Lauku mājās «Amatnieki» Tērvetes pagastā Aina un Aigars Liepiņi saimnieko jau trešajā paaudzē.
Uz «Amatniekiem» ved vēl saimnieka tēta stādīta pīlādžu aleja, bet pašā ceļa malā aug divas staltas liepas – par godu dzimtas uzvārdam. Puķu dobi mājas priekšā rotā strūklaka – saimnieka dāvana sievai dzimšanas dienā –, bet aiz mājas slejas paša saimnieka būvēta lapene. Par katru stūrīti Liepiņu pārim ir ko stāstīt – jo visur pielikta roka un atstāta daļa sirds.
Katrs koks ar savu vēsturi
Kad divdesmitajos gados tika dalīta Kroņauces muižas zeme, savas piecas pūrvietas īpašumā ieguva arī A.Liepiņa vecaistēvs amatnieks – tā kādreiz sauca celtniekus. Uz zemes bija arī muižas šķūnis, kas dzīvošanai gan nebija piemērots. Vispirms uzcelts viens mājas gals, kurā uz dzīvi apmetās vietējais piensaimnieks. No īres nāca ienākumi, kas palīdzēja uzcelt mājas otru galu, līdz 1924. gadā «Amatnieki» pabeigti.
«Šeit itin nekā nebija, bija klajš Zemgales lauks. Sāka stādīt, iekopt – pašreiz, kad koki izauguši lieli, izskatās skaisti,» vērtē A.Liepiņa. Gandrīz par katru koku saimniekiem ir savs stāsts, kas tālāk tiek nodots arī kuplajam bērnu pulkam – izaudzināti divi pašu un trīs audžu bērni. Tā, piemēram, saimniece rāda uz bērzu, kam vēl jaunam iespēris zibens, bet tagad sasniedzis jau cienījamu vecumu. Reiz mājas galā augušas divas tūjas – vienu kara laikā nobraucis krievu karaspēka tanks, un tās vietā iestādīta jauna.
Savukārt lielās kastaņas galotni saimnieks, puika būdams, bija atzinis par labu novērošanas posteni, no kura bija pārskatāma visa apkārtne. Ir arī ieva, kas sasniegusi gandrīz dižkoka apmērus. Taču pavisam īpašs stāsts ir par māju lielo ozolu, kam pēc pāris gadiem tiks svinēta simt gadu jubileja. Tas ir pirmais koks, kas iestādīts «Amatniekos» – saimnieka tētim necilā viciņa tolaik bija tikai līdz pleciem. Augot āderu krustpunktā, ozols sasniedzis ievērojamu garumu un platumu.
Brauc tie, kas grib būt pie dabas
Uz «Amatniekiem» pašreizējie saimnieki atnāca pirms 25 gadiem, kad paši vēl bija darba gados. Aina bērnudārzā strādāja par audzinātāju, bet Aigars, pēc profesijas arhitekts tehniķis, desmit gadu nostrādāja pie arhitektiem Dobelē, bet trīsdesmit gadu mērīja un vērtēja rajona mājas. Tolaik visapkārt pletās vecs ābeļdārzs – saimniecības zeme savulaik bija kolhoza teritorija. Pašu spēkiem īpašums izzāģēts, sakopts. Pēc meitas un znota dārznieku projekta no iepriekšējām paaudzēm piemiņai saglabāti vecie koki, ceriņi, papardes, bet no jauna izrakts dīķis, kuru rotā ūdensrozes un kurā apmetušās zaļās skaistules vardes un tritoni, un sastādīti jauni augi.
«Tā, kā tagad redzat, mums ir no 2003. gada,» stāsta saimniece. Augumā padevušās reiz mazās kļaviņas, izveidota 14 dažādu pīlādžu kolekcija, var priecāties par riekstkokiem, neparasta ir ābelīte, kam āboli ir upenes lielumā. Saimnieces lepnums ir 16 dažādu hortenziju kolekcija.
