Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu (sākums 28. marta, 4., 11., 18., 25. aprīļa, 2. un 9. maija numurā).
Vilis pēc gūsta atlaba
Vācu laikā saimniekiem lauku mājās drīkstēja būt trīs darbspējīgi cilvēki, tādēļ Vilim bija jāmeklē darbs. Viņš aizgāja strādāt par pārzini uz Vircavas pastu, kas atradās pagastmājā. Tur Vilim sākās draudzība ar pagasta grāmatvedi Olgu, kas dzīvoja Vircavas pilī.1943. gada maijā, kad Vili iesauca leģionā, viņa vieta pastā palika brīva, un vasarā, kad man vajadzēja meklēt darbu, tur aizgāju strādāt es. Pastā Olgai pienāca vēstules no Viļa, arī Viļa tēvam tika nodoti sveicieni. Tajā laikā Vircavā bija apmetušies latviešu leģionāri ar zirgiem. Viņi tur uzturējās labu laiciņu, arī līdz mūsu mājām daždien atjāja. Tad arī mēs dabūjām uz segliem jāt. Latviešu zēni – kas tur ko baidīties!
Viļa Olga atnāca uz darbu – parakstīja, parakstīja un aizmiga. Cik ilgi viņa tā miegojās, nezinu, jo mans darbs beidzās. Tikai vēlāk dabūju zināt, ka Olgai piedzimusi meitiņa. Vai no tiem brašajiem jātniekiem?… Nezinu. Kad Vilis man sāka piedāvāt savu draudzību, es viņam atgādināju par Olgu. Vilis atklāja, ka pēc kara un filtrācijas nometnēm pirmais ceļš vedis pie Olgas. Bijis ar mieru viņai visu piedot. Bet Olgai jau bijis cits vīrietis, ar kuru vēlāk apprecējās. Vilim toreiz teikusi, ka piedot jau viņš piedošot, bet, vai aizmirsīs, to gan nezinot. Turklāt viņai jau esot cits, kam nekādas atskaites nebūšot jādod.
Vilis līdz 1945. gada aprīlim dienējis kā izpalīgs kareivja dienesta pakāpē. Pēc tam gūsts, filtrācijas nometne. No tās viņš Latvijā atgriezās 1946. gada maijā. Toreiz palika strādāt vecāku saimniecībā “Oliņos”. Pārnākot no filtrācijas nometnes, svēris ap piecdesmit kilogramu, bet vēlāk uzpūties resns līdz nepazīšanai – tas no bada. Tomēr ar uzmanīgu ēšanu ātri atlabis. Daudzi ieslodzītie nepārnāca, jo neizturēja badu un slimības.
Tulkoja pasaules klasiku
1946. gada rudenī Vilis ar Oļģertu bija bieži viesi pie mums Beitiņu mājā Jelgavā. Oļģerts jau no bērnu dienām bija Skaidrītes draugs. No rītiem kopā gāja uz skolu, kopā atgriezās. Skaidrītei bija piekrišana pie vēl diviem puišiem. Vēlāk, kad abi jau bija jaunieši, Oļģerts Skaidrīti iemīlēja, bet Skaidrīte puisi uzlūkoja kā brāli. Lai gan mani vēl arvien apciemoja Leons, Vilis vienmēr bija klāt. Visur viņš parādījās negaidīti: gājām Oktobra svētku parādē – viņš kaut kur stāvēja, skolas koncertos, kur man jādzied, – atkal redzēju viņu. Ziemā, kad braucām ar mūzikas skolas direktoru uz Rīgas krāmu tirgu, lai nopirktu kādas notis vai mūzikas instrumentus, Vilis piedāvājās palīgos. Piedāvājās arī par vācu tekstu tulku. Viņš tulkoja vārdus arī ārijai no Mocarta “Burvju flautas”, ko es dziedāju mūzikas skolas simfoniskā orķestra pavadībā: “Kaut arī mākon’s sauli klātu, pie debesīm tā tomēr spīd!”
Reiz, kad bijām “utenī”, ieraudzīju skaistu lakatiņu sūnu zaļganos toņos. “Vai tev tas patīk?” Vilis man prasīja. “Nu… protams!” Gājām tālāk, un domāju – kas man var patikt, ja nav naudas! Pēc pāris dienām biju uzaicināta uz kino (kino atradās tai ēkā, kur tagad pasts). Vakarā Vilis šķiroties iedeva lielu konvertu, bet piekodināja, lai to atverot vienīgi, kad būšu mājā. Un kas konvertā? Tas lakatiņš, ko redzēju tirgū! Vilis pa kluso nopircis. Tāds jocīgs viņš bija. Kādreiz slepus atveda ābolus, tad ziedus. Bieži, lai mani satiktu, apdarīja ātrāk mājas darbus un ar riteni 12 kilometrus uz Jelgavu.
