Mācītājs Arnis Bergmanis teic, ka karā ir saņēmis glābjošas pavēles no augšas.
«Vecs vīrs, bet priecājas kā bērns!» par sevi noteica mācītājs A.Bergmanis, ar lukturīti stāvot uz Zaļenieku baznīcas balkona. Laikā, kad turpinājās torņa remonts, viņam bija izdevies atrast risinājumu vēl kādai vainai dievnamā. Proti, vajadzēja veco ērģeļu plēšām atdot spēku. Pirms nedēļas pārbaudi bija veicis titulēts meistars, atzīstot, ka tām nepieciešams kapitāls remonts, kas draudzei izmaksātu pusotru tūkstoti latu. Taču mācītājs atklāja, ka plēšu nespēku izraisa elektromotors, kuram sajauktas fāzes. Atlika vien pārlikt divus vadus, un instruments ieskanējās kā pienākas. Draudze pieņēma atraidītoTagad nav vairs šķēršļu, lai šosestdien profesors Atis Stepiņš un tenors Jānis Kurševs sniegtu pateicības koncertu Zaļenieku ļaudīm, kuri baznīcas torņa smailes atjaunošanai ziedojuši vairāk nekā septiņus tūkstošus latu. Trīs tūkstošus devusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Par tehnisko izdomu A.Bergmani slavē arī citās viņa draudzēs. Mācītājs tagad kalpo Rīgas Sv.Pāvila un Dalbes baznīcā. Jaunekļa gados pārdzīvojis pēckara komunistiskās represijas, kas smagi skāra viņa ģimeni, A.Bergmanis devās uz Rīgu, kur vēlējās studēt VEF tehnikumā. Fašisma atbalstīšanā nepatiesi apsūdzētā un lēģerī mirušā Īles jaunsaimnieka Jāņa Bergmaņa dēlam bija ļoti ierobežotas iespējas mācīties. Taču viņu vēlīgi pieņēma un iesvētīja Torņakalna draudzē. Karā gūtais ticības spēksMācītājs Vilis Augstkalns ievēroja, ka puisim ir dotības, lai kļūtu par mācītāju. Piecdesmitajos gados Latvijā nebija teoloģiskās izglītības iespēju. Taču arhibīskaps Gustavs Tūrs sarīkoja mācītāju kvalifikācijas celšanas kursus, un kā brīvklausītājs piedalījās arī A.Bergmanis. Oficiāli viņš ordinēts 1988. gadā, taču par mācītāju kalpo krietni agrāk. No septiņdesmito gadu beigām A.Bergmanis ir draudzes gans arī Zaļeniekos. Viens no apbrīnojamākajiem viņa biogrāfijas faktiem ir tas, ka Zaļenieku baznīcas torņa smailē bijis vēl pirms šīs dienas varoņiem – profesionālajiem namdariem – alpīnistiem. Mācītājs ar savām rokām 1979. gada oktobrī remontēja dievnama torņa jumtu, kura tehniskais stāvoklis bijis zem katras kritikas. Toreiz nācās strādāt ledainā vējā un šķīdonī, jo baznīcas remontam varēja dabūt tikai tos materiālus, kas padomju kopsaimniecībām gada beigās palika pāri. Tur jābūt lielam ticības spēkam un drosmei, lai, vien bruņojoties ar sadabūtu skārdnieka rokasgrāmatu vācu valodā, uzceltu ap torņa smaili stalažas un vairāk nekā trīsdesmit metru augstumā strādātu.«Mani pie ticības Dievam pieveda kara notikumi. Atrodoties Kurzemes ielenkumā, vairākas reizes no nāves izglāba nevis cilvēki, bet gan pavēle no augšas. Reiz kopā ar vēl vienu puisi un meiteni mums bija uzdots rakt ierakumus. Tikko bijām paspējuši ierakties, kad sākās artilērijas viesuļuguns. Briesmīgs troksnis, kurā vairs nedzird atsevišķus šāvienus. Zeme šūpojās un vaidēja kā cilvēks. Pēkšņi izdzirdēju spēcīgu kliedzienu: «Bēdz!». Uzsaucu tālāk saviem likteņbiedriem: «Bēgam!» Izlēcām no nupat izraktajām bedrēm un iekritām dažus soļus tālāk lielāka šāviņa izrautā bedrē. Aiz mums lidoja zeme, kas bija pacēlusies gaisā no iepriekšējās patvēruma vietas…» Mūsdienas mācītājs A.Bergmanis sauc par žēlastības laiku, kurā ir daudz iespēju. Tajās pozitīvs notikumu risinājums, viņaprāt, iespējams vienīgi, patiesi pievēršoties Dievam.
