Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par Ēdelnieku jaunsaimnieku dzimtu (sākums 28. marta un 4. aprīļa numurā).
Kulšanas talkās aizdeva arī patafonu
Kulšana sākās ar trīs garām svilpēm. Tās svilpa ar lieliem pārtraukumiem, varēja tālu dzirdēt (kaimiņu mājās). Kaimiņi, kas vēl nebija ieradušies, ātri steidzās to izdarīt. Tāpat ar svilpi izziņoja ēdienreizes. Kad kulšana beidzās, atskanēja ļoti gara svilpe. Tad dampis spēku nežēloja, jo tik un tā katlu vajadzēja atbrīvot no ūdens. Katls (dampis) bija ļoti smags, un, lai to pārvietotu, vajadzēja daudz zirgu. Smago spararatu noņēma un veda atsevišķi. Katlam priekšā jūdza sešus, astoņus zirgus. Vajadzēja izvēlēties mierīgus, stiprus, kas vienādi vilktu.
Mūsu mājās kulšana ilga apmēram pusotras dienas. Tā arī pārējiem kaimiņiem, jo visiem bija ap 10 hektāriem zemes.
Kulšanas talkā viena no svarīgākajām daļām bija mielasts, kam jau laikus gatavojās. Vajadzēja arī mājās veikt ģenerālo tīrīšanu, jo kaimiņu acis bija ļoti redzīgas (kur nu vēl, ja mājās aug divas meitas)! Brokastīm un launagam cepām pīrāgus, plātsmaizes. Pusdienām un vakariņām nežēloja neko: kāva kādu mājlopu, veda no pilsētas desas un siļķes, vārīja kāpostus, gatavoja salātus, saldos ēdienus, vakarā bija arī alus. Sedzām baltus galdautus, ziedi uz galda arī piederējās (tā mums mācīja mazpulkā).
Kulšanas laikā neiztrūka balle, saukta par mašīnballi. Ne jau visās mājās, bet tur, kur bija jaunieši, vieta, kur dejot, un mūzika (lai gan dejoja arī vecie). Tādas mājas bija “Kratkalni”, tur bija divi dēli (Namnieki) un patafons; viņi gan nebija skopi un aizdeva savu mūzikas aparātu arī citām mājām. Otras mājas bija “Pūpoli”, kur spēlēja gramofonu. Nevarēja jau katru vakaru ballēties, jo kas tad otrā rītā būtu strādājis! Dampja svilpe sauca jau mazā gaismiņā.
Pēc darba bijām ļoti piekusuši, bet gribējās padejot, paklausīties mūziku (varēja atkal iemācīties jaunas dziesmas). Upē nomazgājāmies, izdauzījām ar akotiem pieķērušās čības, kas līdzinājās ezim, un palikām uz balli. Ir prieks, ka gadiem cauri skan mūsu bērnības un jaunības dziesmas. Cilvēks jau nedrīkst atmiņas, pagātni pazaudēt.
Kad kuļmašīnu veda prom, mēs to pušķojām ar rudens ziediem. Tā bija kā pateicība par labu darbu, varbūt arī gribējām palielīties, cik mūsu dārzā skaistas puķes.
Linu plūkšana
“Ziedoņos” audzēja arī linus. Skaists gan tas linu lauciņš bija ziedēšanas laikā – viļņojās kā jūra. Nemaz nebrīnos, ka Raimonds Pauls ar Alfrēdu Krūkli varēja tik jauku dziesmu sacerēt! Tomēr ātri vien zilos linu ziedus nomainīja apaļas, brūnas podziņas – lini gatavojās. Tad nu bija jātaisās uz linu plūkšanu.
Linus rāva ar visu sakni un sēja mazos kūlīšos. Vispirms nocirta pogaļas. Kaimiņos bija neliels dīķis, tur tad aizveda kūlīšus un kā siļķes mucā salika ūdenī. Virsū uzlika dēļus un akmeņus slogam. Vēlāk dīķis ļoti smirdēja – to sauca par linu mārku.
Kad lini bija izmērcēti, tos izvilka no ūdens, attina kūlīšus, izklāja saulītē žāvēt. Tur vajadzēja siltu laiku. Linus grozīja un, kad tie bija izžuvuši, veda uz speciālām ierīcēm, ar kurām tos mīstīja (salauza stiebrus). Pēc mīstīšanas linus sukāja, lai atbrīvotos no spaļiem (salauztiem stiebriem), un tad jau arī linu šķiedra bija iegūta.
