Zemgali šķērso valsts galvenās automaģistrāles – «Via Baltica» (E67) un Rīga – Maskava (A6), dzelzceļa līnijas un maģistrālie naftas un dabasgāzes vadi.
Zemgali šķērso valsts galvenās automaģistrāles – “Via Baltica” (E67) un Rīga – Maskava (A6), dzelzceļa līnijas un maģistrālie naftas un dabasgāzes vadi. Visi reģiona rajonu centri, izņemot Jēkabpili, atrodas mazāk nekā 100 km attālumā no Rīgas, tāpēc ir salīdzinoši ātri sasniedzami (1 – 1,5 stundas).
Zemgales teritorija – 10 742 km2, no tās pilsētas aizņem 645 km2 jeb 6%.
Zemgali šķērso divas lielākās Latvijas upes – Daugava un Lielupe. Zemgales līdzenumu šķērso Lielupes baseina upes Svitene, Platone, Svēte, Tērvete, Auce, Bērze, Misa un Iecava. Aizkraukles un Jēkabpils rajonu divās nosacītās daļas sadala Daugava, kas rada gan dabiskas, gan sociāli ekonomiskas atšķirības starp abu krastu pašvaldību teritorijām. Pie nozīmīgākām ūdensšķirtnēm Zemgales austrumu daļā jāmin arī Aiviekstes ūdensšķirtne, kas Daugavas labajā krastā veido Aizkraukles rajona robežu ar Jēkabpils rajonu, un Dienvidsusēja rajona dienvidu daļā, kas veido samērā nošķirtu teritoriju līdz pat Lietuvas robežai.
Upju līčos un pļavās sastopamas retas augu, putnu un dzīvnieku sugas, kas liecina par pievilcīgu un nepiesārņotu apkārtējo vidi. Ūdensapgādē galvenokārt tiek izmantoti gruntsūdeņi.
Zemgalē viena no lielākajām bagātībām ir zeme. Pateicoties salīdzinoši auglīgajai augsnei, jau kopš seniem laikiem Zemgale ir dēvēta par Latvijas labības klēti.
Meži klāj 21% teritorijas. Lielākās meža platības ir Aizkraukles un Jēkabpils rajonā, kur tie aizņem gandrīz pusi no teritorijas.
Zemgalē ir vērā ņemamas kūdras, māla, dolomīta, ģipšakmens, kaļķakmens, grants un smilts ieguves vietas, pavisam 156 minerālu ieguves vietas ar kopējo teritoriju 1165,5 ha.
Daudzas ieguves vietas ir apsīkušas, jo samazinājušies ražošanas apjomi. Piemēram, Aizkraukles rajonā no 28 smilšu ieguves karjeriem tiek izmantoti tikai divi. No 29 smilts grants karjeriem izmanto tikai 6.
