Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
Pēckara gadi – trauksmes, neziņas un pazemojumu pilns laiks, kad nebija saprotams, kā dzīvot tālāk, nepakļaujot sevi un citus represijām. “Tautas modrā acs” bija visur un sekoja katram solim, katram vārdam.
1944. gada rudenī par 2. vidusskolas direktoru tiek iecelts jelgavnieks matemātikas skolotājs Augusts Vilks. Tobrīd viņam palika 60 gadu. A.Vilks bija diezgan kuplas ģimenes galva: sieva Lilija Vilks (dzimusi Ādamsone, rakstnieka Ērika Ādamsona māsa) prata vairākas valodas, bija beigusi Latvijas Universitātes Romānistikas fakultāti, skolā mācīja latīņu valodu, kā arī latviešu valodu un literatūru, bērni Rasma (1947. gada absolvente ar zelta medaļu), Jānis un Maija.
Direktors no Zvārtavas
Direktora dzīves stāsts vēsta par centību, mērķtiecību, uzticību savam darbam un lielu cilvēkmīlestību. A.Vilks dzimis 1884. gada 21. oktobrī Valkas apriņķa Zvārtavas pagastā kalpa ģimenē, tādēļ zinību ceļš viņam nav bijis viegls. Palīdzējusi, kā pats vēlāk atzinis, nejaušība un gribasspēks. Pašam par pārsteigumu viņu uzaicina strādāt par palīgskolotāju Gaujienas pusē. Sākas pašmācības ceļš, gadu no gada attiecīgus eksāmenus kārtojot, tiek iegūtas tiesības strādāt vispirms par tautskolotāju, tad – matemātikas mājskolotāju. Nodomu nokārtot gala pārbaudījumus Skolotāju institūtā pārtrauc Pirmais pasaules karš. 1914. gada ziemā Karpatu kaujās viņš tiek ievainots un krīt gūstā. Gūsta gadus pavada Austrijā, Štīrijā, strādādams kancelejas darbus. Brīvais laiks tiek izmantots mācībām – padziļinātas zināšanas vācu valodā, apgūta franču un latīņu valoda. Savā biogrāfijā A.Vilks raksta: “Atgriežoties no gūsta, brīvi lasīju franču grāmatas…” 1918. gada rudenī atgriežoties Latvijā – darbs Jaunpiebalgas draudzes skolā, vēlāk Cēsu ģimnāzijās, iegūtas vidusskolas matemātikas skolotāja tiesības. 1925. gadā darba gaitas atved uz Zaļenieku Valsts ģimnāziju. Un atkal studijas, šoreiz – universitātes Tautsaimniecības fakultātē, kas dažādu apstākļu dēļ gan netiek pabeigtas. Nemitīgā zināšanu apguve, tik raksturīga tā laika latvju inteliģences pārstāvjiem, pilnā mērā piemita arī A.Vilkam. 1935. gadā sākas darbs Jelgavas Sakaru tehnikumā. 1938. gadā tiek uzcelta māja, kuru saudzē pasaules kara ugunis. Nama pirmajā stāvā pēc kara tiek iekārtota skolas kopmītne.
Kad A.Vilks sāka pildīt skolas direktora pienākumus, vai varēja paredzēt, ka viņa grūtais un pašaizliedzīgais darbs sarežģītajos pēckara gados beigsies ar atlaišanu? Latvijas Valsts vēstures un Zemgales arhīvu dokumenti atklāj direktora un skolotāju atlaišanas aizkulises.
LK(b)P CK biroja 1949. gada 17. decembra sēdes protokolā Nr.67 “Par nekārtībām Jelgavas 2. un 3. vidusskolā” lasām, ka sakarā ar Igaunijas PSR Augstākās Padomes deputāta Cukker sūdzību veikta pārbaude un noskaidrots, ka latviešu 2. vidusskolā par direktoru strādā bijušais lielais namīpašnieks Vilks [nams – Jelgavā, sūdzētājs – Igaunijā], kurš atbalsta skolotājus, kas pagātnē bijuši aktīvi aizsargi. Daudzi šīs skolas skolotāji savu priekšmetu māca apolitiski un skolēnu audzināšanai komunistiskā garā pat īsti neizmanto mācību materiālu. “Skolotāju Avīze” arī publicējusi 2. vidusskolā strādājošā bijušā aizsarga Krišjāņa Berkas rakstu “Par komjauniešu grupu lomu skolēnu sekmības paaugstināšanā”.
