Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu (iepriekš 28. marta, 4., 11., 18., 28. aprīļa un 2. maija numurā).
Tēvs akordeonu pret meitu nemainīja
Visvairāk manī bija ieskatījies kāds kapteinis Vadims Bogoslovskis. Garš jauneklis, es viņam biju varbūt tikai līdz padusēm. Viņš mūsu mājās nodzīvoja vairāk nekā mēnesi. Kad Vircavā bija balle, mēs ar māsu uz to aizgājām. Vadims pārbraucis jautājis tēvam, kur meitenes. Tēvs pateicis, un Vadims brauca mums pakaļ. Viņš nemācēja dejot, tāpēc uz ballēm negribēja iet. Mēs ar māsu Vircavā Vadima ierašanos pamanījām un noslēpāmies. No rīta šis mūs klaušināja, kur esam bijušas.
Vēl trakāks joks bija, kad ar māsu aizbraucām uz kino. Pirms Vadima mūsmājās dzīvoja pulkvedis mūsu tēva gados. Kad viņš pārcēlās uz kaimiņiem, arī tad vecākus apciemoja. Vienu dienu atbrauca, lai pateiktu, ka pāri upei – Muižzemnieku mežā –, būs kino. Lūdza, lai mūs abas ar māsu palaiž, ratus atsūtīšot pakaļ. Nezinu, kā, bet tēvs piekrita. Vakarā tiešām atbrauca federrati. Meža mala bija pilna zaldātiem. Vecais pulkvedis ieveda mūs savā istabā, cienāja ar cukurgraudiem. Tur bija arī jaunas meitenes, tās uz mums skatījās, laikam nodomāja, ka esam labās. Pēc izrādes atkal aizveda mājās. Bet Vadims, dabūjis zināt, ka esam mežā uz kino, trakoja. Kā tēvs mūs varējis laist, vai nezinot, kādi ir zaldāti!
Vadims bija jauks cilvēks, uzaudzis Maskavā bērnunamā. Labi runāja vāciski, nepīpoja, nedzēra. Kad viņš aizbrauca no “Ziedoņiem”, es biju skolā Jelgavā. Uz šķiršanos Vadims bija man atvedis jaunu akordeonu. Tēvs to neņēma, mātei teicis: „Kā lai es to ņemu, vēl domās, ka meitu došu pretī.” Pirms tam no izpostītās Jelgavas Vadims bija atvedis vecu flīģeli. Viņš zināja, ka māku spēlēt. Kādu brīdi flīģelis bija aizvests uz Jauno muižu – “Šalkām”, kur rīkoja balles. “Ziedoņos” flīģelis glabājās vēl vairākus gadus. Vadims man ilgi rakstīja vēstules. Māte manā vietā atbildēja. Viņa labi saprata krieviski, bet es pat nezinu, kas tajās vēstulēs bija rakstīts. Vēlāk tēvs teica, ka ar Vadimu kaut kas nelabs noticis, citādi viņš pēc kara būtu atbraucis ciemos.
Otrs trakais mīlētājs bija ukrainis Pavļiks. Jauns un straujš. Īsti nezinu, ko viņš armijā darīja – bija komsorgs vai denčiks. Tas bija precētājs uz līdzenas vietas. Mūs nekas nesaistīja, taču, projām braucot, Pavļiks izlūdzās manu fotogrāfiju un solījās rakstīt. Viņam bija skaists rokraksts, un uz garajām mīlestības vēstulēm māte atbildēja. Vēlāk, kad jau biju precējusies un Pavļiks arī, viņš man turpināja rakstīt, abi ar sievu savās vēstulēs un apsveikumos vienmēr lika sveicināt manu vīru. Sarakste turpinājās daudzus gadus. Par sava vīra Viļa Kasparinska aiziešanu aizsaulē es Pavļikam paziņoju tikai kādus četrus gadus pēc viņa nāves, kas bija 1986. gadā. Vēl pēc pāris gadiem, deviņdesmito sākumā, vienā ziemas vakarā Pavļiks ieradās pie manis. Stāstīja, ka ar trešo sievu izšķīries, un izskatījās, ka taisās pie manis palikt. Viņš brīnījās, ka es Viļa vietā neesmu sameklējusi sev jaunu dzīves draugu. Tad es skaidroju, ka man tādas mīlestības vairs nevajag. Mana mīlestība guļ kapsētā, bet ir daudzi citi, ko mīlēt, – bērni un mazbērni. Labi, ka tajā vakarā atbrauca meita Intiņa un cepām pīrāgus, lai no rīta dotos pie radiem uz Enguri. Es viņam sameloju, ka braucu ne tikai uz Enguri, bet pēc tam uzreiz tālāk uz Vāciju pie brāļa. Tā nu Pavļikam nekas cits neatlika, kā doties projām. Viņš lūdza, lai aizdodu naudu ceļam uz Lietuvu pie māsīcas. Varbūt tā arī bija tāda pati māsīca kā es? Tā viņš aizbrauca lietuviešu māsīcu meklēt un pazuda ar visu naudu. Izskatījās, ka Pavļiks, savu laimi meklēdams, bija no ceļa nomaldījies. Man jau viņš neko nenozīmēja, varbūt tikai atmiņas no jaunības un kara dienām.
