29. martā apritēja gads, kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Organizācijas ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers atzinis, ka jaunu valstu iestāšanās devusi labumu ne tikai aliansei, bet visai eiroatlantiskā reģiona drošībai.
29. martā apritēja gads, kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Organizācijas ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers atzinis, ka jaunu valstu iestāšanās devusi labumu ne tikai aliansei, bet visai eiroatlantiskā reģiona drošībai. “Jaunās dalībvalstis pilnā mērā piedalās to vērtību popularizēšanā, kas NATO padara par sadarbības, demokrātijas un miermīlīgu attiecību simbolu. Arī militārais atbalsts starptautiskajās operācijās stratēģiski svarīgos reģionos ir nozīmīgs drošības garantēšanā. Septiņas valstis, kas pērn pievienojās, kļuvušas par pilntiesīgām NATO ģimenes loceklēm,” teikts ģenerālsekretāra uzrunā.
Lai NATO dalībvalstu iedzīvotāji saņemtu pēc iespējas pilnīgāku informāciju par organizācijas darbību, žurnālistiem tika dota iespēja savām acīm skatīt NATO mītni, tikties ar tās amatpersonām un izvaicāt par savas valsts ieguvumiem, iespējām un pienākumiem pēc iestāšanās Transatlantiskajā aliansē. Arī šo rindu autorei bija iespēja trīs dienas pavadīt Briselē un uzzināt, kā mazā Latvija piedalās pasaules svarīgāko drošības jautājumu risināšanā.
Kas ir NATO?
Saskaņā ar 1949. gada aprīlī Vašingtonā parakstīto Ziemeļatlantijas līgumu tika izveidota alianse, kurā sākotnēji ietilpa desmit Eiropas un divas neatkarīgas Ziemeļamerikas valstis. Organizācija periodiski paplašinājusies, pēc 2004. gada 29. marta tās sastāvā ir 26 valstis.
Saskaņā ar līgumu, ko paraksta NATO dalībvalstis, tās apņemas saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot aizsardzības plānošanas pamatu.
Cits līguma pants nosaka kārtību, kādā jānotiek dalībvalstu konsultācijām, ja kādas valsts drošība ir apdraudēta. Tieši šajā pantā uzsvērts, cik būtisks ir konsultāciju process alianses ietvaros, un paskaidrots, kāpēc savienība veic jaunus pasākumus, kas vērsti uz drošības palielināšanu visā eiroatlantijas reģionā.
Savukārt 5. pants attiecas uz kopīgas pašaizsardzības tiesībām, kas paredzētas Apvienoto Nāciju hartā. Tajā noteikts, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Saskaņā ar pārējiem līguma punktiem katra dalībvalsts apņemas sekmēt mierīgu un draudzīgu starptautisko attiecību attīstību vairākos veidos, tostarp stiprinot un veicinot stabilitātes un labklājības apstākļus. Līgumā arī nodrošināts pamats pūliņiem, kas vērsti uz dalībvalstu konfliktu novēršanu starptautiskajā ekonomikas politikā, uz sadarbības atbalstīšanu.
Sākotnēji NATO bija paredzēta dalībvalstu kolektīvai aizsardzībai kā miera saglabāšanas un drošības garantēšanas pamats, taču pēc nozīmīgām izmaiņām Eiropā 1990. gadā tā kļuvusi par drošības un stabilitātes veicinātāju visā Eiropā. NATO savu darbību pārveidoja, piemērojoties mūsdienu pasaules prasībām. Izmaiņas ietvēra paplašināšanās procesu: alianses militārā struktūra tika pārveidota tā, lai būtu iespējams pildīt jaunas funkcijas krīzes situāciju vadībā, miera uzturēšanā un atbalstīšanā eiroatlantiskajā reģionā, kā arī stiprināt Eiropas nozīmi drošības jautājumos. Pārveidošanas process ietvēra arī NATO mērķi dibināt praktiskas partnerattiecības ar daudzām valstīm, kas neietilpst aliansē, tāpēc tika izveidota programma “Partnerattiecības mieram”, kuras uzdevums ir veicināt sadarbību starp NATO sabiedrotajām un partnervalstīm daudzos ar drošību saistītos pasākumos.
Aktīva dalībvalstu un partnervalstu sadarbība notiek arī tādās jomās kā civilo ārkārtējo situāciju plānošana, palīdzība katastrofu gadījumā, kā arī zinātnes un vides programmās. To pierāda arī NATO lēmums sniegt palīdzību cunami seku likvidēšanā Indonēzijā un dāvināt 565 metrus tilta aprīkojuma vairāk nekā sešu miljonu eiro vērtībā.