No liniem gatavoja pastalu auklas, vija striķus, vērpa diegus. Tā kā mums mājās bija stelles, māte mūs ar māsu arī iemācīja aust. Audām lupatu deķus (segas), palagus, dvieļus. Metus aušanai gan pirkām veikalā.
Ar baltu lakatiņu mēslu talkā
Vēl smags darbs bija mēslu talkas. Toreiz gandrīz visās saimniecībās bija dziļās kūtis – no tām mēslus pa ziemu neizveda, bet gan atstāja pakaišiem. Lopiem kopā ar sienu deva gan vasarāju, gan ziemāju salmus. Ko lopi neizēda, to pakaisīja kūtī. Tādējādi kūtī ziemā lopiem bija ļoti silti.
Mēslu izvešana no kūts bija grūts, taču nepieciešams darbs. Iebrauca zirgu ar ratiem kūtī (durvis bija divviru), un tad no cūku un aitu aizgaldiem bija jāceļ ārā mēsli. Ja aizgaldi bija neizjaucami, darbs likās divtik grūts. Mēslus tad vajadzēja dabūt pāri augstajām aizgalda sienām. Gada laikā mēslu kārta sakrājās vairāk nekā metru bieza. Mēslu talkā nāca palīgā vectēvs. Viņš ņēmās ar zirgiem, un tad nu tā vešana gāja raitāk.
Kamēr māte gatavoja pusdienas, mēs ar māsiņu Skaidrīti, vecmāmiņu un mātes māsu Almas tanti ārdījām uz lauka atvestos mēslus. No vezumiem bija izmestas lielas pikas, kas mums bija jāizārda tā, lai tīrums būtu vienmērīgi noklāts. Mēslus ārdījām ar mazām dakšiņām, ko mūsu pusē sauca par sekumiem.
Mēslu talkā vecāmāte bija ģērbusies gaiši – gaišs priekšauts un balts lakatiņš. Arī mums lika apsiet baltas galvas. Pie tāda netīra darba?! Bet vecāmāte teica, ka tā kaimiņi labāk mūs ieraudzīšot… Tur bija sava lepnība: ā, redz, “Ziedoņos” jau mēslu talka! Mēslus vešana parasti notika augustā, kad labība jau nopļauta.
Lielākā peļņa – no cukurbietēm
“Ziedoņu” laukos apmēram divu hektāru platībā sēja cukurbietes, kas bija galvenais peļņas avots. Bietes sēja tik daudz, lai paši tās varētu apkopt un nebūtu jāalgo ravētāji. Kamēr mēs, bērni, pieaugām, rudeņos gan ņēma kādu strādnieku, kas palīdzētu noņemt ražu. Mēs vēl to nespējām. Tādu, kas nāca rudens darbu meklējumos, tolaik netrūka. Jelgavā bija tādas “biržas”, kur varēja nolīgt strādniekus. Tas notika apmēram tāpat, kā rāda pēc Rūdolfa Blaumaņa novelēm veidotajā Rīgas Kinostudijas filmā “Salna pavasarī”, kas gan stāsta par Latviju 19. gadsimta beigās.
Strādniekiem bija jādod ēst, arī naktsmājas un par darbu jāmaksā. Viņi gribēja dienas maksu, tomēr mēs noteicām algu pēc padarītā. Atceros, ka mūsu vienā istabā sanesa salmus un tajos uztaisīja guļvietas. Toreiz jau bija daudz lupatu deķu (segu), ko pašas bijām izaudušas. Tos uzklāja uz salmiem, tad klāja pārējās gultas drēbes. Visi jutās ļoti apmierināti.
Kad bijām mazliet paaugušies, paši tikām galā vismaz ar cukurbiešu retināšanu un ravēšanu. Mātei jau mājās pietika darba, un mēs nemaz nevēlējāmies, ka viņa nāk strādāt uz lauka. Lūdzām māti, lai mūs no rīta agrāk pieceļ. Toreiz vasaras turējās karstas un dienas vidū bija grūti ravēt. Gandrīz katru rītu memmīti “piekrāpām”. Kurš no bērniem pamodās pirmais, tas uzcēla pārējos. Tad visi klusi kāpām pa logu ārā un uz biešu lauku prom. Māte, gribēdama mūs pažēlot, nenāca modināt tik agri, kā vakarā solīja. Taču, kad atnāca, redzēja – gultas tukšas! Un mums laukā pāris vagas jau noretinātas.
