Izvērtējot Otrā pasaules kara notikumus Latvijā, samērā bieži tiek pieminēti kurelieši – latviešu karavīri, kuri bija iesaistījušies vācu armijas vienībā, kas domāta cīņai pretinieka okupētajā Latvijā.
Izvērtējot Otrā pasaules kara notikumus Latvijā, samērā bieži tiek pieminēti kurelieši – latviešu karavīri, kuri bija iesaistījušies vācu armijas vienībā, kas domāta cīņai pretinieka okupētajā Latvijā. Interesanti, ka divi no šīs apmēram trīs tūkstošu vīru lielās vienības ir tepat līdzās – Arvīds Suharevkis Jelgavā, bet Imants Vilde Glūdas pagastā.
Latvijas valsts dzima Pirmā pasaules kara beigu ugunīs. Daudziem bija cerības, ka tā varētu atdzimt, beidzoties Otrajam pasaules karam. Latviešiem tikai vajadzētu palikt pie ieročiem.
Kureliešu vadībā bija Latvijas valstij uzticami vīri, kas slepus no vāciešiem darbojās pretestības kustībā, proti, bija iesaistījušies Latvijas Centrālajā padomē. Mūsu novadnieki A.Suharevskis un I.Vilde tolaik bija pavisam jauni puiši. Viņu politiskie uzskati vēl nebija tik nobrieduši, tāpēc šos notikumus atceras piezemētāk. Tomēr abi ir pārliecināti, ka kurelieši pēc savas idejas un noskaņām bija atjaunojamās Latvijas armijas kodols. Runājot par šo vīru dzīvi, interesanti arī tas, ka gan Arvīds, gan Imants nesen piedzīvojuši zelta kāzas. Arvīdam tās sasniegtas ar kundzi Veroniku, ko viņš iepazina Vidzemē, bet Imantam – ar kundzi Amāliju, ar ko viņš satikās Vācijā.
Pilsētiņa maza, maza
Imants ir vecais jelgavnieks, dzimis 1924. gadā, dzīvojis Putnu ielā, vienīgais dēls ģimenē. “Jelgava – maza pilsētiņa, gribējās uz Rīgu,” tā Imants pamato savu iestāšanos rūpnīcas VEF Amatu skolā. Šo mācību iestādi viņš beidza jau vācu laikā. Rīgā dzīvojot, nedēļas nogales sarīkojumos Imants iepazinās ar Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnais kundzi. Jāpiebilst, ka pats sūtnis bija palicis Zviedrijā, bet kundze apstākļu sagadīšanās dēļ atradās Latvijā. V.Salnais iesaistīja I.Vildi Tautas palīdzībā. Vācu okupācijas apstākļos ar tādu nosaukumu turpināja darboties Latvijas Sarkanais Krusts. Taču pienāca iesaukuma laiks. Tad nu V.Salnais kundze deva padomu iestāties Rīgas Aizsargu pulkā. Daļēji uz tā bāzes tika veidota kureliešu vienība. Tā bija iespēja tūlīt nenonākt frontes grāvjos un brīvajā laikā pēc nakts patruļām turpināt darbu Tautas palīdzībā.
Kas valdīja Kurzemes mežos?
Dienestā Imants apguva sanitāra specialitāti un 1944. gada jūlija beigās tika norīkots ievainoto vešanai no Jelgavas pārrāvuma.
Septembrī Imants nonāca Kurzemē. No kureliešiem viņam bijis uzdevums apzināt iespēju nacionāli noskaņotajām karavīru grupām vajadzības gadījumā paslēpties Talsu apriņķa mežos. I.Vilde ir saglabājis 1944. gada 30. septembrī Liepājā izrakstītu Tautas palīdzības Kurzemes pārvaldes apliecību, kurā teikts, ka viņam “nepieciešams izbraukt uz Talsu apriņķi Ārlavas pagastu, lai pārbaudītu dažu bēgļu ģimeņu novietošanas iespējas”. Šis dokuments bija domāts kureliešu dotā uzdevuma maskēšanai. Izpētot vietas apstākļus, izrādījās, ka Ārlavas pagasts atrodas partizānu vienības “Sarkanā bulta” kontrolē. Ar šiem vīriem Imants kopīgu valodu atrast nevarēja. 1944. gada 15. oktobrī jau pret savu gribu viņš tika “uzlikts uz kuģa” un tā uz piecdesmit gadiem atstāja Latviju. Kopā ar Amāliju viņš devās uz Ameriku. Tur lielās kompānijās strādāja par inženieri. Atjaunojoties Latvijas valstij, I.Vilde centās palīdzēt ar literatūru Rīgas Tehniskajai universitātei, kā arī citādi būt noderīgs dzimtenei.