Par «Amatnieku» ainavu dārzu liels prieks ne tikai pašiem, bet arī viesiem, kas nolēmuši baudīt lauku mājas viesmīlību un tajā kādu laiku apmesties. «Pie mums nebrauc cilvēki, kas grib gulēt viesnīcā, bet brauc tādi, kas grib būt pie dabas. Ir pat tādi, kam viss interesē līdz sīkumam – kad stādījāt, ar ko mēslojat, kad apgriežat. Cenšos, lai cilvēkiem būtu ko apskatīties, lai nebūtu vienveidība,» teic A.Liepiņa. Saimnieku ieguldījums mājas un sētas vides veidošanā novērtēts arī novadā, pērn «Amatniekus» atzīstot par sakoptāko lauku sētu Tērvetes pagastā.
Dārza lepnums – paša celta lapene
Viesu māja «Amatniekos» atrodas jau daudzus gadus. Saimnieks stāsta, ka padomju laikos šeit dzīvojušas vairākas ģimenes, taču ar laiku mājā palika tikai paši ar audžumeitām. «Izdomājām, ka varētu ierīkot viesu namu. Cilvēki brauc uz Tērvetes parku – lai ir kur pārnakšņot. Mājas uzturēšanai ir vajadzīgi līdzekļi – nekurināt nevar, citādi aizies postā. Labāk lai brauc cilvēki un nakšņo,» spriež saimnieks. Par nakšņotāju skaitu sūdzēties nevar – gan ziemu, gan vasaru cilvēku ir gana daudz. Lielākoties tie ir strādnieki, kas devušies komandējumos, un viņi nakšņot «Amatniekos» izvēlas atkal un atkal, turklāt šeit iespējams arī pašiem gatavot maltīti.
Tāpat viesi novērtē saimnieka būvēto lapeni. «Draugiem bija jubileja, gribējām dārzā nosvinēt. Sēžam, un sāk līt – toreiz mums tikai tāda telts bija. Pēc tā gadījuma vīrs teica – viss, vajag lapeni. Kad aizgāja pensijā, pats uzprojektēja, materiālus sagādāja, pats uzcēla. Vīrs vairāk ir amatnieks nekā lauksaimnieks – es pa dobēm darbojos,» vīru un viņa rūpību slavē Ainas kundze. Un ne velti – viņa zelta rokas ir apčubinājušas katru mājas stūrīti: izbūvējis pirti, vēl šajā pavasarī pats uztaisījis kāpnes, kas ved uz viesu guļvietām otrajā stāvā.
Ogas novērtē arī igauņi
Savus viesus saimnieki labprāt cienā ar pašu dārzā augušām ogām un augļiem. Tā kā zemes ir tik, cik ir, abi nolēmuši nodarboties ar ogu audzēšanu. Iesākumā bijis daudz zemeņu. «Spēki iet mazumā, muguras arī vairs tā nelokās, pārgājām uz avenēm un smiltsērkšķiem. Deviņdesmitajos gados tas bija kas jauns un ekskluzīvs,» stāsta saimnieks. Gan «Amatnieku» avenes, gan smiltsērkšķi ceļo uz Igauniju, kur kāds uzņēmīgs vīrs ogas pārdod nakts tirgū. «Tur tā pirktspēja ir daudz lielāka,» spriež saimnieki. Sākotnēji, kooperējoties ar citām saimniecībām, ogas sūtītas arī uz Somiju, tomēr tik lielu daudzumu, cik tiek prasīts, vienā reizē nodrošināt grūti. Savs klientu loks, kurš iecienījis smiltsērkšķu sulu, laika gaitā izveidojies arī tepat Latvijā.
«Amatnieku» sirds siltumu piedzīvojuši ne tikai bērni un viesi, bet arī cilvēku četrkājainie draugi. Mīlestības pietiek gan trim minkām – kā pensionāriem Pūkai un Fricim, tā vēl jaunajai Grietai –, gan no aizmirstības izglābtai labradoru meitenei Palmai, kas palikusi bez saimnieka, kurš pārcēlies uz dzīvi pansionātā. «Man patīk dzīve Tērvetes novadā,» patriotiski saka Aigars, kurš sirdī ir muzikants – savulaik spēlējis bungas un joprojām dzied novada korī. Dzīve «Amatniekos» rit uz priekšu – saimnieki stāsta, ka pēc gadiem pieciem sešiem tie pārdzīvos lielas izmaiņas, kuras nu jau būs bērnu ziņā. ◆
