Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Sākums 6., 13., 20., 27. jūnijā un 4. jūlijā
Pirms trim gadiem, nokļūstot ceļojuma tālākajā punktā Debinas ciemā, kas atrodas 460 kilometru no Magadanas, pie vienīgā tilta pār Kolimas upi, mēs ar Juriju Kotovu izgājām upmalā izlocīt autobusā septiņās stundās nosēdētās kājas. Šoreiz vairs tā nedarījām, jo, kā mums toreiz paskaidroja vietējās vidusskolas angļu valodas skolotāja Tatjana Makuščenko, krēslas stundās medībās iziet lāči un sevišķi pavasarī pēc ziemas miega tie ir badīgi.
Taigā labāk nesatikt ne zvēru, ne cilvēku
Skolotāju Tatjanu Debinā bijām priecīgi satikt arī šajā reizē. Smaidīga, arī stilīga un asprātīga (“Nelēkājiet gar kraujas malu! Pie jums taču palika mūsu konjaka pudele!”). Kas pa trim gadiem mainījies? Tatjana teic, ka viņai iet labi. Mazbērnus gan gribētu sagaidīt ātrāk. Tatjana norunāja arī divus savus dzejoļus, kas skaisti iederējās gaisotnē piknikā, ko sarīkojām taigā kilometrus divus no ciema. Skolēnu Debinas vidusskolā (Krievijā vidusskolā tagad ir 11. klases) pirms trim gadiem bija pāri sešdesmit, šogad pāri piecdesmit (ciemā ir nepilni sešsimt iedzīvotāju), taču skola pastāv. Tas tāpēc, ka līdz tuvākajiem kaimiņu ciemiem ir apmēram četrdesmit kilometru, autobuss pa Kolimas trasi iet reizi diennaktī, bet ziemā šajā apvidū ir trīsdesmit un pat piecdesmit grādu sals. “Kad skolēniem pasaka, ka aukstuma dēļ nav uz skolu jāiet, viņi vienalga klīst pa ciemu,” pukojās Tatjana.
Par piknika galdiņu kalpoja, šķiet, nojaukta šķūnīša durvis. Sākotnēji tās bija noliktas uz paliktņiem. Bet kāds “galdiņa kājas” bija sagāzis. “Droši vien kāds zvērs,” paskaidroja Tatjana. Viņa brīdināja, ka taigā labāk nesatikt ne dzīvnieku, ne arī svešu cilvēku. Lai tas būtu mazāk iespējams, viņa, vienatnē ejot pa taigu, dungojot dziesmiņas. Meža dzīvnieki parasti vairās cilvēku. Tomēr piknika beigās, taigas zvēriem pielabinoties, Tatjana uz galda atstāja pāris sauju cepumu – kā pateicīgu “tējas naudu” taigas restorāna saimniekiem. Ja kāds lācis mums tuvumā bija, tad visdrīzāk tas, saulītē atlaidies, gulēja dienasvidu. Kad saule, pārvarējusi zenītu, sāka slīdēt lejup, devāmies prom.
Kolimieši nelaimē nepametīs
Atceroties nesenus ievērības cienīgus notikumus, Tatjana pastāstīja traku gadījumu ar laimīgām beigām Kolimas trasē pērnā gada decembrī. Toreiz izaicinājumu Kolimas salam bija metis nevis skolas puika, bet spāņu velotūrists Hosē Andress Abjans Paharess (Jose Andres Abian Pajares). Tatjana viņu nebija satikusi, bet zeltraču arteļa vadītājs debinietis Vladimirs Naimans, ar ko mums tajā dienā viņa uzņēmuma kantorī izvērtās divu stundu ilga saruna, teica, ka ciema ļaudis redzējuši, atstutētu pie veikala, spāņa sarkano velosipēdu. Ap četrdesmit gadu vecais tūrists divarpus mēnešos bija plānojis vienatnē veikt piecus tūkstošus kilometru – ceļu no Magadanas līdz Irkutskai (sākotnēji braucot pa Kolimas trasi). Kādā decembra naktī ap piecdesmit grādu salā lielceļa malā uzslietā teltī spāni atrada trīs