Atnāca maijs, mēs klīdām gar Svētes upes krastiem, tie vienos ievziedos. Kur nu vēl lakstīgalas! Tur Vilis man atklāja mīlestību. Nezināju, vai atklāt, ka arī man viņš ir mīļš, tomēr nolēmu vēl neatbildēt. Vasarā aizbraucām uz Vircavas parku izstaigāt bērnības takas. Ziedēja zilās vijolītes, smaržoja maijpuķītes. Tikai zaļumbaļļu laukums izpostīts klusēja; mūzikas skaņas bija pazudušas līdz ar kara dārdiem. Vasarā atkal biju laukos. Palīdzēju darbos. Te bijām viens pie otra tuvāk un varējām satikties, kad gribam.
Sirds patiesība noskaidrojās
Tuvojās Līgo vakars, mums bija runāts iet kopā līgot. Bet no rīta Vilim darīšanas “Saulceros” pie manas mātes brāļa Kārļa. Pie manis ienākšot pusdienā, tad arī norunāšot Līgo vakara gaitu.
Steidzām padarīt pēdējos darbus. Istabas jau ar meijām, pīrāgi, siers un “alus” (māte gatavoja kvasu, lai bērni arī varētu dzert). Vēl pabeidzām pīt vainagus, bet Vilis kā nenāca, tā nenāca. Man jau uztraukums klāt – vai tad tā tur vārdu?! Pēkšņi izlēmu Vilim atspēlēties. Teicu Skaidrītei un mātei, ka braukšu uz Jelgavu. Māte iebilda, bet es pastāvēju pie sava. Skaidrīte zināja, ka patiesībā taisos nevis uz Jelgavu, bet uz Rīgu pie Leona. Bet to ne māte, ne Vilis nedrīkstēja zināt. Manā sirdī Leons bija pagaisis. Sapratu, ka Vilis manā dzīvē ir ieņēmis galveno vietu, bet dusmas rosināja vēlmi pārliecināties, kurš tad man ir tuvāks.
Braucu ar riteni līdz Jelgavai, bet tam ceļā saplīsa riepa. Tomēr atpakaļ nebraucu! Trešo daļu ceļa gāju kājām. Riteni atstāju pie Nikolaja kapu sarga. Nonākot Jelgavā, redzēju, ka esmu pazaudējusi Viļa dāvināto lakatiņu, tātad – slikta zīme. Bet ar to man nebija diezgan. Braucu ar vilcienu uz Rīgu. Leons bija priecīgs. Drusku pastaigājām pa Torņakalnu, kur viņš dzīvoja. Bet visa pilsēta klusa, nekas neliecināja par Līgo vakaru, jo bija jau citi laiki.
Pārnācām mājās, jo Leonam nākamajā dienā bija eksāmeni. Ļāvu viņam mācīties un pati aizgāju gulēt. Bet gulēšana nebija prātā. Sapratu, ka, atbraukdama uz Rīgu, esmu nepareizi darījusi. Es negribēju Leonam dot kādas cerības. Un ko pašlaik dara Vilis? Ar pirmo vilcienu devos mājās. Pie kapu sarga atstāto riteni sataisīju, un nu tik uz māju pusi. Mājās vēl visi gulēja, un es arī aizgāju gulēt. Nevarēju aizmigt – domāju, ka nu abus savus pielūdzējus esmu zaudējusi. Leonam atteicu, bet Vilis par mani padomās nezin ko! Skaidrīte stāstīja, ka Vilis visu Līgo vakaru mani izmisīgi meklējis. Braucis uz Jelgavu, tad atpakaļ. Staigājis pa ceļu, kur visapkārt rudzu lauks, un izmisīgi gaidījis. Māte teikusi, ka žēl Viļa (mātei viņš patika) – nu kāpēc es tā darot?! Bet vai tad es viena nežēlīgā? Arī Skaidrīte, Oļģerts, Dailis un vēl citi jaunieši ar Vili tovakar bija apgājušies nežēlīgi – dziedājuši visādas skumjas dziesmas par mīlestību, likuši iedzert, lai neskumst, bet viņš nevienu nav klausījis. (Vēlāk uzzināju, ka Vilis pašā sākumā bija saderējis ar manas mātes brāli Kārli un savu brāli Oļģertu, ka mani apprecēs.) Visi redzējuši, ka viņam tas Līgo vakars baigi sāpējis.
