Pirms pašām Lieldienām grupa Latvijas govju un cūku kopēju ar firmas «Profarm» un Lauksaimniecības konsultāciju biroja atbalstu brauca uz Holandi, lai pašu acīm apskatītu un pašu rokām aptaustītu, kādas tad ir tās govis.
Pirms pašām Lieldienām grupa Latvijas govju un cūku kopēju ar firmas «Profarm» un Lauksaimniecības konsultāciju biroja atbalstu brauca uz Holandi, lai pašu acīm apskatītu un pašu rokām aptaustītu, kādas tad ir tās govis, kuras gada laikā kopēju aplaimo ar
desmit tonnām augstvērtīga piena, un cūkas, kurām visi apaļumi ir tikai liesi vien.
Kā pasakā iekāpis
Labi, ka pa ceļam uz mūsu ceļamērķi – vienu no Nīderlandes novadiem Dienvidholandi – braukt iznāk cauri Lietuvai, Polijai un Vācijai, jo tā varam pamazām pierast pie eiropeiskās sakoptības un gaišuma. Un tomēr nelielā pilsētiņa Horsta, kas ir pavisam tuvu robežai ar Vāciju un kur ir mūsu pieredzes gūšanas vieta – lauksaimniecības skola –, liek sajusties kā pasakā iekāpušiem. Nelielas, divstāvīgas, pelēkbrūnas ķieģeļu mājiņas ar koši baltiem logiem un slēģiem, kas lielu tiesu stāv jau no pagājušā gadsimta, mūžzaļo augu dažnedažādi kombinējumi mājiņu priekšā, ziedoši ķirši, rododendri un narcises, plaukstošas magnolijas… Pirmslieldienu rotājumi – no salmiem vai siena satīta vista, kas, karādamās pie mājiņas sienas vai durvīm, savā groziņvēderā glabā koši krāsotas olas, dzeltenu un rozā spalvu pušķīši vēl neizplaukušam zaram, blēdīgi nogaidošs zaķis ar daudzsološu saini padusē… Un vēsais lietus, kas nebrūvē pelēki ķepīgus dubļus, bet tikai noskalo jau tā tīro ieliņu bruģi, vēl košāku dara zaļo zālīti un pircēju vilināšanai izliktās bumbas un spainīšus. Vēl gan nezied tulpju lauki un tuvumā nemana arī Holandes simbolu – vējdzirnavas. Bet tās, kā stāsta mūsu skolotāji, ir krietni uz valsts ziemeļiem. Tur arī lielākie kanālu ceļi. Tomēr arī Dienvidholandē ir slūžas un kanāli, kam abās pusēs – asfaltēts ceļš, un ir visai dīvaina sajūta, kad, braucot ar «mikriņu», piepeši apdzen nelielu kuģīti.
Jūrai atņemtā zeme ir dārga
Holande ir biezi apdzīvota zeme – kvadrātkilometrā caurmērā dzīvo 449 cilvēki. Zemei tur ir liela vērtība, tā savulaik grūti atkarota jūrai. Kāds fermeris stāstīja, ka viņam tēva saimniecība būs jāatpērk par 60 tūkstošiem guldeņu hektārā (1 guldenis ir apmēram 30 santīmu), un tie nebūt nav griesti – ir zemes, par kuru hektāru prasa arī 100000 guldeņu. Tādu nopirkt gan reti kuram pa spēkam. Tādēļ daudzi holandieši zemi pērk Vācijā un citās zemēs. Dažs izrāda interesi arī par Latvijas neizmantotajām platībām.
Ar lauksaimniecību valstī nodarbojas trīs procenti iedzīvotāju, taču tā ir otrā lielākā Eiropā lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts. Pagājušajā gadā pienu ražoja 32000 saimniecībās, un šim skaitam ir tieksme sarukt (1984. gadā bija 46000 saimniecību). Aug lielās saimniecības un izzūd mazās. Labas ražas gadā apmēram puse ienākumu zemniekam aiziet nodokļos. Eiropas Savienības noteiktās kvotas piena ražošanā fermai neļauj iegūt vairāk par 390 tonnām piena gadā. Kvotas fermeri var pirkt un pārdot, taču tās dārgi maksā. Tomēr piena ražošana ir ļoti attīstīta. Un, kā smejot paši fermeri, vienīgais, ko Holandes pircējs vēl var sadomāt pieprasīt, ir, lai piens būtu no laimīgām govīm. Taču viņi domā, ka arī šī prasība sen jau ir izpildīta.