kolimieši – Vaha, Musa un Aslans (uzvārdi mediju ziņās nav minēti). Viņi brauca uz Susumanu – zeltraču pilsētu, kas atrodas ap septiņsimt kilometru no Magadanas. Šo četru vīru nakts sarunā, kas bija nofilmēta ar telefonu un ko vēlāk rādīja Magadanas televīzija, bija diezgan jūtama valodas barjera (var redzēt, ka samiegojies spānis nerunā ne krieviski, ne angliski, ne arī ingušu valodā, kas bija viņa glābējiem dzimtā). Velotūrists gan saprata, ka viņš tiek labvēlīgi aicināts siltā automašīnā, kas brauc uz to pašu vietu, kas ir pa ceļam arī viņam. Savukārt Vaha, Musa un Aslans (medijos parādījās ziņa, ka viņiem valdība piešķīra apbalvojumu) bija gandarīti par to, ka izdevies dīvainajam ārzemniekam iestāstīt, ka nakšņot uz ceļa teltī stindzinošā salā ir bīstami. Drīz atklājās, ka spānis ir apsaldējis labo roku (pats viņš vēlāk atzina, ka sapnī bija pazaudējis cimdu), un diezgan nopietna palīdzība velotūristam tika sniegta slimnīcā Magadanā. Lidojot prom, Hosē solīja, ka tomēr atgriezīsies un sākotnēji plānoto maršrutu veiks 2020. gadā. Spāņu ceļotājam, kura pieredzē bija ziemas braukšana Islandē, bija radusies droša paļāvība, ka kolimieši viņu nelaimē nepametīs.
Ja uzskata, ka cilvēks cēlies no mērkaķa
Ģeologs un zeltraču uzņēmuma “Spokoinij” vadītājs Vladimirs Naimans ir dzimis politiski represēto ģimenē. No mātes puses – ukrainis, no tēva – vācietis. Pats viņš sevi pirmkārt sauc par kolimieti, taču pēc dokumentiem skaitās vācietis. “Būt vācietim nebija vienkārši padomju laikā,” sarunā, stāstot par jaunību, obligāto dienestu padomju armijā un studijām, piebilda Vladimirs. Atšķirībā no tēva Augusta Naimana Vladimirs senču zemē nekad nav bijis un arī neplāno to darīt (atvaļinājumā uzņēmēja ģimene brauc uz kūrortiem nevis Eiropā, bet gan Ķīnā). “Laime mūsu dzīvē nav paredzēta, tā var būt viens divi procenti no dzīves jēgas. Svarīgākais ir cilvēkam salāgot vajadzības un iespējas. Ja tas ir izdarīts, var justies labi,” filozofēja Valdimirs Naimans. Saistībā ar vēlēšanos atgriezties tēvzemē es viņam atļāvos iebilst, ka latvieši dažkārt pat pēc divdesmit un vairāk gadiem izsūtījumā tomēr ir atgriezušies dzimtenē.
Vladimirs Naimans privatizācijas laikā, būdams inženieris ģeologs, bija kļuvis par zeltraču arteļa vadītāju, un tagad šajā uzņēmumā strādā ap piecdesmit cilvēku. Pirms 25 gadiem sācis ticēt Dievam. “Ja pieņem, ka cilvēks ir radies no mērkaķa, tad taču es nevaru gribēt, lai kāds atceļ stiprākā tiesības un pret mani izturas cilvēcīgi,” viņš secinājis.
Pārskatot publikācijas medijos, nevar nepamanīt, ka uzņēmējs ir daudz darījis represēto piemiņas saglabāšanā. Par viņa vadītā uzņēmuma līdzekļiem vairākās bijušo lēģeru vietās pie masu apbedījumiem uzstādītas piemiņas zīmes. Tāda ir arī Debinā, kur uzkalnā izraktās terasēs apbedīti slimnīcā mirušie (Jurijs Kotovs saskaitīja astoņas apmēram simt metru garas apbedījumu terases). Magadanā Andreja Ozola vadītās biedrības “Kolima Baltija” ekspozīcijā bija atrodami materiāli, ka Debinā apbedīti arī latvieši.