Jekelns meloja
A.Suharevskis par I.Vildi ir divus gadus jaunāks. Viņš nāk no Ilūkstes apriņķa un uz Jelgavu pārcēlās jau pēc kara – sešdesmitajos gados, kad te vienkāršāk varēja dabūt apbūves gabalus ģimenes mājai.
Arvīds kureliešos nonāca pēc tēva padoma 1944. gada augustā, kad šī vienība vēl bāzējās Skrīveros. Sekoja mācības un atkāpšanās uz Kurzemi. Tur Arvīds piedzīvoja 14. novembri, kad kureliešu nometni Stiklos vācieši ar lielu pārspēku ielenca, atbruņoja un apcietināja. “Ap pulksten astoņiem no rīta virs mums parādījās divas izlūklidmašīnas. Tad aplencēji izšāva pāris mīnu. Mūsu komandieris iesaucās: “Pie ieročiem! Ieņemiet pozīcijas!” Taču nekādu aizsardzības pozīciju tur nebija. Es ielīdu cepļa skurstenī. Kad iznācu ārā, citi jau bija atbruņoti.”
Arvīds atceras, ka šo vācu operāciju vadīja ģenerālis Frīdrihs Jekelns, augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā. Viņš ar tulka palīdzību uzrunājis apcietinātos. Esot teicis, ka Rīgā ienākušie krievi iznīcinājuši Brīvības pieminekli. Zināms, ka ar F.Jekelna pavēli pēc sešām dienām Liepājā tika nošauti astoņi Kureļa štāba virsnieki un darbinieki. Vēl pēc gada Torņkalnā publiski pakāra arī pašu F.Jekelnu.
Pa arumiem šķērsotā fronte
Arvīds no Stikliem tika aizvests uz cietumu Ventspilī. Bet pēc pāris nedēļām viņu kopā ar vēl dažiem jauniem puišiem aizveda ar kuģi uz Poliju. Iedeva SS formu, un tad sākās militārās mācības. Kara beigās Arvīds uz pāris nedēļām nonāca frontē. Kopā ar kādu puisi no Kalnciema pagasta, kura uzvārds ir Ķezbers, naktī viņi, pa arumiem lienot, nokļuva padomju pusē. Tālāk sekoja klejojumi pa nometnēm Polijā, līdz izdevās atgriezties Latvijā.
Visu padomju laiku Arvīds par savām gaitām kureliešos klusēja. Pabeidza vēl vācu laikā sāktās mācības Vidzemē, Bebrenes Lauksaimniecības skolā un tika norīkots par kolhoza “Staļina ceļš” astoto priekšsēdētāju. Tur par viņa darba gaitām rakstīja avīze “Cīņa”. Arvīds bažījies, ka tik laikrakstā publicētajā fotogrāfijā nelabvēļi neierauga agrāko kurelieti. Tomēr tas beidzies labi. Tīri spontāni, varbūt arī zināmu drošības apsvērumu dēļ 1955. gadā Arvīds, apprecot Veroniku, pieņēma sievas uzvārdu. Tā viņš no Pusvācieša kļuva par Suharevski. Drīz viņš no agronoma pārtapa par galdnieku. Ilgi gadi nostrādāti Jelgavas Starpkolhozu celtniecības organizācijā un vēlāk uzņēmumā “Flora”. Arvīds lepojas ar savu ģimenes māju, kas ir viņa roku darbs.