Kūts ar cauriem galiem
Pelēkbrūnu ķieģeļu māja, tāda pati saimniecības ēka ar koši baltiem logiem gandrīz neatšķiras no pilsētiņās redzētajām. Vienīgi apkārtne ir nedaudz plašāka, taču tāpat sakopta. Bet mājas galā kādā dekoratīva krūma pudurītī līdzās strūklaciņai iekāpis salmu stārķis ar lellīti knābī liecina, ka šai sētā nupat piedzimis bērniņš. Tiktāl viss latvieša prātam ir saprotams. Taču pussimta govju ferma sagrauj visus līdzšinējos uzskatus par piena lopkopību. Govis tiek turētas tādā kā pusnojumē – puskūtī. Abi gali mītnei ir atvērti svaigam gaisam. Arī visu cauru ziemu. Bet kur tad mūsu fermu siltināšanas kampaņas, kuru dēļ neizdarīgākie kolhozu zootehniķi bargus nopēlumus saņēma dažāda ranga partijas sapulcēs?! Lai arī Latvijā ziemas mēdz būt bargākas, mūsu izbrīnu holandiešu zemnieks neuztvēra nopietni. Siltas pie viņiem mēdz būt tikai cūku kūtis, tur barokļi gaļā ņemas 22 – 23 grādu temperatūrā.
Govju fermā viss ir mehanizēts un datorizēts. Melni un brūni raibās Holšteinas šķirnes piena devējas ar dzeltenajiem «auskariem» katrā ausī un vēl dzelteni «pušķoto» kalka siksnu izskatās saposušās kā dažkārt naktskluba dejotājas. Taču tas nav domāts fermera sievas priecēšanai. Uz dzeltenajām zīmēm ausīs un kakla siksnā reaģē datori, kas smalki reģistrē katras govs izdoto piena daudzumu un «pasniedz» nopelniem atbilstošu bagātinātas spēkbarības devu. Abās kūts pusēs ir tādi kā gari aizgaldi, kuros nepiesietas tur govis. Vidusceļš domāts traktora vilktam barības sadalītājam. Savukārt garajā aizgaldā sienas mala ir zāģu skaidām kaisīta un atvēlēta raibaļu «guļamistabai», pretējā – ēšanai, bet abām pa vidu ir pastaigu un «nokārtošanās» redeļotā «taka». Fermā nav ne vēsts no mums ierastās skābbarības dvakas, lai gan barības devā tā ir nospiedošā vairākumā. Katra govs dienā saņem 25 kilogramus kurkurūzas un tikpat daudz zāles skābbarības, divus kilogramus sojas, 1,5 kilogramus rupja maluma miežu miltu, un šādas devas pietiek, lai govs dienā izdotu 26 kilogramus piena. Vēl papildus atbilstoši izslaukumam raibaļa saņem līdz astoņiem kilogramiem spēkbarības un vitamīnu. Caurmērā uz litru piena tiek izbarota spēkbarība par trim santīmiem.
Skābbarības kvalitāte ir nevainojama. Mūsu zemnieku lielākais brīnums bija cieti noblietētās un nošķeltai piramīdai līdzīgās skābbarības tvertnes, kam, tāpat kā pie mums, pārsegumu stabilizē vecas riepas.
– Nudien gribētos redzēt, kā tas traktorists tai kaudzes galā blietējot spēj noturēties, – mūsējie centās izprašņāt holandieti.
Bet viņš tik smaidīja un teica:
ja vajagot, tad arī to izdarīt esot iespējams. Galvenā vērība te tiekot veltīta barības kvalitātei, tādēļ jāstrādā, cik vien «fiksi» iespējams – labo dienu neesot nemaz tik daudz.