Tā nu es Jāņu rītā nedabūju ilgi gulēt, kad atnāca Vilis. Viņš izrāva mani no gultas, sagrāba tik cieši, ka pat elpot nebija spēka: “Kāpēc tu tā izdarīji? Ar maniem skaistākajiem svētkiem!”
Pēc šī trakā notikuma mēs ar Vili palikām kopā. Laikam sapratām, ka viens bez otra nespējam dzīvot. Brīvajā laikā braucām ar riteņiem ekskursijās un ciemos. Diezgan tālus gabalus – Jūrmala, Ķemeri, Rundāle, Bauska un citas vietas. Meklējām arī savas skolas laika draudzenes un draugus. Pa kara gadiem daudzi bija vai nu pazuduši, vai krituši, vai arī dzīvoja svešā pusē. Vircavas skolā man bija labas draudzenes, lai gan vecākas par mani, – māsas Austra un Irma Klāsones. Austra pēc skolas beigšanas strādāja par kalponi pie vietējā ārsta Bērziņa. Viņai bija maza istabiņa. Bērziņa kundze bija ļoti jauka, un Austrai tur gāja labi. Irma bija tā kā mana vecākā brāļa Arvīda draudzene. Pēc Vircavas skolas brālis aizgāja mācīties uz Bulduru Dārzkopības vidusskolu, Irma mācījās par piena pārraudzi. Agrāk ulmaņlaikos katrs zemnieks – liels vai mazs – maksāja piena pārraugam, kas ik pa laikam dažas dienas dzīvoja saimniecībā un taisīja piena analīzes. Pārraugs noskaidroja, kāds ir tauku procents, kāds katrai govij izslaukums. Par to bija “jāved” atsevišķa grāmatvedība.
Irma ātri savu skolu pabeidza un aizgāja uz Tukuma apriņķa Sātiem. Tur arī apprecējās ar bagātu lielsaimnieku, kas bija daudz vecāks. Nesagaidīja manu brāli Arvīdu, kad tas būs izmācījies par dārznieku. Irmas māte jau laikam bija tā, kas iestāstīja meitai, lai precas. Viņas māte bija veca, tēvs miris, ģimenei smagi dzīves apstākļi (viņi bija Krievijas latvieši). 1941. gadā Irmas vīru izsūtīja, un viņa palika ar diviem maziem bērniem un vecu māti. Sešus gadus pēc kara, kad Arvīds jau bija trimdā Rietumvācijā, mēs ar Vili sameklējām Irmu un Austru. Irmas māja bija liela, blakus plašs augļudārzs, un kā jau augustā tas bija krāšņs un bagāts. Mūs laipni uzņēma. Sākumā mēs ar Vili teicām, ka esam kļuvuši nešķirami draugi. Nu ja nešķirami, tad arī ierādīja gultasvietu kūtsaugšā… Vasaras vakarus jau bieži bijām pavadījuši kopā, bet ne jau tā – guļot kopā! Tad gan kūtsaugšā man bija jāatsit “uzbrukums”! Vilis bija saprotošs un neuzspieda savu gribu. Vēlāk, kad bijām apprecējušies, māte teica: “Redzi, kā ir, – citi brauc kāzu ceļojumā pēc laulāšanās, bet jūs pirms!”
Slepenās laulības
Rudenī atkal biju Jelgavā. Gāju mūzikas skolā, un Vilis bieži mani apciemoja. Tai rudenī jau mums Jelgavā gāja lustīgi, visiem nāca draugi. Nezinu, kā Beitiņu saimniece nekā neteica. Es bieži plinkšķināju klavieres.
Mūzikas skolā ar manu dziedāšanu bija tik apmierināti, ka es pat kļuvu par pirmo solisti, kas uzstājās ar jaundibināto skolas simfonisko orķestri. Tika rīkots koncerts, kurā klāt bija visi draugi un arī māte ar tēvu. Bet es no tā neko neatceros, jo biju bezgala uztraukusies. Tikai vēlāk pilsētas avīzē “Zemgales Komunists” bija raksts, kurā teikts, ka man esot liels talants un ka es esot apņēmusies cītīgi nodoties dziedāšanas studijām un vēlāk studēšot Rīgā konservatorijā. Bet dzīve iegriezās citādi.
