Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
(Nobeigums. Sākums 6., 13., 20., 27. jūnijā, 4. un 11. jūlijā)
Par zelta skalošanu artelī “Spokoinij” man radās iespaids, ka tā ir līdzīga kājslauķa mazgāšanai. Tikai, ja parastais kājslauķis ir jādabū pēc iespējas tīrāks, tad zelta skalojamā “kājslauķa” saros nogulsnējas spožās zelta skaidiņas. Pa vidu gadās arī kāds zelta gabaliņš jeb tīrradnis. Vēsturē var atrast veiksmes ziņas par tīrradņiem, kuri sver kilogramus. Taču todien arteļa “Spokoinij” vīri priecājās par dzeltenu kriksīti izkritušas zoba plombas lielumā. Ar sīku plunkšķīti tas tika iemests spainī kopā ar zelta skaidiņu nogulsnēm. Izskatījās, ka apmēram spainis “produkcijas” iznāca no tā, ko desmit vīri (katrā maiņā pa pieci) bija saskalojuši diennakts laikā. Darbā viņi lietoja Krievijā ražotu skalojamo mašīnu, japāņu buldozeru ar lāpstu cilvēka augumā (ar to tika stumdīti akmeņainās zemes kalni un atsegtas zeltu nesošās smiltis) un vēl citu jaudīgu tehniku.
Vedot zeltu, ceļā neapstājas
Braucot prom no zelta skalošanas poligona, pa taigā iebraukto ceļu pretī gāzelēdamies nāca pašgājēja ekskavators. “Kas tas tāds? Nav mūsējais!” Sergejs saskatījās ar Vladimiru un pa rāciju deva ziņu uz arteļa centru Debinā. Atbildes tūlīt nesekoja, un mēs pabraucām ekskavatoram garām. “Bet kāpēc jūs paši neapturējāt to ekskavatoru un nepajautājāt vadītājam, kurp viņš brauc?” no automašīnas aizmugurējā sēdekļa blakus zelta spainim uzjautāju arteļa “Spokoinij” vīriem. “Vedot zeltu, mēs nedrīkstam ceļā apstāties,” paskaidroja zeltrači.
Zelta nogulšņu skalošana turpinājās Debinas ciemā arteļa centrā vienstāva koka ēkā, kas no ārpuses izskatījās pēc pirmo kolhozu mehāniskajām darbnīcām. Galu galā no “spaiņa skalošanas” pāri palika divas bļodiņas, kuru dibenā bija dažas šķipsniņas zelta skaidiņu ar “izkritušo plombīti” turklāt. Arteļa centrā uz sānu durtiņām, kas bija pavērstas pret ielu, kāds pirms dažiem gadiem bija piestiprinājis zili sarkanu tāfelīti “Novorosija” (“Jaunkrievija – krievu val. ). To jau senāk, 2016. gadā, biju pamanījis, ejot garām šai ēkai. Zināms, ka pēdējā laikā ar šo vārdu apzīmē Ukrainas valstij atkarotos Austrumu apgabalus Luhanskas Tautas republiku un Doņeckas Tautas republiku (kā valstiskus veidojumus tos neatzīst neviena valsts, ieskaitot Krieviju). Izskatās, ka kāds no zeltraču darbiniekiem kaut kā bija centies izrādīt savu attieksmi pret Krievijas imperiālisma idejām, kas pēdējā laikā Ukrainā vien ir paņēmušas tūkstošiem cilvēku dzīvību. Taču, no otras puses, tas, ka zeltraču artelī tika satikti ukraiņu vīri Vladimirs, Sergejs un Anatolijs, liecināja, ka ikdienas dzīvē viena vai otra cilvēka politiskie uzskati asi nesaduras.