Vēl no tā sauktajiem frontes draugiem man bija „pielūdzējs” kurpnieks Boriss. Viņš man uzšuva labus kirzas zābakus. Boriss neslēpa nodomu pēc kara palikt Latvijā, bet es ātri tiku no viņa vaļā. Divi tādi frontinieki (varbūt arī vairāk) Vircavā dabūja sievas.
Nedrošais pēckara laiks
Kara beigas sagaidījām Jelgavā. Krišjāņa Barona ielā mana klasesbiedrene Ella Dāvida no 1940. gada bija izdevusi istabiņu, kurā mēs dzīvojām četri: Mirdza Kaušele (mammas brāļa Alfrēda audžumeita), brālis Kārlis, ko saucām par Dailoni, kaimiņš no Vircavas pagasta Oļģerts Kasparinskis un es. 1945. gada 9. maijā mūs pārbiedēja šāviņu trokšņi. Vai tiešām Jelgavā atkal sāk karot? Kad izgājām laukā, ieraudzījām, ka apkārt mājai un arī sētā bija sapulcējušies karavīri, apskāvās, raudāja un šāva gaisā! “Miers! Miers!” visur gavilēja. Lai nu kas uzvarēja, bet, paldies Dievam, karš beidzies! Vismaz tie, kas nekrita karalaukā, nu pārnāks mājās. Bet nē! Vēl tik daudzi gāja bojā mīnu laukos, meža tīrīšanās un apcietinājumā kā karagūstekņi.
Arī pēckara gadi nebija mierīgs un drošs laiks. Reiz kādā rudens vai ziemas vakarā ar māsīcu Mirdzu no skolas Jelgavā grasījāmies doties mājās uz Vircavu. Mūs piedāvājās aizvest kāds krievu virsnieks, kurš kopā ar šoferi brauca smagajā mašīnā. Labi, lai notiek! Es sēdēju viņam blakus, bet Mirdza piekrita braukt kravas nodalījumā. Sākumā viss bija labi, bet, kad izbraucām no Jelgavas, viņš mēģināja man uzmākties. Redzot, ka turos pretī, palika nikns un sāka lamāties: “Tu mani neatturēsi, ja vajadzēs – nošaušu kā suni!” Redzēju, ka briesmas neizbēgamas. Bija jau tumšs, sniegs, vētra. Sāku virsniekam pretoties, šoferis atkal piebremzēja, atkal lamas. Beidzot saņēmu visus spēkus un kādā bremzēšanas momentā spēcīgi ielikos durvīs – tās atvērās, un es izkritu laukā. Nu tik bēgt! Arī virsnieks iztenterēja no mašīnas un kliedza: “Stāvi!” Es jau pāri grāvim mežā, kad viņš sāka šaut un atkal kliegt: “Stāvi!” Skrienu pa mežu, dzirdu šāvienus… Esmu diezgan dziļi mežā, šaušana norimst, bet joprojām skaļi runā pie mašīnas. Šausmas! Vai dzērājs pavēlēs visiem mani meklēt? Eju vēl dziļāk mežā. Pēc laba laika mašīna sāk braukt. Paldies Dievam, esmu glābta! Mirdza pa to bremzēšanas laiku bija izkļuvusi no mašīnas, skrējusi uz mājām, bet līdz tām kādi septiņi kilometri.