Pārmetumus saņem izglītības ministrs, “Skolotāju Avīzes» redaktors par nepareizu raksta autora izvēli, direktors A.Vilks par K.Berkas aizstāvību un doto iespēju bijušajam aizsargam rakstīt par komjauniešu darbu. Te jau kārtīga komunista sirdij “jāapskrien asinīm” no pāri darījuma.
Biedri rosina mainīt direktoru
1950. gada sākumā LK(b)P CK plēnuma debatēs Jelgavas pilsētas partijas pirmais sekretārs Bušenieks arī neaizmirst pieminēt šo “kliedzošo” gadījumu. Izrādās, biedri jau iepriekšējā gada novembrī ierosinājuši nomainīt 2. vidusskolas direktoru. Pat izvirzījuši savu kandidātu, bet saņēmuši atteikumu, jo kandidāts ir jauns un bez pieredzes, “lai strādā vecais, jo viņš it kā strādā labi. Bet, no politiskā viedokļa raugoties, mēs viņus nevarējām atstāt darbā. Tomēr Izglītības ministrija acīmredzot uzskata, ka, par spīti tam, ka viņš ir bijušais namsaimnieks, aizsargs un leģionārs, ja vien viņš labi strādā, tad lai turpina strādāt. Es uzskatu, ka tāda jautājuma nostādne ir nepareiza”.
Šoreiz seko aktīva rīcība. 1950. gada 31. janvārī A.Vilks tiek atbrīvots no direktora pienākumiem un atstāts darbā kā matemātikas skolotājs. 23. augustā “sakarā ar kadru komplektēšanu jaunajam mācību gadam” viņš tiek pārcelts darbā uz 1. vidusskolu. Bet tas nav uz ilgu laiku. Izrādās, “štatu trūkuma dēļ” darba nav arī viņa dzīvesbiedrei latīņu valodas skolotājai L.Vilks. Arī viņa tiek atbrīvota no darba.Laikrakstā “Zemgales Komunists” regulāri lasāma kritika par skolu. 1946. gada 9. jūlija numurā Latvijas komunistiskās partijas Jelgavas pilsētas sekretārs Bērziņš, apkopojot mācību gada rezultātus, atradis nenomazgājamu kauna traipu: “Otrā vidusskolā skolotājs Fridrihsons izlaidumā absolventiem nedeva norādījumus turpmākai dzīvei, bet lasīja savus mīlas dzejoļus, saceldams jautrību.” Fizikas skolotājs Voldemārs Fridrihsons tiek atlaists.
Drošības iestāžu uzmanības lokā nonāk arī tobrīd 1. vidusskolas vēstures skolotāja Marija Akermane. Arhīvā saglabājusies viņas lieta. Piespiedu kārtā un brīvprātīgi ziņojumus raksta gan direktors, gan kolēģi, gan komsorgs, gan kaimiņi. Katru ievada vārds “ziņoju”. Tos lasīt ir bezgala smagi.
Skolas direktora raksturojumā ieraugām drosmīgu un lepnu sievieti, kura “metodiskos jautājumos savdabīga, ieskatos stipri patstāvīga, kas dažreiz kontrastē ar pedagoģiskās padomes lēmumiem”. 1947. gada 23. septembrī “Par izvairīšanos no skolotāju konferences, atkārtotu iztrūkšanu pedagoģiskās padomes sēdēs un par nedisciplinētu, rupju izturēšanos, atsakoties pildīt rīkojumus”, skolotājai tiek izteikts rājiens. 13. oktobrī seko direktora brīdinājums: “Jūsu nekārtīga piedalīšanās pedagogu padomes sēdēs, izvairīšanās no savas kvalifikācijas celšanas, nepiedaloties vēstures skolotāju kursos un slikti piedaloties metodiskā kabineta rīkotajās darba sanāksmēs un politsemināros, Jums uzdotā referāta “Ļeņina un Staļina nacionālā politika un tās realizēšana Latvijā” nesagatavošana, kā arī Tautas izglītības nodaļas Jums izteiktais rājiens, spiež mani izteikt Jums brīdinājumu, ka nākošajā darba disciplīnas pārkāpuma gadījumā Jūs tiksiet atlaista no darba.” 1947. gada 23. decembrī viņu “uz pašas vēlēšanos” atlaiž, bet 1948. gada 14. februārī lepnā sirds beidz pukstēt. Skolotājas atdusas vietā Bērzu kapos 1968. gadā viņas skolēni un kolēģi uzstādīja piemiņas plāksni.
