Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Sākums 6. jūnija numurā
Izkāpjot no elektrovilciena Nikolajevkas stacijā, kas jau iznāk Ebreju autonomajā apgabalā, sākumā likās, ka varbūt tomēr nevajadzēja šeit ārā kāpt. Stacijas apkārtnē pletās plašs, ciņiem klāts, ar zāli apaudzis līdzenums, un pie sliedēm tikai stacijas māja. Pašu Nikolajevkas ciemu neredzēja. Toties pa peronu gāja māte, tēvs un gadus piecus vecs dēlēns, kas bija pavadījuši kādu savu ciemiņu, kas aizbrauca ar to pašu vilcienu, no kura es izkāpu. Jautāju sievietei, kā tikt atpakaļ uz Habarovsku. Viņa atbildēja, lai skatos vilcienu sarakstā, bet mirkli vēlāk, šķiet, kad bija apspriedusies ar vīru, aicināja: “Kāpiet mūsu mašīnā! Aizvedīsim uz Nikolajevku. No turienes autobuss ies drīzāk.” Patīkams japāņu auto ar stūri labajā pusē, un sešu kilometru ceļš līdz Nikolajevkai pagāja ātri.
Pie Amūras atceras “ļitovku”
Saviem labvēļiem pajautāju vien to, kā ir dzīvot Ebreju autonomajā apgabalā, kura galvaspilsēta Birobidžana atrodas pusotra simta kilometru attālumā. Vai viņi tomēr nejūtas vairāk piederīgi Habarovskai, kas ir tepat aiz Amūras tilta? Pāris attrauca, kas tā nav problēma. Varēja just, ka viņu ģimenes dzīve no Ebreju autonomā apgabala administrācijas nav manāmi atkarīga. Šajā autonomajā apgabalā, kas ar komunistisku vērienu tika izveidots 1934. gadā, mūsdienās dzīvo ap 160 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem ebreju mazāk nekā viens procents (lielākais apgabala titulnācijas procents ir bijis 45). Komunistiskajās represijās ebreji tiem atvēlētajā apgabalā ir nīdēti. Braucienā satiktās tūristes no Pēterburgas, kas bija paviesojušās Birobidžanā, minēja, ka pilsētā ielu nosaukumu uzraksti ir gan ivritā, gan krievu valodā. Iebraucot Nikolajevkas centrā, mans vedējs uzrunāja vārdā kāda palietota noputējuša japāņu mikroautobusa vadītāju, vai viņš šovakar vēl ved uz Habarovsku. Atbilde bija noliedzoša, taču drīz atklājās, ka vēl vismaz viens autobuss drīzumā uz Habarovsku ies. Nikolajevkas ciema centrā cilvēki bija laipni. Sevišķi ziedu veikalā, kad, domājams, veikala saimniece pajautājusi, vai man makā nav kādas Eiropas monētas, pilnīgi neērti, sadeva puķu sēklu paciņas pa virsu. “Tās ir mūsu – Tālo Austrumu,” teica laipnā sieviete. Autobusā uz Habarovsku apsēdos blakus kādam vīram, kas pirms sarunas apvaicājās, vai neliekas pretīgs, jo ir maķenīt iedzēris (Krievijas svētkos 9. maijā), un bija kritiski noskaņots. Dzīve tautai ritot trūcīgi. Vīram, piemēram, nepatika, ka šajā laikā uz Ķīnu būvē gāzesvadu “Sibīrijas spēks”, bet Nikolajevku gazificēt nav paredzēts. Te cilvēkiem jāpērk ogles, kuru cena uzkāpusi augstu. Arī paši ciema iedzīvotāji kļuvuši kūtri. Retais turot lopus un protot rīkoties ar izkapti ar īso asmeni, ko šajā pusē sauca par “ļitovku” (lietuviete – krievu val.). Kad jautāju, kā izkaptij radies tāds nosaukums, vīrs pieļāva, ka to ieviesuši uz Amūras krastiem izsūtītie lietuvieši. “Ļitovkai” ir īss asmens, un tā ir piemērota ciņainām pļavām.
Tuvojoties Habarovskai un tiltam pār Amūru, autobuss kļuva arvien pilnāks, tajā sāka kāpt mazdārziņu kopēji. Abi ar sarunu biedru piecēlāmies un atdevām vietu vecākiem pasažieriem. Tā mūsu saruna beidzās, vienīgi ārā kāpjot, viņš pamirkšķināja: “Sveiciens Latvijai!”