Karstajā laikā mēs drīkstējām iet dienvidū, taču gulēt nekad negājām. Uzpasējām lopus, devāmies uz Vircavas upīti peldēties – tā bija tik tuvu kā ar roku aizsniedzama. Dažreiz peldēties nāca arī vecāki. Skaidrīte atcerējās, kā tētis peldējies, bet viņa tam sēdējusi mugurā. Lasījām grāmatas, strādājām rokdarbus, bet nekad pie mājas neskraidījām, nebļaustījāmies, jo zinājām, ka vecāki dienvidū atpūšas.Bija jau visādi rudeņi. Gadījās, ka līst, bet bietes jāgriež. Cēlām laukā pie biešu čupām “būdiņas”. To darīja tā: iesita mietus, pāri pārlika brezentu vai maisus (tādas polietilēna plēves kā šodien nebija).
Pa dubļaino, pielijušo lauku zirgs vilka smagos ratus. Daudzreiz tos visi stūmām, lai palīdzētu zirdziņam tikt uz ceļa.
Citreiz arī darba dienās, kad pārnācām no skolas, griezām sarautās bietes un krāvām ratos. Ratiem bija uztaisītas augstas malas (kulbas), lai varētu sakraut vairāk. Vakarā bietes vēlreiz sakrāva vezumos, lai agri rītā varētu vest nodot cukurfabrikai.
Parasti kāds no bērniem brauca uz cukurfabriku tēvam līdzi. Tad ar vienu zirgu brauca tēvs, bet ar otru mazā māsa, kas vēl skolā negāja. Gar šosejas malām ceļā uz pilsētu stāvēja uzpircēji, kas centās uzpirkt bietes lētāk, nekā tās varēja pārdot cukurfabrikā. Taču gadījās arī tā, ka fabrikā bietes vispār nepieņēma. Līdzīgi bija ar putniem un teļiem. Uz tirgu vedām arī dārzeņus, pienu, krējumu, olas. Vēl pilsētā pārdeva labību.
Naudu par bietēm fabrika nemaksāja nodošanas reizē, bet vēlāk, un tēvam tad bija jābrauc tai pakaļ. Atceros, vienu gadu, kad bija jau izrakts grāvis gar ceļa malu, jau krēsloja, bet tēva vēl nebija mājās. Skrējām pa šo grāvi līdz muižas ceļam tēvam pretī. Cik reižu pa to nebija skriets!… Te pēkšņi dzirdam: brauc! Taču tas nebija mūsu tēvs, bet gan kaimiņš – vecais Andrējevs Pēteris (mātes māsas Almas vīra tēvs, saucām viņu par Andrēju). Noslēpāmies dziļāk grāvī, krēsla, viņš mūs neredz. Un tad izdzirdējām, ka Andrējs viens pats kaut ko runā. Sapratām – atkal ir iedzēris. Tad viņš apturēja zirgu, piecēlās kājās un, izstiepis roku uz mūsu mājas pusi, teica: “Vili, es tevi svētīju, jo tu esi tāds kā neviens!” Toreiz mēs to svētīšanu nesapratām. Saprašana nāca vēlāk – mūsu tēvs nebija dzērājs, toties bija izpalīdzīgs, taisnīgs, priekšzīmīgs vīrs un arī tēvs. Vēlāk tovakar brauca arī tēvs. Viņš pārveda naudu, cukuru un arī cieto cukuru (par bietēm fabrika maksāja ne vien naudā, bet arī graudā. Cietais cukurs bija krāsains, arī balts, turklāt dažādas formas. Mums ļāva vārīt konfektes – “bullīšus”, kā tās saucām. “Esat godam nopelnījuši,” teica vecāki.
Par biešu naudiņu mūs visus apģērba, lai varētu iet skolā. Kad mēs, bērni, bijām apģērbti, diez vai vecākiem no šīs naudas kas atlika. Lauksaimniecības produktu, īpaši cukurbiešu, tirdzniecība bija galvenais ienākums saimniecībai. Vajadzēja pirkt arī lauksaimniecības tehniku – pļaujmašīnu un zirga grābekli.
