Kad tumšos, aukstos ziemas vakarus nomainījusi pavasara izaicinošā saulīte, ir īstais laiks runāt par mīlestību.
Kad tumšos, aukstos ziemas vakarus nomainījusi pavasara izaicinošā saulīte, ir īstais laiks runāt par mīlestību. Tālab piedāvājam iepazīties ar trešo konkursa «Gada mīlasstāsts» pāri. Ivara un Antras stāsts sākās 1999. gadā, kad abi jaunieši piedalījās konkursā «Zemes dēls un Zemes meita» Madonas rajona Barkavā. Liktenīgās tikšanās dēļ tieši šajā konkursā abi sevi nodēvējuši par zemes bērniem. Kā attiecību zieds plauka aizvien krāšņāks, stāsta paši mīlētāji.
Ivars:
Es Antru abās konkursa dienās īpaši neievēroju. Viņa ne ar ko neizcēlās pārējo dalībnieču vidū. Otrās dienas beigās notika konkursa valša dejošanas sadaļa. Tajā vērtēja atsevišķi pārus. Tad nu varēju izvēlēties, vai dejot ar savu meiteni vai ar citu. Man valsis tik labi nepadodas, tāpēc domāju, vismaz «jānotrāpa» uz meiteni, kas labi prot dejot. Ar savu meiteni nesadejojos, tāpēc noskatīju citu, kas varētu būt laba partnere. Tā viņu satiku. Antra valsi bija jau nodejojusi, kad piegāju un uzlūdzu viņu uz deju. Pateicoties aktierim Guntim Skrastiņam, kas vadīja šo konkursa sadaļu, abi nodejojām trīs dejas pēc kārtas.
Pēc Zemes meitas un Zemes dēla apbalvošanas bija balle. Pieklājības pēc aizgāju un uzlūdzu Antru uz deju vēlreiz. Tā vienu deju pēc otras visu balli pavadījām kopā. Nezinu, kas mani vairāk apbūra – pavasara vakars vai viņa, bet es, paļaujoties uz savu gaišo galvu, biju pārliecināts, ka visu atcerēšos. Antras adresi nepierakstīju un, saprotams, ka aizmirsu. Lempis tāds! Samierinājos, jo tas taču bija tikai viens vakars, balle ar skaistu, jauku meiteni. Mierināju sevi, ka būs taču arī citas, Antra nav jau vienīgā.
Antra:
Tātad mūsu draudzības pirmsākums meklējams tālajā 1999. gada 15. maijā. Atceros, ka konkursa dienas paskrēja vēja spārniem. Mēs – dalībnieki – pat cits ar citu neiepazināmies. Par saliedētu grupu situācijā, kad katrs domā tikai par savām interesēm, lai pēc iespējas labāk izskatītos konkursa kopvērtējumā, nevarēja būt ne runas.
Tikai pirmās dienas vakarā pie ezera stāstu konkursā, kur pirmo reizi bijām visi kopā, bez jebkādas steigas un stresa cits citu iepazinām mazliet vairāk. Sēdējām aplī, un visi dalībnieki bija labi pārskatāmi. Ivars tovakar sēdēja pavisam netālu, bet tai brīdī es viņam nepievērsu nekādu lielo uzmanību, jo pasākums bija aizraujošs.
Te pēkšņi viņš ierunājās, jo pienāca viņa stāstīšanas kārta. Un man par Ivaru radās interese. Bet toreiz, kad viņš beidza stāstījumu, pieiet klāt un iepazīties tuvāk nesadūšojos. Iedomājos, ka labāk būtu, ja to darītu pēc pasākuma. Bet, kad pienāca vakara izskaņa, vairs Ivaru nekur nemanīju. Tovakar domāju, šaustīju sevi, kāpēc es pie viņa nepiegāju uzreiz.
Otrajā dienā, nodejojusi valsi, varēju atviegloti uzelpot, jo man tas bija pēdējais izgājiens. Atlika noskatīties pārējo dalībnieku sniegumu un sagaidīt rezultātus. Taču pēkšņi kā sniegs uzkrita no skaidrām debesīm: man klāt pienāca Ivars un lūdza uz deju. Tajā brīdī mazliet apjuku – vai patiešām tā esmu es, ar kuru viņš vēlas dejot! Prātoju – varbūt viņš tomēr iepriekšējā vakarā pamanījis, ka izrādīju nelielu interesi par viņu, lai gan tikai ar acu skatieniem? Bet varbūt man tagad ir dota iespēja labot vakar nepadarīto? Es atguvos un pieņēmu viņa uzaicinājumu. Dejojot ar viņu, jutos kā taurenītis, kas, beidzoties dziesmai, varētu pacelties gaisā. Kaut Ivars taisnojās, ka neprot labi dejot valsi, mēs to darījām lieliski. Zālē visi bija sajūsmā. Arī pārtraukumā pirms rezultātu paziņošanas nodejojām pāris deju, vēl mazliet patērzējām.
