Pirms divdesmit gadiem, viesojoties pie paziņām, jelgavnieks Māris Binde pirmo reizi izdzirdēja par to, kā cilvēki ar metāla detektoriem meklē apslēptu mantu.
Pirms divdesmit gadiem, viesojoties pie paziņām, jelgavnieks Māris Binde pirmo reizi izdzirdēja par to, kā cilvēki ar metāla detektoriem meklē apslēptu mantu. «Dzirdot stāstīto, man kā zibens pa pieri iespēra, un es saslimu ar mantas meklēšanu,» smejas Māris.
Par zemē apraktiem dārgumiem un naudu vēsta daudz leģendu, un, kā saka Māris, gandrīz katrā ģimenē iznāk dzirdēt par turīgiem senčiem, kas norakuši milzu vērtības. Tieši tāpēc atrodas cilvēki, kas meklē tādus kā Māris, lai viņi palīdzētu atrast mantojumu. Tiesa, kaut ko atrast izdodas ļoti reti, jo kopš mantu norakšanas pagājis ilgs laiks un kāds jau varējis noslēptos dārgumus izrakt.
Latiņu meklējumi pludmalē
«Es nemeklēju tikai zeltu, man patīk viss, ko atrodu. Reizēm aizbraucu uz Jūrmalu un, pārstaigājot pludmali, sīknaudā izdodas savākt kādus desmit latus, reizēm vēl vairāk. Tāpat smiltīs atrodu gan pulksteņus, gan ķēdītes, gan citus sīkumus, bet īstie meklējumi parasti sākas, kad dodos uz laukiem.»
Meklējumiem nepieciešama speciāla aparatūra, kas nebūt nav lēta – detektors, ko tagad izmanto jelgavnieks, maksā vairāk nekā 1000 latu. Līdz šim zelta podu Mārim gan nav izdevies atrast, tāpēc sakrājušies nenomaksāti rēķini, bet vīrietis nesūdzas, jo viss aizmirstas tajā brīdī, kad uz ausīm ir austiņas un rokā «bumbinieks» (tā meklētāji sauc detektoru).
Senlietas mētājas acu priekšā
Māris atradis gan senlietas, kuru vērtību nav iespējams noteikt, gan senkapus, bet reizēm zemē gulošus dārgumus izdodas uziet nejauši. Tā, piemēram, bieži vien uzartos laukos var atrast vecas monētas, senlietas un citus vēstures lieciniekus. «Bauskas rajonā uz koka saknēm atradu kakla riņķi, kura vecums skaitāms vairākos gadsimtos. Cilvēki tur bija staigājuši garām katru dienu, bet nebija pamanījuši.»
Jelgavas tuvākajā apkārtnē kaut ko atrast ir grūti, jo šeit ir aprakts maz mantu. To Māris skaidro ar faktu, ka senos laikos visapkārt pletušies purvi. «Cita lieta Bauskas rajonā aiz Mežotnes – tur var atrast visu ko, jo agrāk tās vietas atradās kuģu ceļa malā.»
Naudu par palīdzību neņem
Kopā ar Aldi Egilu Hartmani un citiem vēsturniekiem Māris meklējis arī kara laika apbedījumus. Lai tos atrastu, nepieciešama īpaša tehnika – zemē tiek spraustas speciālas garas kārtis un pēc zemes mīkstuma iespējams diezgan precīzi noteikt kapa atrašanās vietu. Par to, kas apglabāti kapos, var spriest ne tikai eksperti – mirušo tautību iespējams noteikt arī pēc atrastajām mantām, piemēram, mundiera pogām un fotogrāfijām. Par karavīru alkām pēc pilnvērtīgas dzīves liecināja kāds atradums – viena no mirušajiem kabatā meklētāji atrada prezervatīvu.
2001. gadā Māris Jelgavas rajonā palīdzēja meklēt apraktos vācu karavīrus un atrada kādu 50 karavīru mirstīgās atliekas – vēlāk pēc žetoniem tos izdevās identificēt. Tas bija arī vieds, kā nedaudz nopelnīt naudu – par katru atrasto vācu kareivi pienācās prēmija.
«Diezgan bieži gadās, ka tā laika aculiecinieki stāsta par cilvēku nošaušanu, taču, pārmeklējot norādīto vietu, neko neizdodas atrast. Es nekad neņemu naudu no cilvēkiem, kuriem palīdzu – tā vienkārši ir mana sirdslieta –, tāpēc palīdzību meklē daudzi.»
Šādu Māra dzīvesveidu gan nav izturējusi viņa sieva, kas laulāto draugu pameta pirms dažiem gadiem, bet tagad vīrietis atradis sievieti, ko interesē drauga nodarbošanās.
Muzejam mantas nevajag
Daļa mantu Mārim paliek mājās, citas nonāk muzejos, taču mantu meklētājs ar skumjām izsakās par tiem: «Atradu sudraba stienīšus ar Maltas zīmogu, piedāvāju muzejam, bet attieksme bija ļoti vēsa. Lūdzu piezvanīt, kad būs izdevies sameklēt līdzekļus, lai man par atradumu samaksātu. Pusgadu no viņiem nebija ne vēsts, tāpēc pārdevu atradumu kādam ārzemju profesoram, kas par tādiem stieņiem rakstīja grāmatu.»
Lai meklētu vēsturiskās lietas, vietu netrūkst; kā saka Māris, praktiski nav bijis tā, ka neatrod neko. Tikai reizēm visu prieku sabojā zemes saimnieki, kas meklētāju dzen projām. Piemēram, tepat Tērvetē, kur zemes saimnieks neparko negribējis ļaut Mārim pastaigāt pa uzarto lauku. «Nesaprotu, kāpēc tāda attieksme, jo, ja es lietu neatradīšu, tā paliks zemē.»