Ja biļetes vēl nepārdod internetā
9. maija vēlā vakarā pēkšņi atklājās, ka mums nav pareizās autobusa biļetes uz ostas pilsētu Klusā okeāna krastā Sovetskuju Gavaņu. Pirkām uz 10. maiju, bet nepamanījām, ka izrakstītas uz 9. maiju. Kad to atklāju, pirms divām stundām autobuss jau bija aizgājis. Protams, tā bija arī mana vaina. Neatejot no kases, taču vajadzēja paskatīties, kas biļetē nodrukāts. Tomēr paņēmu nu jau braukšanai nederīgās biļetes un gāju uz kasi skaidroties. Cerība, ka pārpratums atrisināsies, likās maza, bet kases kiosks, kur pirkām biļetes, atradās vien metrus divsimt no hosteļa. Interesanti, ka kases kioska darba laiks bija cauru diennakti. Tas nelikās īsti racionāli, jo vienas garas trolejbusu pieturas attālumā atradās starppilsētu autoosta, kur arī bija kase, kas strādāja diennakti. Protams, pasažieriem tāds “dubults neplīst” ērtāk. Tiesa, kioskā tirgoja ne tikai autobusu biļetes, bet arī uzkodas un dzērienus.
Kasiere, kas jau bija nomainījusies, laipni uzklausīja manu stāstu un teica, ka pārpratumu var atrisināt, jo no autobusa atiešanas nav vēl pagājušas trīs stundas un elektroniskā sistēma pieļauj labojumu. Tā saņēmu jaunas biļetes (mums ar Juriju Kotovu diezgan ievērojamā vērtībā) ceļošanai nākamajā dienā. “Tā taču bija manas kolēģes vaina. Jūs piedodiet, viņa strādāja otro diennakti,” atvainojās kasiere. Domāju, vai pie mums, Rietumos, kur sabiedriskā transporta biļešu pirkšana lielā mērā notiek tīmeklī, kaut kas tāds cilvēcisks ietu cauri? Droši vien jau arī tādas kļūdas nerastos.
Ar nomainītām autobusa biļetēm kabatā caur pazemes tuneli, šķērsojot Ļeņingradas ielu (ielu nosaukumi Habarovskā kopš padomju laikiem nav mainījušies), ieraudzīju, šķiet, mājupejošu trijotni – vīrietis ap gadiem piecdesmit sešdesmit un viņam pie katra sāna pa sievietei – droši vien pieaugusi meita un sieva. Vīrietis, mazliet iereibis, kaut ko klusu dudināja, bet sievietes stabilizēja viņa nelielo šūpošanos. Domāju, ka viņi atgriezās no 9. maija svinēšanas. Tie krieviem ir, šķiet, lielākie svētki, un Krievijā tos svin pamattauta.
Vēlāk Magadanā mani sirsnīgi aicināja Muzeju naktī noskatīties vietējā teātra izrādi “Vilciens caur karu”, kas sākas ar jauniešu virtuālo spēli telefonos, un tās gaitā krievu jaunieši nonāk vilcienā, kas atiet 1941. gada 22. jūnijā. Netiku, bet to jau grūti citiem izstāstīt, ka mūsu tautai Otrais pasaules karš sākās agrāk – 1939. gada 23. augustā, kad Ribentrops un Molotovs parakstīja slepenos protokolus par Baltijas valstu okupāciju. Pēc piecdesmit gadiem tas bija datums, kad uz ceļa starp Viļņu, Rīgu un Tallinu nostājās miljons cilvēku.
Visā brauciena laikā man negadījās satikt cilvēkus, kas uzbāžas ar saviem politiskajiem uzskatiem vai būtu nelabvēlīgi, ka tu pārstāvi valsti, kuras tauta izvēlējās atdalīties no bijušās Krievijas impērijas. Nemanīju, ka Krievijas oficiālā propaganda būtu patiesi iesējusi kādam bažas, ka Baltijas valstis tiešām bruņojas un kopā ar NATO ir drauds Krievijai. Drīzāk otrādi – liekas, cilvēki skatījās uz Rietumiem kā vietu, kur vairāk tiek aizsargātas cilvēka tiesības. Nav tādas varas patvaļas.