Kad mašīna jau bija aizbraukusi, es iznācu uz šosejas un skriešus skrēju uz mājām. Saucu: “Mirdza! Mirdza!” Es jau nezināju, ka viņa no mašīnas bija izkļuvusi! Negāju mājās, bet vispirms uz vectēva māju, kur dzīvoja Mirdza. Izrādījās, ka viņa jau bija tur. Sacēlusi visus kājās, un pulkvedis ar dažiem karavīriem, kas toreiz pie viņiem dzīvoja, jau darbināja mašīnu, lai dotos mani meklēt. Bet pēdējā brīdī es ierados sveika un vesela. Visi bijām laimīgi. Mans sargeņģelis mani bija pasargājis.
Dakteris Čakste paskatījās acīs
Kad Krišjāņa Barona ielas dzīvokļa istabiņas izdevēja Ella apprecējās, pārējiem vajadzēja meklēt dzīvokli citur. Mūsu bērnības draudzene Ilda bija precējusies ar mana vecākā brāļa Arvīda skolasbiedru Miermīli. Viņa mātei Jelgavā, Sarkanarmijas (Dambja) ielā, bija māja. Tur mums atvēlēja vienu istabu. Tā nu brālis Dailonis (Kārlis), jaunākā māsa Skaidrīte (viņa atnāca mācīties uz Jelgavas Pedagoģisko skolu) un es tur apmetāmies. Oļģerts bija dabūjis īres dzīvokli Kungu ielā, bet māsīca Mirdza traģiski gāja bojā.
Mirdzas nāve bija briesmīga, to es atceros visu mūžu. Tuvojās 1944./1945. gadu mija. Draudzene man šuva kleitu, un tādēļ bija norunāts, ka vienu vakaru pārbraukšu mājās. Mirdza mani vienu nelaida. Arī viņa gribot mājās, kas bija netālu kaimiņos. Kad nācām pa Jaunās muižas ceļu, kaut kur mūsu pusē gaudoja suņi. Mirdza teica: “Kas tad nu! Atkal kāds mirs!”
Nākamajā rītā mājas zaldāti aizveda mūs uz Jelgavu. Gājām no dzīvokļa uz Annas baznīcas pusi, kur satikām māsas Zakevicas. Laima bija manā klasē, bet Rasma – Mirdzas. Tā nu pa pārim gājām. Lielās ielas krustojumā mēs ar Laimu šķērsojām ielu. Pēkšņi kliedziens! Paskatījāmies atpakaļ – Mirdza guļ uz ielas! Vēlāk Rasma stāstīja, ka abas no vienas puses tālumā ieraudzījušas mašīnu, bet uz otru pusi, no kuras nākošā smagā mašīna, kas veda zaldātus, bija ļoti tuvu, viņas paskatījušās pēdējā brīdī. Rasma paspējusi palēkt atpakaļ, bet Mirdza – nē. Pieskrēju klāt, mašīnas borts bija ķēris galvu, pa muti un degunu nāca asinis. Vainīgā mašīna apstājās. Neatceros, kā tiku augšā kravas kastē, bet zaldāti mašīnā uzcēla Mirdzu. Es turēju Mirdzu pusguļus uz rokām. Nē, nē, tikai nemirsti! Mūs aizveda uz veco slimnīcu. Koridori un trepes bija pilnas ar cilvēkiem. Nāca dakteris Čakste un, paskatījies acīs, teica: “Tur vairs nekas nepalīdz!” Jā, tagad es sapratu: brīdī, kad Mirdza ceļā pāris reizes viegli noraustījās, viņa nomira. Tagad tas briesmīgākais – kā paziņot mātei? Šo grūto darbu uzņēmās Dailonis.
Mirdza bija ļoti jauka meitene. Viņas māte teica, ka piedzimusi ar zobiem. Ļoti agri iemācījusies lasīt, jau maza izlasījusi daudz grāmatu. Mirdza vairāk bija māsas Skaidrītes draudzene. Viņai bija plaša iztēle un fantāzija. Mirdza arī stāstīja par savām iepriekšējām dzīvēm – it kā jau reiz būtu šai pasaulē dzīvojusi. Lai gan viņa bija mana krusttēva Alfrēda audžumeita, mēs viņu saucām par māsīcu.
Vakarskolas pirmais izlaidums
Sarkanarmijas ielas mājā draudzenes Ildas vīra ģimene, kurā bija vēl vīramāte, vecmāmiņa un vīra māsa, pret mums izturējās iejūtīgi. Paši bija “sašaurinājušies”, lai tikai mums palīdzētu. Mūsu istabā bija čuguna krāsniņa, uz kuras gatavojām ēst.
