“Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, šis noteikti ir solis uz priekšu,” komandas iekļūšanu Latvijas čempionāta finālā, pārspējot regulārā turnīra līderi un Latvijas kausa ieguvēju “Mogo”, vērtē “Zemgales/LLU” galvenā trenera pienākuma izpildītājs Valērijs Kuļibaba. “Vienīgais, ka finālsērijā pret “Kurbadu” neuzvarējām nevienu spēli – tas ir sliktais moments, jo komanda nebija nepaņemama.”
– No līdzjutēju skatpunkta arī finālspēles tomēr bija līdzīgas, un cīņasspara mūsējiem netrūka. Dažbrīd varbūt drīzāk veiksmes?
Veiksmei kā vienai no sporta sastāvdaļām, protams, jābūt, bet pamatā tomēr ir meistarība, raksturs un gribēšana. Par mūsu spēlētāju pašatdevi un noskaņojumu – tur jautājumu nav, bet meistarības izšķirošos momentos pietrūka.
– Pie hokeja meistarības kvalitātēm laikam pieder arī māka provocēt pretinieku, kas “Kurbadam”, šķiet, padevās labāk.
Provokācijas, jā, – pieredzi tām pretstāvēt bijām jau guvuši pusfināla sērijā pret “Mogo”, bet meistarības un pieredzes kopsavilkums “Kurbadam” neapšaubāmi ir lielāks. Spēlētāji ar pasaules čempionātu, NHL un KHL pieredzi – tā ir priekšroka. Bet nu, spēlējot ar šādu pretinieku, mēs arī dabūjām daļu šīs pieredzes. Īpaši jaunie hokejisti, kas pirmoreiz piedalījās “pleiofos”.
– Uz “Kurbadu” pārgājuši arī daži iepriekš Jelgavā spēlējušie. Vai kluba finansiālā situācija lielā mērā nenosaka arī iespēju “pārpirkt” un vienā komandā savākt pašus labākos?
Ja cilvēkam piedāvā labākus apstākļus, tas ir likumsakarīgi. Latvijas čempionāta virslīgā spēlējošo lielākā daļa ir pieauguši cilvēki, ar ģimenēm. Jā, viņi mīl hokeju, bet atalgojums arī ir svarīgs moments. No otras puses – turīgākās komandas velk uz augšu arī visas pārējās, un tām jācenšas šos apstākļus uzlabot. “Kurbads” no šā viedokļa ir virslīgā visprofesionālākā komanda, bet mēs arī cenšamies, un mums ir citi trumpji. Piemēram, augstskola. Savā ziņā tas ir vislielākais trumpis – iespēja iegūt izglītību, dabūt ceļazīmi dzīvei.
– Apvienot laba līmeņa spēlei nepieciešamos intensīvos treniņus ar darbu un mācībām vai dažos gadījumos pat abiem nav vienkārši. Vai tas neradīja problēmas arī trenerim?
Apvienot ir ļoti grūti, bet mūsdienās tā ir dzīve, un nebija jūtams, ka darba vai mācību dēļ kāds kavētu treniņus. Lai arī negribētos tā salīdzināt, taču tie, kas mācās, manuprāt, apzinās, ka diezin vai pelnīs miljonus NHL. Tāpat kā to, ka aktīvās hokeja spēlēšanas laiks kaut kad beigsies un jābūt uz to gatavam.
– Nu no hokeja var mazliet atvilkt elpu. Ar kādu noskaņojumu spēlētāji devušies atpūtā?
Pēc zaudējuma finālā priecīgi nebija. Tomēr iemesla noskumt arī nav. Sērijas pirmā un ceturtā bija ļoti līdzīgas spēles. Protams, ka vienmēr gribas labāk, vairāk un augstāk. Šī gribēšana ir jāsaglabā nākamajai sezonai.
– Vai ir jau nojausma, kāda “Zemgale/LLU” varētu izskatīties?
Pēc apstākļiem – nebūs sliktāk. Budžets nebūs mazāks. Ledus, ģērbtuves, fizioterapeits, ekipējums – par to un visu pārējo nepieciešamo gādība turpināsies. Sastāva ziņā – saglabāsim līdzšinējo kodolu, pastiprināsim ar dažiem spēlētājiem. Šajā virzienā darbs jau sācies. Bet medaļniekiem tagad mazliet jāatpūšas. Jāsadziedē traumas. Izslēgšanas kārtu daži aizvadīja uz pretsāpju zālēm, taču izturēja. Svarīgs, īpaši izslēgšanas kārtā, bija daudzo līdzjutēju atbalsts. Arī viņu dēļ gribam un centīsimies uzturēt un vairot tradīciju, ka “Zemgale/LLU” – tās ir ambīcijas un maksimāli uzdevumi.
“Prieks, ka “pleiofos” bijām uz soliņa kā īsta ģimene – viens par visiem, visi par vienu,” saka Latvijas virslīgas čempionāta izslēgšanas kārtas rezultatīvākais uzbrucējs, turnīra svarīgākajā posmā deviņus vārtus “Zemgales/LLU” labā guvušais Ivans Ribčiks. Kā liecina ziņas par pasaules hokejistiem apkopojošais statistikas portāls eliteprospects.com, Jelgavas komandas vienīgais leģionārs (Ivan Rybchik, age 23) ir Baltkrievijas hokeja audzēknis.