1947. gada oktobrī mēs ar Vili jau vienojāmies, ka Vecgada dienā precēsimies. Par to nevienam nestāstījām. Ziemassvētkos (tos vairs atklāti nesvētīja) aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu, kas atradās Sarkanarmijas ielā mazā vienstāva koka ēkā. Gribējām pieteikties uz Vecgada vakaru. Dzimtsarakstu nodaļas dāmas iebilda, ka tik ātri nevarot – pieteikumam vajagot būt vismaz divas nedēļas iepriekš. Bet tad Vilis teica: “Mēs nevaram gaidīt!” Dāmas uz mums tā jocīgi noskatījās un piekrita.
Ziemassvētku vakarā Vilis no mājām bija atvedis našķus un vīna pudeli. Mums bija arī maza eglīte un svētku pīrāgi. Atnāca māsa Skaidrīte, brālis Dailonis (Kārlis) un Viļa brālis Oļģerts. Mēs teicām, ka jāiedzer vīns, jo esam šodien saderinājušies. Visi nosmējās, protams, domājot, ka muļķojamies. Tā arī tas palika – kā humors. Mēs ar Vili arī necentāmies nevienu pārliecināt.
Tuvojās Vecgads, bet mums ne apģērbu, ne gredzenu – nekā. Arī vecāki neko nezināja par mūsu nodomu. Vecgada dienā Vilim tika noteikts, ka jābrauc uz tirgu tirgot govs gaļu. Bija ieradies attālāks radinieks – izcirtējs –, bet bez Viļa tur galā netikšot, viņam jāiet palīgā. Nu tik bija šausmas – mums taču noliktas kāzas! Braucu arī es uz tirgu līdzi. Savilkām kažokus, jo stiprs sals. Tirgojāmies, tirgojāmies, bet trijos taču jābūt dzimtsarakstu nodaļā! Beidzot visu bijām iztirgojuši, un tad arī bija pēdējais laiks. Braucām uz “zaksu”. Radinieks nevarēja saprast, kāpēc mēs nebraucam uz māju pusi. Vilis smejoties radiniekam teica: “Mēs šodien precamies!” Tas smejas: “Ko jokojaties?!” Ar visiem kažokiem iegājām dzimtsarakstu nodaļā: “Mēs atnācām laulāties!” Laikam nodomāja, ka neesam īsti riktīgi, bet beigās tomēr salaulāja.
Braucam mājās. Ko nu? Vecākiem jau jāpasaka. Vilis piekodina, ka es vairs “Ziedoņos” nepalikšot – būšot jābrauc viņam līdzi. “Ziedoņos” viss smaržoja pēc svētkiem. Māte cēla galdā visus gardumus, jo mēs kā no tirgus (viņa zināja, ka braucu Vilim palīgā). Man jau kunkulis kaklā – kā pateikt vecākiem, ko esam izdarījuši? Beidzot saņēmos. Māte pārsteigta, asaras acīs: “Nu, dzīvojiet laimīgi, ja esat tā izlēmuši!” Mātei un tēvam Vilis patika, bet vēlāk Skaidrīte atklāja, ka māte ļoti pārdzīvojusi, ka vecākiem neko agrāk neteicām.
Braucam tālāk uz “Oliņiem” pie Viļa vecākiem. Kaut arī viņi mani ieredzēja, man tur bija vēl lielākas bailes. Viļa vecāki vēl dzīvoja vecajā jaunsaimnieku mājiņā, tikai Vilis un Oļģerts jaunajā mājā. Iebraucam “Oliņos”, tur arī smaržo pēc pīrāgiem, pēc svētkiem. Paēdam vakariņas, un man tik bail, ka Vilis nesāk teikt par sareģistrēšanos. Beidzot to arī pateica. Es tajā brīdī domāju, kaut varētu paslēpties tai lielajā maizes krāsnī! Taču Viļa vecāki smejas: “Tad jau tu viņu šovakar vairs mājās nelaidīsi!”
Pēc mēneša laulājāmies Sv.Jāņa baznīcā, jo mūsu Annas baznīca vēl stāvēja nopostīta. Tēvs atdeva savu laulību gredzenu, no kura mēs uztaisījām divus. Biju tērpusies baltajā iesvētību kleitā. Plīvuru aizlienējām no Nātru (Vītiņu) Olgas. Daži iebilda, ka Olgai neesot bērnu un ka no tādas jau šleijeru nevarot ņemt. Bet vai tad drēbes vainīgas?! “Oliņu” mātei bija smalka, melna vadmala, no kuras skroderis uzšuva Vilim uzvalku.