Ar ēšanu jau tā grūtāk gāja. Laukos arī nekādas bagātības nebija. Labi, ka vēl kartupeļi, biešu sīrups un graudi, no kā maizīti izcept. Kara laikā nācās šķirties no lopiem – tos gan nozaga, gan labprātīgi atdevām. Bija arī produkti uz kartītēm. Ilgi vajadzēja stāvēt rindā, lai ko dabūtu. Nostāvi vairākas stundas, bet, kad esi veikalā, prece jau beigusies. Labi, ka mūsu vecāki tik augstu vērtēja izglītību, no daudz kā atteicās, lai tikai mēs varētu mācīties.
1945. gada rudenī pārgāju uz vakarskolu – Jelgavas pilsētas pieaugušo vidusskolu. Nevarēju dienas skolā ar visu tikt galā – lauki, mūzikas skola. Tajā pašā rudenī iestājos Jelgavas Mūzikas vidusskolā (tā tika izveidota no Jelgavas Tautas konservatorijas, ko Jēkabs Mediņš dibināja 1921. gadā – red.). Vakarskolas pēdējā klasē bijām maz skolēnu, tā ka jāmācās bija cītīgi – visus katru vakaru varēja izkontrolēt. Mums bija brīnišķīgi skolotāji – klases audzinātājs Kārlis Gotfrīds, direktors Salmiņš. Arī klases kolektīvs bija saliedēts un draudzīgs, te ieguvu labu draugu Leonu.
Klases audzinātājam Gotfrīdam bija spējas zīlēt pēc rokas līnijām, un viņš arī mums, skolēniem, kādā vakarā pazīlēja. Visi sēdējām pie liela galda (solu mums nebija), novilkām lejā vienīgo lampu, un viņš zīlēja. Neko vairs neatceros, jo tādus pareģojumus neuzņēmu nopietni. Tikai vēlāk atminējos, ka viņš teica: „Tev no ūdens gan vajadzētu uzmanīties!”
Skolotājs Gotfrīds pasniedza matemātiku. Šajā priekšmetā viņš bija ļoti apdāvināts – viegli atrisināja pat ļoti grūtus uzdevumus. Ja kāds vērsās pie skolotāja pēc palīdzības, viņš nekad to neliedza, tikai skumji nosmējās, sakot, ka nav jau diplomēts matemātiķis. Kaut kāda iemesla dēļ viņš augstskolu nebija pabeidzis.
Vakarskolu beidzām 1946. gada rudenī. Bijām skolas pirmais izlaidums. Vasarā atkal atgriezos “Ziedoņos”, Leons – Līvbērzē. Bet tas nenozīmē, ka vairs nesatikāmies. Reizēm aizgājām uz kādu deju vakaru vai teātri. Rudenī Leons iestājās Rīgas Pedagoģiskā institūta Ģeogrāfijas fakultātē. Tai pašā laikā man taisījās draugs no mūzikas skolas – Jēkabs. Viņš mācījās pūtējos. Es nekādu draudzību ar Jēkabu neuzsāku, bet viņš mani vajāja ik uz soļa.
Vēlā rudenī parādījās trešais pielūdzējs – Vilis Kasparinskis no kaimiņu mājām “Oliņiem”. Viņš tā nevainīgi nāca kopā ar savu brāli Oļģertu pie mums ciemos. Kādreiz arī Leons, no Rīgas braucot, mūs apciemoja. Tad es redzēju, ka Vilim tas nepatika. Bet nevarēju jau iedomāties, ka Vilis nāk ciemos manis dēļ. Vēlāk tieši Viļa dēļ mana draudzība ar Leonu izjuka. Leons bija ļoti jauks, gudrs jauneklis. Negribējās ievilkt viņu savos tīklos, jo viņš bija trīs gadus par mani jaunāks. Es Leonam liku saprast, ka starp mums var būt tikai draudzība, ka viņam jāmācās un jāatrod sev piemērota meitene. Tā Leons sāka braukt pie manis retāk, un es nezinu, kurš kuru īsti atstāja.
Mežotnes Lauksaimniecības skolā
No Viļa man vispār bija bail, bet varbūt tās tomēr bija citas sajūtas… Bijām taču pazīstami no bērnības. Viņa vecāku mājas “Oliņi” atradās kaimiņos. Visus skolas gadus bijām gājuši reizē uz skolu. Viņš bija mana vecākā brāļa Arvīda klasē. Bet vai tad toreiz Vilis mani maz ievēroja? Reiz, kad gājām pa noplūdušu, aizsalušu pļavu slidinādamies uz skolu, viņš aizlika man kāju priekšā, un es kritu. Tad jau viņš mani žēloja.