Čūskas uzbrukums mazākajiem
Mežs “Ziedoņiem” bija tuvu – turpat pāri Vircavas upītei, un “Kūlu” vai “Muižzemnieku” mežā iekšā! Turp bieži gājām ar vecomāti, Almas tanti un mammu. Sevišķi veikla melleņu lasītāja bija Almas tante, bet pieaugot es mierīgi ar viņu varēju sacensties.
Reiz, kad vēl bijām diezgan mazi, aizgājām mellenēs tikai mēs, četri bērni. Māsai bija tikai kādi pieci gadi. Skaidrīte ar Daili palika uz meža ceļa, lasīja, ēda ogas un pienesa mums ar Arvīdu groziņus, kur izbērām krūzītēs salasīto. Te nu vienā mirklī dzirdam, ka mūsu mazie kliedz. Skrien pie mums pa ceļu, un čūska, galvu pacēlusi, lien viņiem pakaļ. Tādus brīnumus savā mūžā vairs neesmu redzējusi. Daudz vēl sēņojām, gājām meža zemenēs, avenēs, bet vairs nekādas briesmas nepiedzīvojām.
Dziesmas un stāsti
No agras bērnības atceros, kā māte mums dziedāja. No sākuma tās bija vairāk tautas dziesmas, bet vēlāk visvisādas – ziņģes par vecu mīlestību, joku dziesmas, karavīru un revolucionāru dziesmas, kas ulmaņlaikā skaitījās nevēlamas un pat aizliegtas. Dziedājām, dažādus darbus darot, gan laukā, gan istabā. Mammīte dzied, un arī mēs ātri iemācāmies un dziedam līdzi. Arī vecmāmiņa mācēja dziedāt. Viņa vienmēr prasīja, lai dziedam uz balsīm. Tad dziedāja līdzi arī vecaistēvs.
Kamēr bijām mazi, māmiņa mums stāstīja nostāstus un lasīja pasakas. Arī vēlāk, kad jau iemācījāmies lasīt, labprāt klausījāmies, kā māmiņa lasa, un tāpēc strādājām viņas vietā, lai tikai viņa lasītu. Viņa prata lasīt tā skaisti, izteiksmīgi. Mums ļoti patika garā pasaka par grāfieni Genovēvu un Aleksandra Dimā piedzīvojumu romāns “Grāfs Monte Kristo”.
Bērnībā un jaunībā mēs ar māsu mēdzām vakaros dziedāt. Man liekas, ka Vircavā tas bija raksturīgi: kad sāk krēslot, mums kā lakstīgalām un citiem nakts putniem paveras balsis. Sākumā dziedājām tikai prieka pēc, bet vēlāk, kad kaimiņi mūs paslavēja, teikdami arī, ka nevar aiziet gulēt, iekams neesam beigušas dziedāt, sākām viņus kaitināt. Bija vakari, kad uzrāpāmies “ķīķerī” (skatu tornī), kas atradās pie mūsu robežas, tad pa trepēm uzkāpām uz jumta un tik skaļi dziedājām, ka varēja dzirdēt līdz pašai Vircavai.
Kapusvētkos neviens nebija mājās sēdētājs
Svarīga diena bija kapusvētki. Mūsu dzimtai tie saistās ar Bērzukroga kapiem, kas atrodas pāris kilometru no “Ziedoņiem”, taču Jaunsvirlaukas pagastā. Bērnus jau iepriekšējā dienā vai svētku rītā aizsūtīja sakopt kapus. Nesām no meža smiltis un izklājām kapam apkārt jurģīņu (dāliju) galviņas. Toreiz tas bija modē. Mums likās jocīgi, ka jāsakopj tikai viens vectētiņa kaps (tēva tēvu Dāvi Eidemani pat redzējuši nebijām). Citiem tik daudz skaistu kapu, bet mums tikai viens! Vai tad sapratām, cik laimīgi esam… ka tikai viens?!
Kapusvētkos neviens nebija mājās sēdētājs. No apkārtējām mājām bariņiem vien ar ziediem rokās kaimiņi devās uz kapsētu. Labi tas ir rādīts filmā “Aktrise Ragārēs” (pēc Ilzes Kalnāres romāna). Tuvojoties kapusvētkiem, māte mums centās nopirkt jaunas kleitiņas. Atceros, man patika “grietiņkleitas”– tās bija košas, puķainas vai pumpainas katūna kleitiņas īsām pievilktām rokām un svārkiem. Modē bija arī priekšautiņi, balti līdz vidum, izšūti ziedu rakstiem vai tautas dziesmiņas rindām. Skaists izskatījās balsts priekšautiņš ar spārniņiem, iešūtām mežģīnēm, spicītēm uz košas krāsas kleitiņas.
