Ar katru dienu cukurbiešu audzētāji tuvojas laikam, kad sāksies pavasara lauku darbi, tātad arī cukurbiešu sēja.
Ar katru dienu cukurbiešu audzētāji tuvojas laikam, kad sāksies pavasara lauku darbi, tātad arī cukurbiešu sēja. Taču problēmas un neskaidrības ap cukura nozari aug augumā. Lai ieviestu skaidrību, «Zemgales cukura» valde 17. martā aicina kopā savus akcionārus uz nopietnu sarunu.
Galvenais jautājums – ļoti mazie cukura tirdzniecības apjomi, kas no iepriekšējās sezonas sākuma, tas ir, 1999. gada 1. oktobra, līdz šai dienai ir 8000 tonnu. Bet noliktavās vēl glabājas apmēram 32 000 tonnu nerealizētas produkcijas. Loģisks ir jautājums – kāpēc? Pēc audzētāju domām, tas ir nepareizi izvēlētas stratēģijas un taktikas rezultāts, nododot visu fabrikas cukura tirdzniecību vienas firmas – SIA «LEXYS» – rokās. Un to ir izvēlējies viens cilvēks – Jelgavas Cukurfabrikas valdes priekšsēdētājs Harijs Veģeris, nekonsultējoties ne ar valdi, ne padomi, kur nu vēl ar uzņēmuma akcionāriem – cukurbiešu audzētājiem.
Faktiski ir izveidots neoficiāls monopols, kas tur cukura tirdzniecību vienās rokās, līdz ar to zināmā mērā nosakot ļoti augstu cenu mazumtirdzniecībā, – pat līdz 60 santīmiem par kilogramu. Tas savukārt tikai veicina kontrabandas palielināšanos Latvijas cukura tirgū un vēlmi ievest nelegāli valstī cukuru, kas ir vairākas reizes lētāks par vietējo. Bet tā rezultātā zemnieki fabrikas akcionāri līdz šā gada 1. janvārim atbilstoši līgumiem nav saņēmuši samaksu 60 procentu apjomā par biešu realizāciju Cukurfabrikai. Norēķins tiek solīts šinī nedēļā līdz 16. martam jeb divarpus mēnešu vēlāk, bet pārējā samaksa 40 procentu apmērā – tikai vasaras nogalē.
Kāpēc Cukurfabrikas valdes priekšsēdētājs strādā tikai ar vienu cukura vairumtirdzniecības firmu? Kāpēc mazākā cukura realizācijas partija ir noteikta tik ļoti augsta (1700 tonnu ar priekšapmaksu), kas nedod iespēju pirkt cukuru citām tirdzniecības firmām? Vai nebūtu pienācis laiks kardināli mainīt kārtību cukura vairumtirdzniecībā, vairāk pienākumu un atbildības uzņemoties pašai fabrikai, veidojot savu realizācijas dienestu, strādājot ar vairākiem partneriem? Varbūt pat kopā ar Liepājas Cukurfabriku, lai Latvijā legāli ražotajam cukuram būtu vienota kontrole. Iniciatīvu šinī jomā varētu uzņemties «Zemgales cukurs», kam pieder Jelgavas Cukurfabrikas kontrolpakete (53 procenti akciju). Par to šonedēļ izsvērti un atbildīgi jārunā akcionāru sapulcē.
Ļoti neskaidrs pašlaik ir Cukurfabrikas finansiālais stāvoklis. Uzņēmums biešu piegādātājiem, kā arī firmām par materiāliem un izpildītajiem darbiem, sēklām, minerālmēsliem un ķimikālijām ir parādā ļoti daudz – ap 3,5 miljoni latu. Fabrika ir ieķīlāta Unibankā, lielas summas maksājot ikmēneša kredītprocentos. Lai fabriku sagatavotu šā gada sezonai, būs nepieciešams jauns kredīts, bet vecais vēl nebūs atdots. Vai šeit nevar saskatīt līdzību ar jau bankrotējušo Jēkabpils Cukurfabriku? Arī par šīm lietām ir nopietni jārunā.
Par iespējamo sadarbību ar angļu firmu «ED