Pēc Vircavas skolas beigšanas Vilis aizgāja mācīties uz Mežotnes Lauksaimniecības skolu un arī vasarās maz parādījās mājās, jo bija praksē kādā lielsaimniecībā. Mežotnē Vilis bija cītīgi piedalījies pašdarbībā – spēlējis teātri, visus gadus pūtis trompeti skolas orķestrī. Sportojis. Bijuši labi panākumi kārtslēkšanā. Ziemā uz aizsalušās Lielupes skolas puiši spēlējuši hokeju. Vilim kārtslēkšana slikti beidzās. Kādā reizē kārts pārlūzusi un iedūrusies ribās. Pēc tam viņš vairāk nelēca. Vēlāk pārslimoja bērnu trieku. Un no sportošanas vajadzēja atteikties pavisam.
Tad Vilis aizrāvies ar muzicēšanu, vienu otru reizi pat pārlieku aizrāvies. Spēlējuši zaļumballēs. Reiz sadraudzējušies ar čigāniem. Aizgājuši tiem līdzi, ēduši desiņas, dzēruši alu… Otrā rītā nav varējuši skolā ierasties. Pie izstrādātajiem pekstiņiem vēl pieder tāds, ka kādu vakaru, kopmītnē spēlējot kārtis, nodomājuši, ka labi būtu iedzert. Viļa klasē mācījies mācītāja dēls. Tas arī atnesis baznīcas vīnu. No rīta tēvs iet uz baznīcu, jādod dievgaldniekiem vīns, bet vīna vairs nav. Vienreiz skolas direktors zēnus nepatiesi apvainojis, ka uzlikuši mērķi uz bišu stropa un šāvuši. Tā tomēr nav bijis. Taču fakts, ka bez atļaujas braukuši uz tuvējo Kaucmindes skolu pie draudzenēm, apstiprinājās. Skolas vadības vecākiem sūtītās vēstules zēni pastā novākuši, tomēr viena bija sasniegusi Viļa vecākus. Vilis toreiz bijis mājā. Tēvs aicināts ierasties skolā. Tā kā vienīgo autobusu viņi toreiz nokavēja, gabalu no Vircavas uz Mežotni (savus divdesmit kilometrus) dabūjuši iet kājām. Tad nu pārrunas ar skolas direktoru bijušas tik garas, ka pieticis visam mūžam. Vilim gan visi grēki tika piedoti, jo mācībās viņš bijis viens no labākajiem.
Lielākais trieciens Mežotnes skolas laikā Vilim bija biedru apcietināšana tā sauktajā Baigajā gadā. Vairākus izsūtīja uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, no kurienes viņi skolā vairs neatgriezās. Tas bija saistīts ar Latvijas karoga uzvilkšanu un vispār pretestību komunistiem. Lauksaimniecības skolu Vilis pabeidza 1941. gada pavasarī. Viņš stāstīja, ka reiz tie Lielupē peldinājuši Staļina ģīmetni – piesējuši pie laivas pakaļgala un vilkuši pa ūdens virsu.
Pabeidzis skolu, Vilis pārnāca uz tēva saimniecību. Viņi bija četri dēli. Arī Roberts Krišjānis, pabeidzis Jelgavā tehnikumu, strādāja tēva mājās. Sākumā “Oliņos” kā jaunsaimniecībā bija pagaidu mājiņa, tad ap 1937. gadu sāka celt lielo dzīvojamo māju. Cēla arī vistu kūti un audzēja vistas. Olas veda Jelgavā uz īpašu kafejnīcu. Vēlāk piebiedrojās trešais Kasparinsku dēls Arnolds, mazais Oļģerts gāja vēl skolā Vircavā. Tēvs lauku darbos piedalījās reti, jo bija kalējs un kasieris Vircavas pagasta valdē. Māte bija viens darbarūķis, kas nodevās saimniecības darbam un neredzēja neko citu. Skolas darījumus ar bērniem kārtoja tēvs. Kad zēni bijuši maziņi, tie no dzimšanas atdoti vīramātes gādībā, lai tikai Lūcija strādā. Roberts pēc Baigā gada aizgāja brīvprātīgi leģionā. Nekas nespēja atturēt, tik daudz šausmu bija redzēts.
Turpinājums nākamajā numurā