Barību fermās govīm pasniedz dažādi, taču vienmēr tā ir jau gatavs maisījums un to sadala mehanizēti. Traktors velk barības maisītāju, un tas kā milzu kartupeļu vagu saber raibaļām priekšā datora aprēķināto rīta cēliena devu. Taču arī šādā pārpilnībā kārie deguni meklē pēc kāda garšīgāka miltu pikucīša.
Spēkbarību Holandē ražo vairāki milzu kombināti. Viens no tiem – «Koudijs», kas gadā saražo ap 700 tūkstošus tonnu katra pasūtītāja vēlmei atbilstoša sastāva barību kā govīm un cūkām, tā vistām, trušiem un vēl citām dzīvām radībām. Ap 1800 tonnu «Koudija» spēkbarības pa kuģu ceļu tiek vests arī uz Latviju.
Galds ar četrām kājām
Holandē tur tikai šķirnes lopus. Un tikai tas zemniekam ir izdevīgi. Tā, pārdodot Holšteinfrīzas bulli, saimnieks saņem 5,50 guldeņus par dzīvsvara kilogramu, par Limuzīnas šķirnes bulli – 7,50 guldeņus, par Beļģijas zilo un balto – 9 guldeņus.
Savukārt no piena govīm pašas izcilākās ir Holšteinfrīzas – tām ir spēcīgs, labi attīstīts ķermenis, stipras kājas, kas spēj noturēt ap 700 kilogramu smago piena devēju, ilgs produktīvais mūžs – ražo pat 13 un vairāk gadu –, gada vidējais izslaukums ir 9300 kilogramu piena ar apmēram piecu procentu tauku un gandrīz četru procentu olbaltuma saturu. Taču ir bijušas arī rekordistes, kas savā mūžā ir devušas 160 tonnu laba piena. Tādēļ Holandē ir ļoti attīstīts govju mākslīgās apsēklošanas serviss, kas pie reizes nodarbojas ar šķirnes izkopšanu. Tikai 15 procentos zemnieku saimniecību netiek izmantoti servisuzņēmumu pakalpojumi. Viena no spēcīgākajām profesionālajām servisfirmām ir «K.I. Samans», kas Holandes tirgū ir 20 gadu un gada laikā pārdod produktu 150 tūkstošu govju apsēklošanai. Firma ir sākusies ar visai slavenu bulli Alpenreksu, un tās mērķis bijis «iestumt» Eiropas tirgū Holšteinas sarkanās šķirnes lopus. Tagad tās produkcijas noņēmēji ir Beļģijā, Vācijā, Amerikā, Angljā, Īrijā, Jaunzelandē, arī Latvijā, Igaunijā un vēl daudzās citās pasaules valstīs. Jau 13 gadu «K.I. Samens» nodarbojas arī ar embriju pārstādīšanu.
Holandes speciālisti lopkopību tēlo kā galdu, ko balsta četras kājas: ģenētika, ēdināšana, turēšanas tehnoloģija un dzīvnieku veselība. Savukārt galda virsma ir menedžments, kas to visu satur kopā. Un vienlīdz svarīgi ir attīstīt visas četras kājas. Par piemēru tiek nosaukta Čehija, kas dažos gados, ievērojot un attīstot četru kāju principu, caurmēra izslaukumu palielinājusi no 3600 līdz 7000 kilogramiem.
Sivēniem ir laba dzīve
Holandē cūkas tiek turētas siltumā, jo tā tās labāk barojas – enerģija nav jātērē sevis apsildīšanai. Barokļus, tāpat kā pie mums, tur aizgaldos, to skaits – pēc katra saimnieka ieskatiem par dzīvnieku turēšanas tehnoloģiju un aizgalda ietilpības. Kūtis ir modernas, ar jaudīgām ventilēšanas iekārtām, labu apgaismojumu un citām labierīcībām, datorizētas. Vienā tādā, kur barojas divarpus tūkstoši sivēnu, ar visiem darbiem galā tiek tikai viens strādnieks. Pats saimnieks, kuram cūku ferma un 700 hektāru zemes ir arī Polijā, skaidro, ka viņam, lai savu saimniecību pārraudzītu, nav jāiziet pat no istabas – visas vajadzīgās ziņas viņš varot izlasīt datora ekrānā.