– Kā nonāci Jelgavā? – jautāju sportistam, kas labprāt gatavs izstāstīt par saviem pēdējo gadu karjeras pakāpieniem un pasmaida, ka laika jau tagad esot daudz.
Pieaugušā karjeru sāku Soļigorskas kluba “Šahtjor” otrajā komandā, piesaistoties arī pirmajai. Tur aizvadīju trīs sezonas – līdz 2013./2014. gadam, kad tiku uzaicināts uz Baltkrievijas U20 izlasi un tās sastāvā piedalījos pasaules čempionātā, kur izcīnījām bronzas medaļas. Emocijas, pārstāvot valsts izlasi, ir neaizmirstamas, un ceru, ka vēl kādreiz tās izdosies izbaudīt. Nākamajā sezonā pārgāju uz MHL spēlējošo Bobruiskas “Dinamo-Šiņņik”, kur biju komandas kapteinis. Tad sagribējās pamēģināt vēl kur citur, un nonācu Petropavlovskas “Kulager” Kazahstānā. Tas bija sezonas beigās uz “pleiofiem”, trīs spēlēs iesitu vienu golu un izrādījos labākais snaiperis. Taču jaunās sezonas sākumā sanāca nesaprašanās ar treneri. Nospēlēju deviņas spēles un nolēmu aizbraukt. Pēc Jaungada, tas ir, 2017. gada sākumā, biju mājās un domāju, ko darīt tālāk. Varianti bija vairāki, tostarp arī no Latvijas. Viens pazīstams draugs latvietis teica, ka Jelgavā ir laba, draudzīga komanda, un piekritu.
– Vai pirmie iespaidi atbilda gaidītajam?
Jā. Patika, ka nevajadzēja laiku, lai iedzīvotos kolektīvā. Treneri Haralds Vasiļjevs un Valērijs Kuļibaba, tāpat arī kluba vadība labi uzņēma. Neviens neatteica palīdzību sadzīves jautājumos. Komandas biedrs jelgavnieks Ēriks Ozollapa atsaucīgi izrādīja pilsētu, muzeju apmeklējām. Jutos uzreiz kā pieņemts savējais.
– Tāpat vari teikt arī par saprašanos laukumā?
Iejusties spēlē arī nebija problēmu. Apsēdāmies ar treneriem. Viņi pastāstīja, ko sagaida no manis, sniedza savu redzējumu. Sāku uzbrucēju trijniekā kopā ar Valentīnu Feoktistovu un Ēriku Ozollapu, sapratāmies labi arī laukumā.
– Tas bija iepriekšējās sezonas izskaņā. Ko tagad vari teikt par nupat aizvadīto?
Neteikšu, ka tā bija gluda, bet galarezultāts labs. Par manis paša rezultativitāti – būtu nepareizi to izdalīt, jo golu iesit viss tobrīd laukumā esošais piecinieks. Katrs dod savu ieguldījumu, tāpēc paldies visiem partneriem, ar kuriem kopā spēlēju. Ja 10 ballu sistēmā būtu jāvērtē savējais, es liktu 6,5, jo ir pēc kā censties. Pusfinālā pret “Mogo” aizgāja labi, bet finālā sākām “nepareizo hokeju”, kāds brīžam bija arī regulārajā turnīrā. Protams, ietekmēja nervozitāte, daudziem tas bija pirmais fināls. Pirmo un otro spēli aizvadījām labi, bet vidējās, var teikt, psiholoģiski izgāzām.
– Esi jau domājis, ko darīsi nākamsezon?
Tagad galvenais ir veselību sakārtot, jāsadziedē gan jaunās traumas, gan arī vecā, kas fināla pēdējās spēlēs krietni lika sevi manīt. Galva jāatpūtina, tad domāšu. Katrā ziņā neatkarīgi no karjeras tālākajiem ceļiem, tāpat kā “Šahtjor”, tā arī Jelgavai, kas man uzticējās un deva iespēju, paliks sava vieta sirdī.
– Daudzi šejienes komandas biedri studē un strādā, vai redzi savu nākotni ne tikai hokeja virzienā?
No bērnības man galvā ir tikai hokejs. Kopš septiņu gadu vecuma esmu trenējies un domājis tikai par profesionāla hokejista karjeru. Spēlēt un strādāt ko citu – man būtu grūti to savienot.
Komandas sastāvs
VĀRTSARGI
Rihards Cimermanis
Reinis Petkus
AIZSARGI
Krišs Grundmanis
Kristaps Jākobsons
Rimants Zeilis
Vjačeslavs Minajevs
Andrejs Kostjuks
Mārtiņš Mežulis
Imants Ļeščovs
Reinis Švedenbergs
UZBRUCĒJI
Raivis Kurņigins
Ričards Bernhards
Jurijs Moiseičenko
Artjoms Ogorodņikovs
Ivans Ribčiks
Vladislavs Adeļsons
Lauris Rancevs
Kristaps Millers
Olafs Aploks
Kristaps Legzdiņš
Artūrs Āboliņš
Valentīns Feoktistovs
Jānis Ričards Kārkliņš
Kristaps Namiķis
Rihards Paškausks
Galvenais treneris – Haralds Vasiļjevs
Treneris, galvenā trenera pienākumu izpildītājs – Valērijs Kuļibaba
Treneris – Herberts Vasiļjevs
Ekipējuma menedžeris – Andris Leitis
Fizioterapeits – Roberts Opaļevs
