Tuvojoties Lāčplēša dienai, pēc Jelgavas 52. zemessardzes kājnieku bataljona komandiera Jāņa Mežavilka ieteikuma lūdzām uz sarunu kādu no tiem sešiem vienības zemessargiem, kas oktobrī bija mācībās Dānijā.
Tuvojoties Lāčplēša dienai, pēc Jelgavas 52. zemessardzes kājnieku bataljona komandiera Jāņa Mežavilka ieteikuma lūdzām uz sarunu kādu no tiem sešiem vienības zemessargiem, kas oktobrī bija mācībās Dānijā.
Nacionālās aizsardzības sistēmā zemessargi tiek dalīti ierindniekos un ārrindniekos. Pirmie ir profesionāļi, kas par savu dienestu saņem algu. Otrie – zemessargu lielākā daļa, var teikt – pamats. Viņi strādā (vai studē) katrs savā pamatdarbā un ar kara lietām nodarbojas it kā hobija līmenī. Taču arī viņi ir zvērējuši ziedot visu, ja tas būs nepieciešams, valsts aizsardzībai. Tāds ir arī seržants vada komandieris Edmunds Dāviņš – trīsdesmit vienu gadu vecs jelgavnieks, pēc profesijas celtnieks, precējies, kopā ar kundzi Baibu audzina meitiņu.
Kur ieroci rokā neņem
1991. gadā, kad Latvija jau bija pasludinājusi neatkarību, bet pasaule vēl to neatzina, Edmundam bija pienācis obligātā karadienesta laiks, par kura ignorēšanu padomju likumi sodīja bargi. No otras puses, militārās lietas Edmundam šķita interesantas, tomēr padomju armijā iet puisis nevēlējās. Viņš nolēma doties tā sauktajā alternatīvajā dienestā. Atmodas laikā politiķi, atsaucoties uz starptautiski atzītām cilvēka tiesībām, radīja iespēju puišiem, kuriem draudēja līdz tam obligātais iesaukums padomju armijā, it kā reliģisku, bet patiesībā nacionālu apsvērumu dēļ strādāt slimnīcās vai citās miermīlīgās iestādēs. Tā Edmunds noformēja dienestu savā pirmajā darbavietā SIA “Zemgaļi”. Strādāja tur kā agrāk – par celtnieku. Tikai nesaņēma pilnu algu, jo skaitījās obligātajā valsts dienestā. Jāpiebilst, ka Edmunds pirms tam bija beidzis Mežotnes Lauksaimniecības skolu. Politiskie notikumi risinājās strauji. Laimīgā kārtā pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās alternatīvais dienests vairs nebija aktuāls. Tagad vajadzēja būvēt atjaunotās Latvijas bruņotos spēkus, un Edmunds bija viens no pirmajiem, kas iestājās zemessardzē.
Ar desmit dienām nepietiek
Valsts atjaunošanas sākumā zemessargi darīja ļoti dažādas lietas – sargāja valsts robežu, naktīs ķēra maluzvejniekus, uzmanīja Latvijā vēl palikušās padomju karaspēka vienības. “Katrs bijām citādā ausainē,” atceroties tam laikam raksturīgo zemessargu vienotas formas un ieroču trūkumu, smaidot saka Edmunds Dāviņš. Tagad zemessargiem funkcijas mainījušās. Tās vairāk vērstas uz valsts aizsardzību no ārējā ienaidnieka. Formas un ieroči vairs pašiem nav jāgādā. Valsts atmaksā arī desmit dienu gadā, kas tiek izmantotas militārām mācībām. Tomēr, lai gūtu atzīstamus rezultātus, piemēram, karavīru sacensībās, ar to ir par maz. Bieži vien Edmundam mācībās aizrit brīvdienas un vakari – laiks, kas tiek nozagts ģimenei.
Vienu otru reizi pārdomājot dzīvi, gadījies, ka gribas to patriotisko jaunības aizraušanos mest pie malas. Tā varētu nopelnīt vairāk. Tomēr katrā tādā reizē atradies spēks dienestu turpināt.
Zemessardzē Edmunds ir ievērots. Viņam piešķirta seržanta pakāpe un uzticēta vada komandēšana. 2000. gadā Edmunds Dāviņš divas nedēļas piedalījās ASV nacionālo gvardu mācībās Mičiganas štatā un nupat oktobra vidū bija mācībās Dānijas ziemeļos.
Runājot par amerikāņu nacionālo gvardi, kas arī nav profesionāli karavīri, Edmunds piebilst, ka viņiem par šo kalpošanu valstij ir diezgan būtiski materiāli labumi: palielinātas pensijas, dažādas piemaksas. Latvijā pagaidām tā nav. Salīdzinoši labas izdienas pensijas saņem tikai ierindas jeb profesionālie zemessargi. Valsts iespējas jau nav bezizmēra, un jāsaprot, ka pagaidām mēs to vēl nevaram atļauties.
Dānijā kā ekonomiski augsti attīstītā valstī zemessargu apgāde un iespējas ir lielākas. Tur, piemēram, lauka mācībās nācās izmantot nakts redzamības ierīces, kas, mūsu naudā rēķinot, ir trīs tūkstošus latu vērtas, un nelielu rokās turamu lāzera aparātu, kas domāts precīzai attāluma noteikšanai un kura vērtība ir simts tūkstošu. Taču dāņu zemessargiem, kas ar bizītēm matos, sabāzuši rokas kabatās, staigā pa mācību centru, salīdzinājumā ar latviešiem disciplīna šķiet mazāk stingra, un tam pārbaudījumu brīžos var būt nozīme.