Kur plāno mieru un drošību
NATO galvenā mītne atrodas apmēram 40 minūšu braucienā no Briseles vecpilsētas. Zinātāji no mūsu, žurnālistu, grupas jau laikus brīdināja par striktiem drošības noteikumiem visiem mītnes apmeklētājiem, par ko arī pārliecinājāmies. Apsardzes postenī bija jāatstāj fotoaparāti un apskatei jānodod mobilie tālruņi, lai drošībnieki pārliecinātos, ka tajos nav iemontētas fotokameras. Fotografēt NATO teritorijā ir aizliegts. Taču atteikšanās no iespējām vizuāli fiksēt redzēto vēl nebūt nenozīmē, ka apmeklētājam ir tiesības piekļūt un savām acīm aplūkot visu mītni. Ir publiski pieejamas ēkas zonas, bet stingra kontrole seko, lai ziņkārīgajiem nebūtu iespēja iekļūt organizācijas ierēdņu pulkam nepiederošām personām neparedzētajās telpās. Latvijas žurnālisti saņēma atļauju apmeklēt Latvijas pārstāvniecības biroju. NATO mītnē ir līdzīgi kā mazā pilsētā – darbojas veikali, pasts, pieejami banku pakalpojumi. Apsardzi tur nodrošina arī Latvijā pazīstama firma “Falck”, bet ne profesionālie karavīri.
Atbilstoši iespējām
Alianses kodolu veido tajā ietilpstošās dalībvalstis. Katru pēc pievienošanās atbilstoši tās lielumam NATO pārstāv nacionālā delegācija ar pastāvīgo vēstnieku NATO priekšgalā. Pašreiz Latviju NATO pārstāv bijušais Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis. Mūsu valsts 40 cilvēku komandā iekļauti diplomātiskie darbinieki un padomnieki aizsardzības jautājumos. NATO mītnē Briselē strādā ap 3500 diplomātu un ierēdņu.
NATO darbu ikdienā nodrošina 360 komiteju. Tās atbildīgas par perspektīvu plānošanu politisko konsultāciju, aizsardzības plānošanas un operāciju, bruņoto spēku sadarbības un citās jomās. Tās sniedz ieteikumus Ziemeļatlantijas padomei – NATO augstākajam lēmumu pieņemšanas orgānam – un arī NATO Aizsardzības plānošanas komitejai, kas galvenokārt risina jautājumus, kas saistīti ar NATO kopīgo militāro struktūru. Notiek arī konsultācijas par ekonomiskajiem jautājumiem, aizsardzības izdevumiem un aizsardzības rūpniecības piemērošanu civiliem mērķiem. Proti, tur tiek apspriesti un pieņemti visi svarīgākie politiskie lēmumi, kas skar drošību.
NATO runasvīrs Džeimss Apaturai, ar kuru žurnālistu delegācija tikās pirmajā vizītes dienā, vērsa mūsu uzmanību uz NATO pēdējo gadu nepieciešamību koordinēti un plānoti cīnīties ar nopietnu drošības draudu, proti, starptautisko terorismu. NATO amatpersonas norādīja – lai gan terorisms pasaulē nav nekas jauns, katrai valstij atsevišķi ar to grūti tikt galā, jo tagad tas apdraud starptautisko drošību un stabilitāti.
Dž.Apaturai apliecināja, ka gan Ziemeļamerika, gan ES nonākušas pie vienota viedokļa par to, ka pie Eiropas drošības jāstrādā ne tikai ar militāro spēku, bet arī izmantojot politisko dialogu un sadarbību dažādās jomās.
Attiecībā uz mazajām dalībvalstīm viņš bilda, ka NATO nevar gaidīt, ka tās spēs drošībai un militāro spēku attīstībai tērēt summas, kādas, piemēram, šiem pasākumiem atļaujas piešķirt ASV. Viens no neoficiālajiem alianses mērķiem ir divu procentu iemaksa no ikgadējā katras valsts iekšzemes kopprodukta NATO budžetā.