Satiekas kā partneri
Nīderlandes fermeri ir apvienojušies savā federācijā, kas, tāpat kā citur Eiropā, lauksaimnieku intereses «bīda» likumdevējiem un vedina tos lemt zemes apsaimniekotājiem par labu. Interesanti, ka holandiešu zemnieki, nedēļas nogalē pulcēdamies uz kausu alus vai cita kāda iemesla dēļ, līdzi ņem savas grāmatvedības mapes. Tās tad tiek salīdzinātas un analizēti
iemesli, kāpēc kādam no kaimiņiem ir izdevies labāk. Viņi nav konkurenti, bet gan līdztiesīgi partneri. Spēcīga un kupla ir arī fermeru jauniešu organizācija.
Puse dienas – Amsterdamā
To, kas šajā pilsētā būtu apskatāms, var stāstīt stundu no vietas, bet nabaga zinātkārajam ceļotājam tik vien atliks, kā mēģināt ieraudzīt vismaz to, kas tuvāk ar pūlēm atrastajai ekskursantu autobusu stāvvietai. Mums izdevās – vietiņa «busam» atradās pie centrālās stacijas – gandrīz līdzās piestātnei, no kuras ar mazu kuģīti varēja doties kanālu labirintā, lai iepazītu krāšņo pilsētu no iekšpuses, pamātu roku uz laivām uzbūvēto mitekļu iedzīvotājiem un saskatītu, ka viņu izžautās bikšeles un krekli nebūt neatšķiras no mūsējiem, izpriecātos par kuģītim blakus peldošu cekuldūkuri un pamestas laivas galā perēkli ierīkojušu pīli… Par pārējo apskates cienīgo izlemt jau ir grūti, lai gan – kurš tad negribētu ieraudzīt Van Goga un Rembranta oriģinālus… Taču tam vajadzīgs laiks. Mums ar atvēlēto pusi dienas pēc kanālbraukšanas atliek vēl suvenīru veikaliņi un puķu tirgi, seksa muzejs, kur sastopami ne tikai ķiķinoši jaunieši, bet arī ekskursanti cienījamos gados, ātri apēsta šnicele, alus kausiņš un, protams, arī slavenais «rozā kvartāls», par kuru tik daudz dzirdēts, taču pašam redzēt ir pavisam kas cits. Kā stāstīja informētie, «meitenes darbu sāk deviņos». Zinot vien pareizo virzienu, «rozā» istabas atrast nav grūti – tumsā koši sārtā lampa, kas deg virs durvīm un platā loga, ir saskatāma pa gabalu. Vēl iespaidīgāk tas izskatās, ja istabiņas ir līdzās viena otrai – sārta gaisma visas
ieliņas garumā. Un, tikai pienācis logam, ekskursants ierauga kāroto – meiteni skaistā apakšveļā, gultu viņai aiz muguras, mazgāšanās piederumus, dažai arī kafijkannu ar pāri krūzīšu. Par gaumi nestrīdas, un tā mēdz būt dažāda, tādēļ piedāvājums arī te ir visai raibs – no koši melnas līdz ziemeļnieciski baltai, dejojošas, dziedošas, sēdošas, stāvošas… Daža ar smaidu atbild arī ziņkārīgas garāmgājējas gluži sievišķīgā solidaritātē piemiegtai acij…
Un atkal mājās
Labi, ka arī atpakaļceļā jābrauc cauri valstīm, kas ļauj pamazām «aklimatizēties» un radināt acis pie nesakoptām ceļmalām, piemētātiem māju pagalmiem, netīrības, nekārtības. Taču nepamet cerība, ka arī mums reiz būs, ka arī mēs reiz būsim vieta, kur ceļā uz Eiropu aci pieradināt pie gluži latviskas sakoptības.