VIP personas sausās zupas neēd
Mūsu ceļojums un arī tam atvēlētie līdzekļi gāja uz beigām. Vienā no beidzamajiem vakariem piedāvāju Jurijam Kotovam rītdienas brokastīm tuvējā kioskā iegādāties sauso pārtiku (Debinas ciema veikalā, kur 2018. gada decembrī degunu bija apsildījis iepriekšējā rakstā minētais velotūrists Hosē Andress Abjans Paharess, lēti varēja nopirkt makaronu zupu, kurai bija pagājis ieteicamais lietošanas termiņš). Manu piedāvājumu Jurijs Kotovs nepārprotami noraidīja. Un tad paskaidroja, ka nākamajā dienā mēs ēdīsim lidmašīnā. Tas tiešām bija vareni, ka cilvēkam nu jau 81 gada vecumā vēlēšanās pēc piedzīvojumiem un ceļojumiem stāvēja tomēr augstāk par ikdienas gaitās visai svarīgu lietu – laikā paēstām brokastīm. Protams, lidojuma laikā ēdieni un dzērieni “Aeroflot” biznesa klasē bija izcili garšīgi. Man gan būtu garšojis vēl labāk, ja ēdienu karte reisā Rīga – Maskava būtu arī valsts valodā. Ilustratīvi varu paskaidrot, ka mums tika piedāvāta ananasu torte ar vaniļas un riekstu krēmu, melnā menca ar kāpostiem un imbīru, pankūka ar lasi un sarkanajiem ikriem… Arī dzert varēja gandrīz visu, ko un cik gribi un kad gribi (tikai ēdienu un dzērienu reizes laikus jāpiesaka stjuartam).
Jau pirmajā rakstā (“Zemgales Ziņu” 6. jūnija numurā) minēju, ka Krievijā un citviet (tostarp Latvijā) vairs nav daudz to cilvēku, kam aviokompānija “Aeroflot” saistībā ar Otro Pasaules karu maijā uzsauc bezmaksas lidojumu, kur vien tie vēlas, turklāt biznesa klasē un kopā ar pavadoni (tas Jurijam Kotovam biju es). Jāatzīst, ka neviens no ceļā satiktajiem “Aeroflot” darbiniekiem neizrādīja negācijas par to, ka manis pavadītā VIP persona bija bez nopelniem Otrajā Pasaules karā. Krievijas aviokompānijas “Aeroflot” labvēlību Jurijs Kotovs saņēmis tāpēc, ka kara laikā dzimtajā Pēterburgā viņš kopā ar māti bija nokļuvis Ļeņingradas blokādē. Divreiz dzīvē viņš bija mācījies staigāt – otro reizi pēc tam, kad laimīgi bija izvests no blokādes. “Ko jūs! Jums pienākas!” apkalpojot lidmašīnā sacīja stjuarts, kam Jurijs Kotovs kautrīgi teica, ka nav kara laikā cīnījies.
Ceļā satiktie cilvēki
Plašajā Krievijā, kur braukšanas attālumi ir lieli, ceļabiedri nereti aprunājas. Tomēr jāatzīst, ka gaisa kuģu biznesa klase nav tā labākā vieta, kur iepazīties vai novērot cilvēkus. Pirmkārt, pasažieri nesēž cieši blakus (nevienā no reisiem biznesa klase nebija pilnībā piepildīta). Cik iztālēm varēja saprast, lidojām kopā ar kādu bankas pārstāvi (nejauši dzirdēju dažus vārdus viņa telefona sarunā lidostā). Vēl ar kādu tēvu, kas bija kopā ar varbūt septiņgadīgu meitiņu (viņa auklēja mīkstu rotaļu delfīnu). Kāda sīciņa kundze džinsos, pacēlusi gaisā kājas, lasīja. Viņa atteicās no ēdieniem un dzērieniem.
Savukārt Habarovskas autobusos ikreiz, piesakot katru nākamo pieturu, skaļrunī tika atskaņots teksts par to, ka autobusa ekipāža (šoferis un kasieris) mums novēl laimīgu ceļu. Atmiņā no silta maija vakara palicis kasieris ap gadiem piecdesmit sešdesmit. Viņš atšķirībā no amata māsām (pārsvarā šo darbu veica sievietes) bija ģērbies garā treniņtērpā ar vaļēju rāvējslēdzi, kas atsedza vīra spalvainās krūtis. Likās, ka viņam šī ir otrā profesija. Pirmā varēja būt, piemēram, auto vadītājs, kam uz laiku noņemtas tiesības. To, protams, neprecizēju. Toties centos iztaujāt trīs jauniešus, kas bija tērpušies maisveidīgā bezizmēra militārajā lauka formā bez skaidri saprotamām uzšuvēm. Pieturā viņi ar mugursomām un citām paunām ne tik vienkārši ierausās pilsētas autobusā. Prasīju: “Jūs esat jaunarmijieši?” (Krievijā ir tāda militāri patriotiskā jauniešu organizācija) “Nē, mēs esam īstajā armijā, obligātajā dienestā,” visai inteliģenti atbildēja viens no puišiem.