Pēc rezultātu paziņošanas visi izklīda. Savā istabiņā atskārtu, ka esmu aizmirsusi pajautāt Ivaram, vai viņš ies uz balli, jo mans partneris atteicās.
Aizgāju uz balli, kas bija jau sākusies, pārlaidu vieglu skatu pāri zālei, bet Ivaru nemanīju. Mani pārņēma neparasta vientulības izjūta un ilgas pēc kaut kā nesasniedzama, neiespējama… Sapņotāja. Tā mani reizēm mēdza dēvēt draugi. Veroties svecītes liesmiņā, domas šaudījās šurpu turpu. Te pēkšņi likās, ka krītu bezdibenī, jo izdzirdu pazīstamo balsi. Palūkojos uz augšu – man blakus stāvēja Ivars. Domāju, ka sapņoju… Bet tā bija realitāte. Ivars mani lūdza uz deju. Es biju tik apmulsusi, ka atbildes vietā spēju tikai pamāt ar galvu. Visu deju klusēju it kā būtu ūdeni mutē ieņēmusi. Nespēju izdvest ne skaņas. Tikai otrajā dejā mazliet atguvos, un mēs sākām sarunu.
Balle beidzās, Ivars, būdams džentlmenis, pavadīja mani līdz istabai. Mūs abus ieskāva neaprakstāms klusums. Kādu brīdi tā arī klusējām, nesakot ne vārda. Kāds neparasts pavasara maigums mūs apņēma! Zvaigžņotā debess kā brīnumaina rota vizēja virs mums. Varbūt tieši šīs romantiskās noskaņas iespaidā neapmainījāmies adresēm, bet varbūt tā tam vajadzēja notikt? Nemaz necerēju viņu vairs jebkad satikt.
Absolvējusi tehnikumu, nolēmu mācīties LLU. Paziņas man atklāja, ka arī Ivars studē šajā augstskolā. Pamazām uzzināju visu – kurā fakultātē, kurā kursā viņš studē, kurās kopmītnēs un kurā istabiņā dzīvo. Pat vairākas reizes biju ar viņu «saskrējusies», bet man nebija drosmes viņu uzrunāt. Šķita, nevar būt, ka viņš mani neatceras! Bet tā tomēr bija… Skumīgi…
Dzīve mēdz mūs dažādi pārsteigt, un mēs atkal esam kopā. Pēc vairāku gadu pārtraukuma satikāmies…
Ivars:
Jā, 2002. gadā 22. decembrī Jelgavā ledus skulptūru parādē.
Antra:
Aplūkot ledus skulptūras biju ieradusies ar saviem draugiem, taču pamanīju, ka Ivars ir viens pats. Atvainojusies atdalījos no draugu pulka. Tagad vai nekad. Varbūt tomēr viņš mani atcerēsies?
Ivars:
Mani pūlī uzrunāja kāda brīnišķīga meitene. Pavisam sveša. Viņa mani pazina, es viņu ne. Bet vienalga tā bija viņa – mana «balles karaliene».
Antra:
Ivars nav mainījies, bet es gan. Tāpēc jau arī laikam sākumā nepazina mani.
Ivars:
Mēs aizgājām uz «Tobago». Nezinu, ko par mums domāja viesmīle, bet mums bija par ko runāt. Nebijām tikušies četrus gadus!
Izrādījās, ka divus gadus esam bijuši tik tuvu un reizē tik tālu viens no otra. Ir taču kāds sargeņģelis, kas saved kopā mīlošas sirdis!
***
Abi jaunieši par kāzām vēl nav domājuši, taču dzīvo viens otram tuvu, tuvu. Ivars atzīst, ka viņam patīk Antras smaids un arī tas, ka abi var pļāpāt stundām ilgi. Ar citiem valoda tā neraisoties. Šim pārim ir daudz kopīgu interešu. Ivaram, kā viņš pats teic, ir vīrietim netipisks hobijs – kulinārija. Gatavot ēdienu patīk arī Antrai, tādēļ nereti pa virtuvi viņi rosās abi kopā. Un, protams, arī ballēs abi vēl joprojām ar baudu griež valsi.
Ivars sarunas noslēgumā atklāj: «Mēs ar savu stāstu gribam pateikt citiem, lai nekautrējas viens otram izteikt savas jūtas. Var gadīties, ka otras tādas iespējas nebūs. Nepaejiet savai laimei garām!»
