Izrādās, ka ikviens no mums reiz var piedzīvot tos pašus notikumus, ko pieredzēja Tūves Jansones iztēles radītie kustonīši Muminielejā, jo komētas krīt ne tikai grāmatās, bet arī dzīvē.
Izrādās, ka ikviens no mums reiz var piedzīvot tos pašus notikumus, ko pieredzēja Tūves Jansones iztēles radītie kustonīši Muminielejā, jo komētas krīt ne tikai grāmatās, bet arī dzīvē.
Jaunākie zinātnieku apkopotie dati liecina, ka Zemes orbītā riņķo aptuveni miljards dažādu planetoīdu un komētu, kuru diametrs ir lielāks par desmit metriem, gandrīz miljons tādu, kuriem tas pārsniedz simts metru, un desmit tūkstošu ar diametru no 0,5 līdz 5 kilometriem. Viena zinātnieku izvirzītā teorija pauž, ka katrus 10 000 gadus Zemi satricina meteorīts aptuveni 100 metru diametrā, reizi miljons gados – kosmosa iemītnieks ar kilometru lielu diametru, bet ik pa simts miljoniem gadu mūsu planēta mēģina atkopties no milža desmit kilometru diametrā. Scenārijs, pēc kura norisinās Kosmosa objekta ietriekšanās Zemē, ir zibenīgs, bet sekas atkarībā no meteorīta lieluma variējas no meža izdegšanas līdz pat ekoloģiskai katastrofai, kuras rezultātā iestājas «kosmiskā ziema».
Palielāks akmens bluķis Zemē triektos ar ātrumu 70 000 kilometru stundā, bet, nonācis atmosfērā, samazinātu to līdz 40 000 kilometriem stundā. Saduroties ar planētas virsmu, tas 0,3 sekundēs iegrimtu viena kilometra dziļumā, kur eksplodētu. Trieciena vilnis «samaltu» iežus sešu kilometru dziļumā, un pēc īsa brīža izkausētās un sasmalcinātās Zemes «iekšas» paceltos līdz pat 30 kilometru augstumā dunošajā atmosfērā. Kopumā pēc 20 sekundēm meteorīta izrautais krāteris būtu 15 kilometru diametrā un 4,5 kilometrus dziļumā, tomēr gar tā malām aizvien augstāk slietos no Zemes iekšienes izmesto izdedžu masas. Pēc brīža no atmosfēras atgrieztos izmestie ieži un apkārtni 50 kilometru rādiusā pārklātu 30 līdz 40 metru bieza «sega». Uguns vēl paņemtu savu tiesu, un simts kilometru rādiusā tiktu iznīcināts viss dzīvais. Enerģija, kas atbrīvojas šādā katastrofā, līdzinās vienam miljonam 1945. gadā uz Japānas pilsētu Hirosimu nomestu atombumbu. Pirms aptuveni 65 miljoniem gadu meteorīts ar diametru desmit kilometru nokrita Jukatanas pussalā Meksikā, izveidojot krāteri ar 180 kilometru lielu diametru. Šis nelūgtais Kosmosa viesis radīja klimatisku katastrofu, kas iznīcināja divas trešdaļas dzīvo organismu. Arī dinozauri kļuva par šīs katastrofas upuriem. Zinātnieki aprēķinājuši, ka Zemes 3,5 miljardus garajā vēsturē to bombardējuši aptuveni 400 milzu meteorīti. Jaunākais kosmisko «bumbu» radītais krāteris atrodas Kazahstānā, un tā diametrs ir 13,5 kilometru. Tas ir miljonu gadu vecs.
Tomēr, raugoties uz planetoīdu un komētu ciemošanos globāli Visuma mērogos, jāatzīst, ka tie bijuši arī evolūcijas veicinātāji, palīdzot uz dabas skatuves kāpt aizvien jaunām sugām. Viena no zinātnieku izvirzītajām teorijām pieļauj, ka kāds no Zemi bombardējušiem Kosmosa objektiem ir atnesis no Visuma dzīlēm molekulas, kas nosacīja dzīvības rašanos.
Nākotnē Zemes orbītā riņķojošos planetoīdus varētu izmantot saimnieciskos nolūkos, jo uz šiem kosmiskajiem objektiem ir rūpniecībā izmantojamo rūdu krājumi. Piemēram, mazākais zināmais metāliskais planetoīds ir 3554 Amuns, kura diametrs ir aptuveni viens kilometrs. Taču arī šis metāla «mazulis» satur kobaltu un niķeli viena biljona dolāru, dzelzi 800 miljardu dolāru un platīnu 700 miljardu dolāru vērtībā. Pagaidām gan vēl nav atrisināts šo kosmisko «dārgumu krātuvju» iegūšanas ceļš. Pastāv vēl kāda planetoīdu izmantošanas iespēja: pārbūvēt tos par kosmiskajiem kuģiem, pielāgojot vairāku kosmonautu paaudžu vajadzībām. Tādējādi varbūt arī cilvēks spētu sasniegt zvaigznes. Zinātnieki uzskata, ka nākotnes cilvēks būs spiests domāt par milzu kosmisko kuģu būvi, lai meklētu patvertni Kosmosā, kad Saule izlietos savas enerģijas rezerves. Šodienas kosmiskais «bubulis» var kļūt par nākotnes cilvēces vienīgo glābiņu.