Saistībā ar militārām lietām tālsatiksmes autobusā blakussēdētājam (kopā bijām kādas piecas stundas) atklāti teicu, ka varētu būt, ka es Krievijā skaitos NATO karavīrs, jo esmu Latvijas Zemessardzē, kas kopš 2004. gada ietilpst NATO spēkos. Jaunībā, kad dienēju padomju armijā, NATO skaitījās iespējamais pretinieks, un šajā ziņā Krievijā daudz kas nav mainījies. Taču tūlīt piebildu, ka NATO taču negatavojas uzbrukt Krievijai. Taču te var paskaidrot: ja palasa vienas otras Krievijas oficiālās ziņas, tad veidojas priekšstats, ka Baltijas valstis kāpina bruņojumu un kļūst militārs drauds Krievijai. Paudis savu “atklāsmi”, mazliet šaubījos, ko man atbildēs lāča auguma blakussēdētājs, kura seju naktī tumšajā autobusa salonā īsti nevarēju saskatīt.
Brīdi iepriekš viņam biju teicis arī to, ka Otrajā pasaules karā mans tēvs kā daudzi latvieši, nebūdams fašists, bija iesaukts vācu armijā un tieši tāpēc viņš dabūja gadu izciest lēģerī Klusā okeāna krastā. Piebildu vēl to, ka mūža beigās tēvs man vēl teica, ka nevienu “tai karā” nav nošāvis (no “grāvjiem” viņu izpestīja izcili kārtīgais rokraksts – viņš tika nozīmēts par savas karaspēka vienības rakstvedi). Maķenīt pēc pauzes mans blakussēdētājs atbildēja: “Es domāju, ka Jūs varat uzbrukt Krievijai. Tikai, lūdzu, nedariet to 24. februārī. Tas iznāks dienu pēc armijas svētkiem. Tad viņi būs paģiraini un nikni.” Humora izjūta ir laikam tas, kas palīdz tikt cauri arī starptautiska mēroga sastrēgumiem.
Ar vairākiem ceļabiedriem Krievijā esmu runājis par to, ka būtu kaut kas jādara, lai ceļošanu Latvijas pilsoņiem Krievijā un otrādi padarītu ģimenēm draudzīgāku. Pašlaik Krievijas vīzas vidusmēra Latvijas pilsonim izmaksā dārgi.
Latviešiem pārmet par veciem grēkiem
Esmu dzīvojis padomju laikos un pieredzējis to, ka arī mani pašu izseko un “pieskata” Valsts Drošības komitejas darbinieki un aģenti. Cik es varēju vērot tagad, tad mums ar Juriju Kotovu neviens nesekoja vai vismaz nelika to manīt. Būtu arī diezgan dārgi izsekot personas, kas divarpus nedēļās veic attālumu pusekvatora garumā. Tomēr pilnīgi bez bažām, ka cilvēku var aizturēt politisko uzskatu vai kāda cita nepamatota iemesla dēļ, Krievijā nevari būt. Kaut vai jūnijā notikušais gadījums, kad “Meduza” žurnālistam Ivanam Golunovam slepus piemeta narkotikas, piekāva un tikai ar sabiedrības spiedienu atbrīvoja un attaisnoja, liecina par ievērojamu varas patvaļu. Šķiet, ka tādas lietas vairāk notiek Maskavā, nevis lielajos Krievijas plašumos.
Par to, ka Krievijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas uzskata, ka staļiniskā režīma masu represijas pret nevainīgiem cilvēkiem ir attaisnojamas, man liecināja kādus divus gadus vecs plakāts, kas nozibēja gar autobusa logu un, domājams, bija saistīts ar Krievijas slepenpoliciju jeb Federālo izmeklēšanas dienestu (krieviski saīsinot FSB). Uz plakāta lieliem burtiem bija rakstīts FSB – 100. Tātad – mūsdienu Krievijas slepenpolicija ir pēctece nevis cara laiku “ohrankai”, bet gan 1917. gada 20. decembrī dibinātajai Ārkārtējai komisijai cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu, ko vairāk pazīst kā traģiski slaveno čeku. Latvijai nedraudzīgās publikācijās tiek uzsvērts, ka sākotnēji Krievijas čekā augstos priekšniekos bija latvieši Jēkabs Peterss un Mārtiņš Lācis (Sudrabs). Pēdējais pat rakstos norādījis uz vajadzību izvērst sarkano teroru pret buržuāziju. Tas tā bēdīgāk. Bet ne jau tāpēc uz Krieviju nebraukt. Jārēķinās, ka tā vienmēr ir mums blakus.