“Oliņu” māte iebilda pret skaļām kāzām, jo divi no viņas dēliem – Viļa brāļi – palika karalaukā, un arī es par savu brāli Arvīdu tolaik vēl neko nezināju. Mana māte gan nebūtu iebildusi, ja kādu jautru dziesmu būtu uzdziedājuši. “Vai tad dzīvi apturēsi!” viņa teica.
Kāzas notika slēgtā baznīcā. Ar baltu alpu vijolīšu līgavas pušķi pēc ceremonijas pie fotogrāfa. Vecāki no laukiem bija atveduši pilnus groziņus. Tad arī mūsu Jelgavas īrētajā istabā pie Beitiņiem uzklājām kāzu galdu. Pēc pusnakts pārģērbos. Uzvilku savu melno kleitu. Tā bija pāršūta no zila kostīma, kurš izbaloja un kuru es vēlāk nokrāsoju melnu. Tā jau saka, ka nevajagot melnu jaunajai sievai vilkt. Bet, paldies Dievam, es par savu kopdzīvi nevarēju sūdzēties – lai tik katram tāda būtu!
Kāzu vakarā viens otrs no viesiem palika Beitiņu dzīvoklī, bet mēs ar vecākiem braucām mājās. Sprēgāja sals, taču mēs to nemanījām – bijām silti saģērbušies, sniegs cirkstēja zem ragavām, pāri galvām – zvaigžņota debess, un mēs abi tik bezgala laimīgi!
Vēlāk, kad bijām kādās viesībās un dziedāja “Pūt, vējiņi!”, Vilis vienmēr centās sameklēt manu acu skatu brīdī, kad skanēja vārdi “pats precēju līgaviņu, tēvam, mātei nezinot”.
Izlēmām būt jelgavnieki
1948. gada janvārī nolēmām pārcelties dzīvot uz Jelgavu. Jau pirms kāzām Vilim pilsētas izpildkomiteja bija piešķīrusi nelielu zemes pleķīti ar kādas karā sagrautas mājiņas – agrākās maizes ceptuves – drupām Jēkaba ielā 1. Lai tikai viņš šo vietu savedot kārtībā – atjaunojot māju – un dzīvojot! Kaut kā pamazām uz vecajiem pamatiem sākām celt. Ar naudu palīdzēja Viļa vecāki, kas vēl pēc kara diezgan labi dzīvoja. Es gan jau vācu laikā biju pārdevusi savu “pūra zirgu”, ko pati izaudzēju “Ziedoņos”, vēl mazpulkā būdama. Kokmateriālus mežā valsts deva par brīvu, drupu vietā bija saglabājušies lietojami ķieģeļi, ar ko mājiņu vēlāk apmūrēt. Jāceļ bija pašiem: mājiņu uzbūvēja Vilis kopā ar savu krusttēvu Jāni Balodi (mātes māsas vīrs) no Rīgas, kurš bija veikls namdaris un vadīja visus darbus.
Gada sākumā ar “Oliņu” zirgiem jābrauc uz mežu būvkokos. Tur nu ar rokas zāģi pa diviem zāģējām lielas priedes. Garos, labos baļķus atstājām, jo to pārvešanai vajadzīgs cits transports. Brāķus, kas der tikai malkai, krāvām vezumos un vedām mājās. Mežs piesnidzis kā pasakā. Sals diezgan stiprs, bet strādājot mēs to nemaz nemanījām. Šis brauciens mežā mums gandrīz kāzu ceļojuma vietā, tāpēc grūtības daudz netraucēja.
Vasarā strādājām “Oliņos”. Vēl ir divas govis, tele, vistas, cūkas. Lauki apsēti, jāravē bietes, jāvāc siens. Tajā gadā mežā bija daudz melleņu. Tad nu mēs ar vīru prom no paša rīta uz Kūlu, Muižzemnieku mežu. Vīrs arī bija liels ogotājs, ātri grozs pilns. Kad rasa nožuvusi, gājām mājās, jo jāvāc pirmais siens.
Pienāk pirmais Līgo vakars mūsu kopdzīvē. Mēs neejam uz kaimiņiem līgot. Klīstam pa rasotām pļavām, klausāmies, kā tālumā līgo. Kad pārrodamies mājās, jau aust gaismiņa. Jā, dzirdam – nāk vēlīnie līgotāji, grib mūs izvilināt laukā. Tā ir Ausma ar savu “bandu”. Izliekamies, ka neesam mājās. Viņi apdzied mūs ilgi un dikti, jo mums bija jābūt viņu barā. No rīta, kad ejam ārā, durvis aizkrautas ar pirmo sienu no dārza. Lijis, bet mūsu sieniņš paspārē sauss.
Turpinājums nākamajā numurā