Ņemot vērā mazo dalībvalstu resursu iespējas, NATO tiek arī izvirzīta nepieciešamība ieviest lomu specializāciju lielajā aliansē. Proti, valstīm rūpīgi jāizsver jomas, kurās tās var specializēties un sniegt ieguldījumu kopīgu mērķu realizācijā. Tas būtu lietderīgāk tā vietā, lai katra valsts uzturētu pilnu spēka diapazonu, kas nav vajadzīgs un kuru mazās valstis nevar atļauties. Čehiem, piemēram, tā ir ķīmiskā un bioloģiskā aizsardzība. Latvijai tās varētu būt specializētās vienības: militārie mediķi, militārie policisti, sapieri.
NATO rūpju lokā iekļuvušas arī valstis, kurās sabrukusi vai apdraudēta demokrātija, jo tās grauj stabilitāti arī pasaules mērogā, neierobežoti var eksportēt bēgļus, ieročus, narkotikas, cilvēkus. Arī tas mūsdienās ir viens no drošības draudiem, no kuriem nav pasargāta neviena valsts.
Līdzvērtīgi ar citām
Latvijas delegācija, ņemot vērā salīdzinoši nelielo cilvēku skaitu, nespēj nodrošināt pārstāvjus visās komitejās, bet gan iekļaujas mums svarīgāko jautājumā apspriešanā un lēmumu pieņemšanā. Latvijas vēstnieks NATO A.Ronis uzsver, ka Latvijas iekļaušanās NATO struktūrā noritējusi veiksmīgi, lai gan valstij iesaistīties jau noteiktu laiku pastāvošajās līgumattiecībās, gadu desmitu garumā izveidotajā sistēmā nebūt nav viegls process. Pēc iestāšanās Latvija kļuva ne tikai par drošības garanta patērētāju – tai jābūt gatavai arī to nodrošināt. Mūsu valsts vēstnieks NATO apliecināja, ka Latvija pilntiesīgi piedalās lēmumu pieņemšanā par Eiropas un globālās drošības politikas veidošanu ar tiesībām paust savu viedokli dažādos jautājumos.
Latvijas delegācijas pārstāvji arī bilda, ka pašreiz viens no valsts svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt Latvijas iekļaušanos NATO darbā un vērst uzmanību uz mūsu valsts aizsardzības sistēmas stiprināšanu. Latvijai jācenšas maksimāli izmantot NATO sniegtās iespējas un resursus, tās valstu uzkrāto lielo pieredzi. Attīstīt bruņoto spēku materiālo bāzi, sastāva profesionālo sagatavotību, infrastruktūras attīstību ir viens no Latvijas mērķiem.
Pie iespējamiem ieguvumiem tika minēta mūsmāju uzņēmēju iesaistīšana NATO rīkotajos konkursos par dažādu projektu īstenošanu misijas valstīs. Diemžēl līdz šim neviens uzņēmums šādas tiesības nav ieguvis – ar lielo valstu uzņēmējiem būtu iespējams konkurēt, tikai vairākiem maziem apvienojoties.
Savukārt NATO iespējamo līdzdalību Latvijas infrastruktūras attīstībā militārie pārstāvji saredz lidlauku un ostu būvniecībā un izaugsmē.
Starptautiskā sadarbība
Latvija pašlaik iesaistījusies trijās NATO starptautiskajās misijās – Irākā, Kosovā, Afganistānā. Ceturtajā misijā Vidusjūras reģionā Latvija nepiedalās. Kosovā pašlaik uzturas kājnieku rota 100 cilvēku sastāvā. Afganistānā veiksmīgi darbojas atmīnēšanas vienība, turklāt NATO militārpersonas atzinušas mūsu karavīru profesionalitāti.
Latvija tuvākajā laikā ar naudas līdzekļiem plāno atbalstīt Irākas virsnieku apmācību gan tās teritorijā, gan ārpus.
Militārajā pilsētā
NATO militārais štābs (SHAPE) – apvienoto Eiropas bruņoto spēku augstākā pavēlniecība – atrodas Monsas pilsētiņā netālu no Briseles. Mūs izbrīnīja fakts, ka vietā, kur tiek izstrādāta militārā stratēģija un plāni NATO politiskā līmeņa lēmumiem, apsardzei bija nepieciešams vien apstiprināt pieteikto viesu sarakstu. Mums nebija jāiziet metāla detektori, netika atņemti nedz fotoaparāti, nedz mobilie telefoni ar kamerām. Militārpersonas, kas sagaidīja žurnālistus, pretēji ierastajiem stereotipiem izrādījās draudzīgi civēki.