Skolotājs – jaunatnes komunistiskais audzinātājs
1948. gada Tautas izglītības nodaļas atskaitē parādās ieraksts: “Pilsētas skolās strādā bijušie aizsargi un sociāldemokrāti.” Tas par skolotāju Frici Jorniņu – matemātiķi, kurš katru gadu ticis atzīmēts labāko pilsētas pedagogu vidū. 1950. gada 23. martā viņš tiek atlaists par neatbilstību skolotāja amatam, lai gan no 1949. gada ir pedagoģiskā institūta Fizikas – matemātikas fakultātes neklātienes students. Pamatojums – nav vēlams paturēt kā bijušo aizsargu, vecāki iebilst, ka viņu bērnus māca Ulmaņa ideoloģijas skolotājs. F.Jorniņš 1939./40. mācību gadā bija 15. maija skolas pārziņa vietnieks, no 1941. līdz 1944. gadam – pārzinis, šodien teiktu – direktors.
1949. gada 2. februārī “Zemgales Komunists” publicē rakstu “Skolotājs – jaunatnes komunistiskais audzinātājs”, kurā teikts: “Padomju skolā māca neviltotas zinības, kas balstās uz marksisma–ļeņinisma idejām. Neapguvis marksismu–ļeņinismu, šo zinātņu zinātni, nevar būt par skolotāju padomju skolā, nevar audzināt bērnus komunistiskā garā. Bet mūsu skolās ir palikuši daži skolotāji, kas negrib vai nevar audzināt bērnus. Aiz apolitisma maskas viņi rāpjas atpakaļ un grib raut sev līdzi arī citus. (..) Kā gan varēja izveidoties no bijušās policijas darbinieces Spiridonovas skolotāja?” Tā ir ļoti smaga apsūdzība. Tas jau nekas, ka viņa bija tikai mašīnrakstītāja. 2. vidusskolas krievu valodas skolotāja Olga Spiridonova tiek apcietināta klasē stundas laikā. Personas lietā parādās ieraksts – atbrīvota 1949. gada 26. februārī.
1949. gada septembrī Jelgavā izveido skolotāju atestācijas komisiju, kuras uzdevums ir pārbaudīt skolu direktoru un pedagogu piemērotību ieņemamajam amatam. No skolotājas Tatjanas Biķernieces atmiņām: “(..) notika skolotāju atestācija. Tā bija ļoti dramatiska. Daudzi ļoti talantīgi skolotāji tika atbrīvoti no darba. Tā no 2. vidusskolas bija jāaiziet Jorniņam, Lucavam, Strautniecei, Dagmārai Bērziņai un citiem. Viņus nebaidījās pieņemt darbā Dobeles TIN vadītājs Grīslis. Dobeles rajons līdz ar to izvirzījās pirmajā vietā. Jelgavas 2. vidusskola daudz zaudēja.”
