Zemgales Olimpiskā centra futbola laukuma kvalitāti, vismaz sniega Jelgavā nebija gandrīz ne kripatiņas, un mačs starp «Jelgavas» un «Metta/LU» komandām sākās paredzētajā laikā. Viena no divām pēdējās kārtas spēlēm ar intrigu – kam tiks sudraba, kam bronzas medaļas.
Savukārt «Metta/LU» komandai neko īpašu vairs nevajadzēja, tiesa, neko īpašu nevajadzēja arī iepriekšējās spēlēs, kad sezonas beigās «Metta» pārspēja gan «Liepāju» (3:1), gan «Ventspili» (2:1) un arī pret «Jelgavu» bez diskvalificētajiem Kirila Ševeļova un Rendija Šibasa sāka ļoti aktīvi. Tieši «Metta/LU» 19. minūtē atklāja rezultātu. Nigērietis Adamu Abdullāhi izdarīja sitienu no 18 metriem, un bumba, pa ceļam vēl, iespējams, skārusi Mārča Oša kāju, ielidoja tālajā vārtu stūrī.
Kad «Jelgavas» uzbrukumam otrā puslaika sākumā pieslēdzās Artis Lazdiņš, viņa piespēle deva iespēju Andrejam Kovaļovam panākt izlīdzinājumu. Jelgavnieki, nezinot notikumu attīstību Ventspilī, metās pēc otrajiem vārtiem, centra aizsarga Abdulaja Diallo vietā sūtot uzbrucēju Oļegu Malašenoku, un radīja momentu pēc momenta, taču 90. minūtē uzvaru panāca «Metta/LU» – uz maiņu iznākušais Takuma Mijazaki pretuzbrukumā panāca 2:1. Tomēr Jelgavas līdzjutēju izmisumam nebija pamata – «Ventspils» nespēja pārspēt «RFS» (1:1), un «Jelgava» tika pie kārotā sudraba.
Nākamajā rītā ar Gintu Freimani izdevās parunāt pēc dievkalpojuma Sv.Annas baznīcā, kur FK «Jelgava» komandas kapteini kā draudzes locekli var sastapt regulāri.
– Esi pilnībā apmierināts ar aizvadīto sezonu vai kaut kur zemapziņā urda doma, ka dažas kārtas pirms sezonas beigām, kaut ne pārāk izteikti, pavīdēja arī zelta spīdums.
Esmu apmierināts, un šķiet, ka tāpat domā arī komandas biedri. Jo no tādiem, maigi sakot, mēsliem, kādos mēs bijām iekūlušies sezonas sākumā, izrāpties varēja līdzēt tikai brīnums. Tā kā esam baznīcā, varu tikai saukt «Gods Dievam!».
Tie, kas saprot kaut ko no sporta, piekritīs, ka situācija pavasara pusē bija diezgan bēdīga. (Atklāšanas 4:0 uzvarai pār «RFS» un 1:1 pret «Riga FC» sekoja piecu zaudējumu sērija, ko mazliet mīkstināja tikai uzvara pār pastarīti Daugavpilī. Pēc 14. maijā piedzīvotā 0:1 zaudējuma «RFS» komandai ar astoņās spēlēs iekrātu trūcīgu septiņu punktu bagāžu savu posteni bija spiests atstāt tikai šosezon darbu FK «Jelgava» sākušais galvenais treneris Vitālijs Astafjevs – red.)
Beigas, par spīti visam, sanāca grandiozas. Zaudējums pēdējā spēlē «Metta/LU» komandai bija sāpīgs, tomēr nesabojāja apziņu, ka esam paveikuši lielas lietas.
– Kurā brīdī tad īsti notika pavērsiens uz labo pusi – vai to veicināja Sauļus Širmeļa uzaicināšana galvenā trenera postenī?
Domāju, jā. Arī trešā pēc kārtas Latvijas kausa izcīnīšana 22. maijā, ko paveicām, kad galvenais treneris nemaz nebija apstiprināts un komandu vadīja treneris Dāvis Caune. Tas radīja jaunas emocijas. Kad atnāca Sauļus, viņš ļāva mums noticēt saviem spēkiem.
– Dzirdēts, ka līdz ar viņa atnākšanu atmosfēra komandā kļuvusi labāka.
Īsti negribas piekrist, jo atmosfēra mums vienmēr bijusi laba, arī tad, kad bija zaudējumu periods, nestaigājām, cits citu vainodami visās nelaimēs.
– Tiktāl par komandu, bet vai pats ar savu darbību esi apmierināts?
Pats ar sevi jau laikam nekad nebūšu apmierināts. Tas, kas ieslīgst pašapmierinātībā, jau vairs nav profesionālis. Vienmēr jātiecas augstāk.
– Komandai nu vairs palicis tikai viens nesasniegts pakāpiens – Latvijas čempiona tituls.
Par to arī cīnīsimies. Bet ne jau tikai, arī Eiropas turnīros nospēlējām labi, taču iespējams vēl labāk.
– Tagad priekšā atpūta?
Kur nu, rīt (pirmdien – red.) no rīta ar izlasi lidojam uz Portugāli. Gribētos sevi parādīt arī izlases rindās, nevis tikai deldēt rezervistu soliņu.