Latvijas militārajā pārstāvniecībā NATO štābā strādā 20 cilvēku komanda. To vada pulkvežleitnants Raimonds Rublovskis. Viņš stāsta, ka pārstāvniecības uzdevums ir veikt jebkura veida informācijas apmaiņu un nodrošināt sadarbību ar pārējām valstīm militārā līmenī. Tur tiek plānots bruņoto spēku izvietojums Eiropā, militārā stratēģija, nopietni strādāts pie terorisma apkarošanas.
Pilsētā, kas atrodas aiz iežogojuma, nodarbināts vairāk nekā 10 tūkstoši militārpersonu no NATO dalībvalstīm. Lielākā daļa tur dienošo uz Briseli dodas kopā ar ģimeni. Apsargātā teritorijā bērni apmeklē skolu, pavada brīvo laiku, sievām tiek piedāvāta iespēja apgūt valodas, piedalīties interešu izglītības pulciņos, doties ekskursijās. Viss ir piemērots, lai cilvēkiem varētu nodrošināt dzīvošanu, neizejot no militārās pilsētiņas. Vizītes laikā nākas izbaudīt arī kādu asumiņu, jo, sirēnai skanot, sākas cilvēku evakuācija. Lai gan sākumā izjutām zināmu satraukumu, vietējie saglabāja mieru – tā ir ikdiena.
Brisele naktī
Tā kā dienas kārtība mums ir saspringta, Briseles burvību nākas baudīt tumsā. Palīdzēt apgūt svešo pilsētu laipni piekrīt mana klasesbiedrene Dace, kas Briselē dzīvo kopš decembra. Pateicoties viņai, kaut nedaudz paspējam iepazīt citu – civilo cilvēku – dzīvi Briselē.
Ar grūtībām sameklējam pilsētas simbolu – čurājošā puisīša statuju. Vēlāk vienā no pilsētas mazajām ieliņām atrodam vēl vienu skulptūru – čurājošu meiteni. Tas tāpēc, lai nebūtu pretenziju par dzimumu diskrimināciju, mums skaidro. Meitene gan atrodas mazā, šaurā šķērsieliņā un nezinātājam noteikti paliktu nepamanīta. Dienu vēlāk gan mums neviens nespēj izskaidrot, kādā nolūkā pilsētas centrā apskatāma arī čurājoša suņa statuja.
Vēl viena lieta, kas raksturo Briseli, ir mežģīnes – smalks roku darbs. Vecpilsētas veikaliņos tās var iegādāties, sākot no pieciem eiro, salvešu, pudeļu dekoru, kabatas lakatiņu veidā. Smalkākie galdauti maksā vairākus tūkstošus.
Ievērojām, ka Briselē nekur nevar redzēt bērnus, kas klīst pa ielām bez vecākiem. Bērni tur ir vērtība, stāsta Dace. Brīvdienas vecāki pilnībā velta savām atvasēm, turklāt aktīvi piedaloties viņu rotaļās, nevis pasīvi tos vērojot pilsētas parkos.
Ulmaņu ģimene, kurā ir trīs bērni, dzīvo nelielā īrētā dzīvoklītī kādā no Briseles daudzdzīvokļu namiem. Vīrs Ainis strādā par tulkotāju un ar darbu ir apmierināts. Vecākās meitas apmeklē Eiropas skolu, kurā mācās dažādu tautību bērni. Alma un Anna apmeklē angļu klases, bet mazais Krišjānis ar mammu “dzīvojas” mājās. “Šeit jau no agras bērnības māca, ka cilvēki mēdz būt dažādi – pēc valodas, ādas krāsas un kultūras. Bērni mācās būt saprotoši un iecietīgi. Briselē neviens neatskatās, ja izdzird svešā valodā runājošus. Tā šeit ir ierasta lieta,” stāsta Dace, gatavojot vēlās vakariņas, jo pie viņas viesojamies jau nakts melnumā.
Lielākais gandarījums Dacei ir par Briseles iedzīvotājiem, kas ir laipni, smaidīgi un gatavi palīdzēt katram pretimnācējam. Par to pārliecināmies arī mēs. Viesmīlīgā namamāte spriež, ka cilvēku laipnība saistīta ar labklājību: “Cilvēki šeit smaida, jo ir paēduši. Kamēr mūsu valstī būs nelaimīgi un nepaēduši pensionāri un cilvēki dzīvos stresā, pastāvīgi domājot par iztiku, smaidus uz ielām neredzēsim,” spriež Dace.
NATO mums sniedz drošību, bet labklājība – tikai pašu ziņā.