Polovinkā gaida, bet tur nedzīvo
Ar Ķīnā ražotu autobusu 10. maija vakarā izbraucām uz Sovetskuju Gavaņu, nelielu ostas pilsētu Klusā okeāna krastā. Agrāk uz turieni gāja vienīgi dzelzceļš, ko Otrā pasaules kara beigās būvēja ieslodzītie. Arī tagad turp var aizbraukt ar vilcienu, un ceļš ilgst vairāk nekā 23 stundas. Taču jau vairākus gadus tur iespējams nokļūt arī pa nesen būvētu 569 kilometrus garu autoceļu, kas kilometrus trīssimt iet pa neapdzīvotu taigu. Vienīgo autobusu pieturu šajā posmā sauc Polovinka (Pusīte – krievu val.). Par ceļa posma neseno būvēšanu liecināja šur tur malā pamesta tehnika. Var nojaust, ka līdzekļi ieguldīti milzīgi. Vietām ceļu klāja līdzens asfalts un autobuss brauca varbūt uz simtu, bet vietām, apbraucot tumsā neredzamus šķēršļus, rāpās ļoti lēni. Galamērķī autobuss pienāca stundu agrāk, par ko, šķiet, neviens neuztraucās, jo neapdzīvotajā taigā pieturu, kur kāds “pēc saraksta” būtu autobusu gaidījis, taču nebija. Domāju, varbūt kāds būtu iekāpis Vaņino ostā, kas ir kilometrus četrdesmit pirms Sovetskajas Gavaņas. Taču tur bija tikai izkāpēji.
Mūzikas skolas koncerti ir apmeklēti
Jurija Kotova un mana atbraukšana galamērķī stundu iepriekš nebija liela problēma. Mūs sagaidīja aizrautīgais novadpētnieks Aleksandrs Sesjolkins. Viņš bija parūpējies, lai mēs varētu paviesoties Mūzikas un mākslas skolā un uzbraukt sopkā (kalna virsotnē), no kuras visā plašumā iespējams redzēt okeānu (skaidrā laikā arī Sahalīnu), un pilsētas muzejā, kas ierīkots bijušajā bērnudārzā.
Īpašs mērķis man bija aiziet uz pareizticīgo baznīcu, kur gribēju satikt mācītāju Tēvu Savatiju un viņa palīgu Jevgeņiju Volčenkovu, kas mani laipni uzņēma vēl nepabeigtajā dievnamā 2016. gada 14. maijā, kad Sovetskaja Gavaņā viesojos pirmo reizi. Jevgeņijam, kas ir dzimis 1949. gadā, vecāki stāstījuši par lielisko orķestri, kurā spēlējuši ieslodzītie un kura diriģents bija mans tēvs Jūlijs Grūtups. Tā arī ir palikusi vienīgā dzīvā liecība par šo orķestri, kur spēlējuši vairāku Eiropas tautu mūziķi (otra liecība ir raksts–recenzija avīzē “Morskoj Dozor”, ko tēvs savos dokumentos bija glabājis visu mūžu). Pirms trim gadiem 14. maijā, stāvot pie baznīcas jaunbūves, mācītājs ar palīgu saskatījās un teica: “Pareizticīgajiem šodien ir Negaidītā prieka diena. Un tava atbraukšana mums ir tiešām negaidīts prieks.” Tajā mirklī, kā garāmejot, mūsu sarunā pienāca klāt kāda tantiņa ar baltu lakatu galvā. Viņa mācītājam sacīja, ka arī viņai šodien ir negaidīts prieks – mazdēls piedzimis. Mācītājs atbildēja: “Protams, tava mazdēla piedzimšana ir liels prieks, bet tas nav nekas negaidīts. Mēs taču zinājām, ka viņš piedzims.”
Atbraucot uz Sovetskuju Gavaņu otro reizi, cerēju atkal šos cilvēkus satikt. Pēdējā brīdī pirms došanās ceļā Rīgas lidostā biju nopircis mīksto rotaļlietu – lidmašīniņu, ko uzdāvināt 2016. gadā dzimušajam draudzes locekles mazdēlam. Tomēr no trijiem minētajiem cilvēkiem satiku tikai mācītāja palīgu Jevgeņiju. Kaut arī nebija Lieldienas, sasveicinoties viņš kā īstens ticīgais teica: “Kristus ir augšāmcēlies!” Jevgeņijs paskaidroja, ka Tēvs Savatijs ir nomainījies un aizbraucis kalpot uz Krievijas rietumu daļu. Diemžēl neizdevās adresātam nodot rotaļlietu, jo nākamajā dienā Jevgeņijs, kā runājām, uz baznīcu neatbrauca. Draudzes locekle, kas tirgoja krustiņus un svētbildes, sacīja, ka Jevgeņijs ir slims, bet rotaļlietu solīja nodot pēc piederības, vēlāk noskaidrojot, kas un kā. Iepriekš Jevgeņiju esot operējuši. Uz slimnīcu Habarovskā viņš vests ar helikopteru. Vēl sieviete piebilda, ka viņas patēvs esot bijis Raimonda Paula radinieks, kuram Maestro uzdāvinājis skaņuplati ar paša parakstu. Baznīcai apkārt sastatņu vairs nebija. Droši vien būve skaitījās pabeigta.