Kapusvētki bija tā vieta, kur satiekas kaimiņš ar kaimiņu, draugs ar draugu, rads ar radu. Katrs uzskatīja par pienākumu būt kopā ar saviem mīļajiem aizgājējiem svētkos. Pie kapiem stāvēja daudzi pajūgi, tie bija atbraukuši no tālākām vietām.
Vecais kapusargs Kokālis bija īsts saimnieks. Viņš sasprauda no bērziņiem “būdiņu” (kanceli), tanī bija paaugstinājums, plauktiņš, kur nolikt Bībeli, dziesmu grāmatu. Mācītājs nestāvēja kailā pleķī kā tagad. Kad jau nācu lielāka, novēroju, ka meitas, kas bija precību gados, drūzmējas tuvāk “kancelei”. Bija pašas uzmanības! Skaļi dziedāja un nenovērsa acis no mācītāja. Ļaudis mēļoja, ka mācītājs mēdzot pa kapusvētkiem novērot kādu daiļavu, pie kuras tad braucot pusdienot, papriecāties. Tādas runas gāja tikai par vienu mācītāju – Forstmani, kurš bija puiša cilvēks. Par viņu vēl bija tāds teiciens: “Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem!” Šķiet, slaveno teicienu par neskatīšanos uz darbiem un klausīšanos vārdos tolaik gados jaunais mācītājs Kārlis Forstmanis (1916–?) varēja būt “aizlienējis” no slavenā Sv.Annas baznīcas mācītāja Morica Konrādija (1821–1904), kas bija populārs arī starp vircavniekiem. Konrādijs šo teicienu piesaucis brīdī, kad viņam dievkalpojuma laikā no kabatas izbirušas spēļu kārtis.
Zaļumballēs dejoja jauni un veci
Zaļumballes notika Vircavas parkā. Tajās spēlēja pūtēju orķestris. Cik atceros, Vircavā pašiem tāds bija. Spēlēja Sīmanis no “Ceriņiem” (kundze vienmēr sēdēja un klausījās), kā arī Gulbis. Ļaudis uz zaļumballi devās kājām, ar riteņiem un zirgiem. Atceros, kā uz balli savu vienīgo meitu atveda Eihmanis no “Airītēm”. Bija stalts zirgs un federu rati. Pats Eihmanis bija formā (šķiet, policijas vai armijas), līdzi meita Aina un kundze. Meitai bija zila samta cepurīte ar dzeltenu šņorīti. Tā esot Jelgavas skolas formas cepure. Viņa negāja tādā prastā lauku skolā kā mēs. Toreiz Vircavā bija daudz lielsaimnieku (vecsaimnieku), tiem – daudz puišu un meitu. Tie visi bija atbraukuši lielāko tiesu ar riteņiem un ne ar ko neatšķīrās no saviem saimniekiem. Ja saimnieki bija labi, arī puiši un meitas dzīvoja labi. Bet Eihmaņu Ainiņa tā arī nosēdēja visu vakaru starp iedomīgajiem vecākiem, gaidīdama savu princi.
Zaļumballēs dejoja gan jauni, gan veci. Pat vecās tantiņas sēdēja, klausījās saldsērīgo mūziku, kavējās atmiņās un baudīja smaržīgo romantisko nakti. Mūzika skanēja līdz saullēktam, bet mums tēvs bija piekodinājis nepalikt ballēs līdz beigām: “Nepalieciet, kamēr slauka!” Un nedomājiet, ja balle svētdienā, pirmdien varēsiet gulēt! Bija jāceļas parastā laikā un jāstrādā. Ja laikus nepārnāci, tad cēla vēl agrāk.
Turpinājums nākamajā numurā
Precizējums
4. aprīlī “Zeme, kam vajag stipru ļaužu” 1. turpinājumā 19. lappusē ievietotās fotogrāfijas parakstā jābūt: Jānis Gulbis ar mazdēlu Miervaldi Saulceru labības druvā 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē.