Ciemā skan baznīcas zvans
Beidzamais Vladimira Naimana labdarības projekts (vietējie mediji ziņo, ka viņš personīgi ziedojis 15 miljonus rubļu – 200 tūkstošus eiro) ir Debinas ciema centrā uzceltā pareizticīgo baznīca. Jau otro gadu katru svētdienu tā zvana. 19. maija rītā dievnamā bija draudzes locekle vecāka sieva Natālija, kuru Vladimirs Augustovičs (tā vietējie godā Vladimiru Naimanu) palūdzis svētdienas rītos lasīt Svētos Rakstus (pastāvīga mācītāja draudzē nav). Baznīca gaiša, tīra, ar bagātīgu svētbilžu klāstu, turklāt arī ar apsildāmām grīdām. Laikā, kamēr Natālija veica reliģisko rituālu, baznīcā ienāca gadus piecdesmit veca sieviete, kas pēc sejas pantiem izskatījās cēlusies no senajām ziemeļu tautām. Natālija viņai skaidroja dažādu svecīšu un svētbilžu nozīmi. “Svecīti dedziniet baznīcā, mājās – nē,” bija viens no padomiem atnācējai.
Pēc brīža, pievēršoties man, Natālija teica: “Agrāk, kad runāja par baznīcas celšanu, tādu cilvēku, kas teica, ka to vajag, bija vairāk nekā to, kas tagad iet baznīcā.” Cilvēku noteikti esot vairāk svētkos, kad ir mācītājs.
Bez svētdienām darbs rit arī Kolimas zelta raktuvēs. Sezonas laikā zeltračus, piemēram, Debinas ciemā, neredz. Piecus mēnešus gadā tie atrodas darba vietā taigā, kur tiem ir dzīvojamais vagoniņš, pirts un telefona sakari. Pat ja raktuves atrodas tikai trīsdesmit kilometru no ciema, lielākā daļa arteļa “Spokoinij” darbinieku mājās nebrauc. Strādā divās maiņās – pa desmit stundām. Agrāk skolas vasaras brīvlaikā zelta raktuvēs strādājusi arī skolotāja Tatjana. Vārījusi zeltračiem ēst. Viņai pat bija dzejolis par “diviem gramiem” un lielo azartu, kāds mēdz būt tur, kur brīvajā laikā zeltu var mēģināt paskalot arī savrupi ar speciālu rokas vanniņu (zelta skalošanā ar rokām Magadanā ik gadu tiek rīkotas sacensības).
Zelta raktuvēs, kur ar Vladimira Naimana ziņu uz nepilnu stundu tiku aizvests es, neviens ar rokām šo dārgmetālu nemeklēja. Strādāja traktori, ekskavatori un zelta skalojamais agregāts. Tiesa, tā darbošanās princips ir tāds pats kā skalojot ar rokām. Proti, zelts ir 16 reižu smagāks par ūdeni, tādēļ tas izgulsnējas.
Darba procesā periodiski no Debinas uz raktuvēm brauc vieglais apvidus auto, ar kuru tiek atvests uz arteļa skalotavu ciema nomalē “spainis” ar zelta nogulsnēm. Šajā braucienā pēc nogulsnēm tad tiku pieņemts es. Zelta nogulšņu savākšanu veica divi ukraiņi – Sergejs un Vladimirs. Braucot viņi dzīvi diskutēja par ceļmalā taigā un purvā redzamajiem dzīvniekiem un putniem. Neviļus pieķēru sevi pie domas, ka šo vīru vienmuļajā ikdienas darbā nekā daudz, par ko varētu runāt, taču nav.
Pēc kilometriem divdesmit auto nogriezās no lielceļa, un tad jau automašīnas salona aizmugurē (tur atradās arī pagaidām vēl tukšais “zelta spainis”) bez pieturēšanās nevarēja nosēdēt. “Tādas ir mūsu raktuves! Ukrainā tā iegūt derīgos izrakteņus neļautu. Izrakņātās vietas liktu rekultivēt, bet Kolimā uz to neskatās,” ar visiem četriem velkošajiem pārbraucot kārtējo uzkalniņu, kā atvainodamies teica viens no maniem vedējiem. Pēc brīža, nobraukdami dziļā gravā, bijām galā. Tur Sergejs un Vladimirs abpusēji sirsnīgi sasveicinājās ar zelta skalojamās mašīnas operatoru Anatoliju, kas pēc tautības arī ir ukrainis, taču no Rietumukrainas. “Viņš ir Bandera,” labsirdīgi nosmēja Sergejs, tā likdams manīt, ka rietumu un austrumu ukraiņiem nav ko dalīt, sevišķi jau Kolimas krastā.
Pēc tam Sergejs un Vladimirs iekāpa zvejnieku zābakos, un sākās zelta nogulšņu vākšana.
Nobeigums nākamajā numurā