Septiņi kilometri mierīga ūdens
Sovetskajas Gavaņas galvenais ievērības objekts visos laikos bijis septiņus kilometrus garais okeāna līcis, kas ir labi piemērots ostai. Pamatojoties uz seno pamatiedzīvotāju stāstiem, ka tādam līcim ir jābūt, 1853. gadā no Amūras ietekas okeānā (kur jau bija ierīkots atbalsta punkts Nikolajevskas postenis) izbrauca četru vīru grupa. Mazā laiviņā, virzoties gar okeāna krastu, viņu ekspedīcija arī atklāja šo vietējiem sen zināmo līci, un tas tapa iezīmēts pasaules ģeogrāfiskajās kartēs. Ekspedīciju vadīja tolaik tikai 23 gadus vecais Krievijas kara flotes 2. ranga kapteinis, pēc izcelsmes muižnieks, Nikolajs Bošņaks, kurš bija padotais Tālo Austrumu un Amūras pētniekam admirālim Genādijam Neveļskim. Tolaik Krievijas caram Nikolajam I bija vīzijas, ka šie apgabali jau atrodas ķīniešu kontrolē un ka tur nevajag līst. Bošņaks atklāja, ka vietējie ļaudis nav saistīti ar Ķīnu un labprāt pakļaujas Krievijas impērijas varai. Lielas grūtības pārdzīvoja līča atklājēji pirmajā ziemošanas gadā (septiņus mēnešus gadā okeāna līcis stāv aizsalis). Amatpersonu neizdarības dēļ uz jaunatklāto līci, ko lepni nosauca par Imperatora līci, tika nosūtīts vairāk cilvēku, nekā bija uztura un medikamentu. Desmitiem nomira badā. Ekspedīcijas vadītājam Nikolajam Bošņakam nervi neizturēja, un dzīves pēdējos trīsdesmit gadus viņš pavadīja psihiatriskajā slimnīcā Itālijā, Moncā, kur viņu ārstējuši uz parāda. Sovetskajas Gavaņas atklājējs apbedīts nabadzīgiem ļaudīm domātā Moncas kapsētā.
Ģeogrāfisko atklājumu laika piemineklis – arī Jelgavā
Kaut nedaudz pieskaroties Krievijas impērijas ģeogrāfiskajiem atklājumiem Tālajos Austrumos, var saprast, ka krievu tauta nekad nav bijusi tik daudzskaitlīga, lai spētu apgūt impērijas jūras braucēju pievienotās teritorijas. 1867. gadā, cara Aleksandra II valdīšanas laikā, Amerikai tika pārdota Aļaskas pussala, kas Krievijai bija pievienota pēc Semjona Dežņeva ģeogrāfiskajiem atklājumiem 1648. gadā. Trīsdesmit gadu pēc Aļaskas pārdošanas tur sākās slavenais zelta drudzis, kas droši vien palīdzēja tikt bagātākiem pāris simtiem krievu, kas tad jau bija kļuvuši par ASV pilsoņiem.
Arī mūsdienās Krievijai nepietiek cilvēku un arī naudas, lai saimnieciski attīstītu Tālo Austrumu apgabalus. Pirms trim gadiem Krievijas medijos daudz rakstīja par valdības iniciatīvu jebkuram Tālo Austrumu iedzīvotājam, kurš to vēlētos, bez maksas piešķirt īpašumā vienu hektāru zemes. Bet, šķiet, ka tas maz ko ir devis. Apkārtnē apdzīvotas vietas ir simt un vairāk kilometru attālumā. No tā dāvinātā hektāra nekāds agrobizness nesanāk. Atliek vienīgi dabas bagātības, kuru gan Krievijā ir vairāk nekā daudzās citās valstīs. Krievijas Tālajos Austrumos runā un arī raksta, ka par brīvajām zemes platībām ir interese ķīniešiem.
Saistībā ar Krievijas ģeogrāfiskajām ekspedīcijām ir kāds piemineklis Jelgavā, Miera ielas kapos. Tas stāsta par jelgavnieku vācu astronomu Frīdrihu Zībergu (1872–1902), kas pētīja Krievijas ziemeļaustrumus un atdeva savu dzīvību par to, ka varbūt līdzīgi Dullajam Daukam ticēja – tālu ziemeļos ir jābūt tā saucamajai Saņņikova zemei, kur ir dzīvībai labvēlīgi apstākļi. Kopā ar trim ceļabiedriem viņš atstāja kuģi, lai kājām pa lediem dotos uz iedomāto zemi. Miera ielas kapos nav Frīdriha Zīberga pīšļu. Viņš palika tālajā jūrā. Par pieminekli ir stāsts Andra Tomašūna grāmatā “Mana Jelgava”, taču tas neatrodas ne valsts, ne arī pašvaldības aizsardzībā.
Turpinājums nākamajā numurā