2012. gadā skolas vēsturnieku redzeslokā nonāca interesanta Latvijas Vēstures arhīva partijas fonda dokumenta kopija. Pilsētas DDP IK priekšsēdētājs Bērziņš raksta sūdzību Pelšem un Ostrovam, ka Izglītības ministrijai uzrakstīta vēstule ar lūgumu atbrīvot no darba skolotājus, kuri nav cienīgi audzināt padomju jaunatni: “Ņemot vērā, ka Izglītības ministrija skolotāju kadru izvietošanā nepieiet nopietni, izpildu komiteja lūdz Jūsu gādību par augšminētā jautājuma lietišķu izšķiršanu.” Pielikumā viena lapa: “Jelgavas pilsētas darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja ziņo, ka, pārbaudot skolotāju sastāvu 1951./52. mācību gadā, izrādījās, ka esošās pilsētas skolās strādā par skolotājiem Padomju valdībai nevēlami elementi, piemēram: Krišjānis Jāņa dēls Berka – I un II vidusskolas matemātikas skolotājs, bijušais aizsargu štāba propagandas nodaļas priekšnieka vietnieks; Elza Jāņa meita Strautniece – II vidusskolas dabas zinību skolotāja, aizsardze, tās saimniecība Ulmaņa un vācu laikā apbalvota, bez tam visu laiku slēpa, ka sastāvējusi aizsargu organizācijā; Dagmāra Roberta meita Bērziņa – II vidusskolas krievu valodas skolotāja, aizsardze, uz minētās skolas direktores Svelpes ieteikumu atestēta par skolotāju (strādājušas kopā 15. maija skolā); Austra Jāņa meita Celmiņa – V septiņgadīgās skolas latviešu valodas skolotāja – aizsardze, darbā izpaužas pretpadomju skolotāja darba līnija – vietējais sociālisms; Marta Dāvja meita Kelere – II vidusskolas īpatnējo klašu skolotāja, vīrs – Ulmaņa laikā pulkvedis, leitnants, pazudis 1941. gadā, Kelerei bijuši divi dēli, kuri pēc fašistu padzīšanas no Jelgavas nav zināmi; Marija Eduarda meita Veisniere (patiesībā – Veišnure) – II vidusskolas krievu valodas skolotāja, iepriekšējos gados apmeklēja baznīcu, darbā atzīmes skolēniem vērtē pēc to sociālā stāvokļa; Vera Pētera meita Ivanova – vidusskolas dabas zinību skolotāja, sadarbojusies ar vācu varu. Pamatojoties uz LK(b)P lēmumu, izpildu komiteja lūdz rakstā minētās personas atbrīvot no skolotāju pienākumiem.”
Medaļas vietā izlabo atzīmi
Visi tiek atlaisti, arī K.Berka. Skolotāja darba gaitas skolā sākās 1935. gadā, daudzas klases izvadījis dzīvē. 1948. gada izlaiduma klase atvadoties savam audzinātājam dāvināja piemiņas albumu. Tas glabājas skolas muzejā kā skolotāja labestības un viņa audzēkņu uzticības un mīlestības liecinieks. 1952. gadā, kad K.Berku atlaiž no darba, skolu beidz viņa meita Mudīte. Lai nebūtu jāizsniedz medaļa, uz kuru meitene pretendēja, pēc “augstākstāvošo” norādījumiem tiek labota eksāmena atzīme. Pēckara Jelgava nav viņiem labvēlīga.
Kā līdzvainīga minētajā sarakstā nonākusi arī skolas direktore Otīlija Svelpe. Dzimusi Rundāles pagastā laukstrādnieku ģimenē. Beigusi Jelgavas Skolotāju institūtu, kur ilgus gadus arī strādājusi. 1939. gadā pārcelta darbā uz jauno 15. maija skolu (3. septiņgadīgo), pēc kara kļūst par tās mācību daļas vadītāju, vēlāk – direktori, bet 1951. gadā par 2. vidusskolas direktori. 1952. gada 31. decembrī O.Svelpi atbrīvo no darba. Tiek dots rīkojums kopā ar ģimeni 24 stundu laikā pamest Jelgavu, ja grib arī turpmāk strādāt par skolotāju. Tobrīd skolā strādā viņas meita Rita – 1.–4. klašu skolotāja –, kura darbu pamet mācību gada beigās. Tālākās O.Svelpes darba gaitas saistās ar Mārupes septiņgadīgo skolu. Bija darbaudzinātāja arī Rīgas Pedagoģiskās skolas audzēknēm – katrā mācību stundā sēdēja klāt, pierakstīja, vērtēja darbu, kopīgi pārrunāja un plānoja nākamās stundas.
1956. gadā skolā atgriezās tikai Elza Strautniece. Skolas dārzā izaudzēja tādus ziedus, ar kuriem Latvija lepojās Maskavā.
Pamatskolas vēstures mācību grāmatā (2006) lasām: “Veicinot pārkrievošanu, pakļaujot savai ietekmei baznīcu, nostiprinot kontroli pār visām sabiedrības garīgās dzīves jomām, okupācijas režīms centās iznīcināt domu par neatkarīgu Latviju.” Aprakstītie notikumi ir piemērs, kā tas ietekmēja tikai vienas skolas dzīvi.
